Sākumā bija bail. Gaidīju tautas skaitīšanu ar lielu satraukumu, it kā uz eksāmenu gatavojos.
Sākumā bija bail. Gaidīju tautas skaitīšanu ar lielu satraukumu, it kā uz eksāmenu gatavojos. Domāju, ka ne man vienai tā šķita, jo runāja dažādi – gan labi, gan arī nepatīkamas lietas. Televīzijā pat teica, ka policija uzmanīs šo procesu.
Mūsu mājai palaimējās, jo skaitītāja bija brīnišķīga studente – deviņpadsmitgadīgā Dita Golko. Prieks, ka ir tādi jaunieši kā studenti. Viņi ir mūsu nākotne, bet mēs – pensionāri – vēsture. Paldies Ditas pasniedzējiem, ka šajos nemierīgajos laikos var iemācīt pret pensionāru tik labu attieksmi – Dita bija pieklājīga, un visi jautājumi šķita vienkārši. Žēl, ka viņai tik ātri vajadzēja iet tālāk pie citiem.
Kad zvans atskanēja pie manām durvīm, jautāju – kas tur ir? Skanēja atbilde – tautas skaitītāja. Teicu, lai iet pie loga, jo gribu apskatīties apliecību un foto. Pārbaudīju un tad ielaidu… Vēlāk bija neērti no Ditas, jo izrādījās, ka viņa savus pienākumus izpildīja augstākajā līmenī. Man ar Jelgavas studentiem nekāda sakara nav, tādēļ bija brīnums, ka ir vēl arī tādas jaunietes. Domāju, ka citi studenti ir līdzīgi Ditai. Tā ka, mīļie pensionāri, nebaidieties un droši ielaidiet tautas skaitītājus!
Paldies arī Ditas vecākiem par labi audzinātu bērnu. Vēlu meitenei sekmes mācībās un turpmākajā dzīvē.
Ar cieņu – Olita
