Līdz pat jaunā mācību gada sākumam gan skolu, gan augstskolu durvis plaši stāv vaļā. Kaut arī reflektantu uzņemšana daudzviet, arī LLU, ir noslēgusies, daudzās studiju programmās gaidāma papildu uzņemšana maksas vai pat valsts budžeta vietās. Jau ilgāku laiku ar reflektantu uzņemšanu LLU nodarbojas Studiju centra vadītāja Sandra Sproģe.
– Kāds jums pašai dzīvē bija reflektanta laiks? Kā izvēlējāties savu profesiju, augstskolu un kā veidojās jūsu akadēmiskā karjera?
Vēl vidusskolas sākumā domāju, ka būšu matemātikas skolotāja. Nevaru teikt, ka biju dziļš matemātiķis un uzvarēju olimpiādēs. Taču skolas standartviela labi padevās, un kāpēc gan nekļūt par skolotāju. Tomēr izlaiduma klasē kopā ar klasesbiedreni Viju Šilteri izdomājām, ka studēsim programmēšanu. Ritēja 1984. gads, datoru vēl nebija, taču par skaitļošanas tehniku runāja daudz. Tolaik Vijas vecākā māsa jau studēja programmēšanu Latvijas Universitātē. Mēs izdomājām, ka tādā gadījumā iesim uz Rīgas Politehnisko institūtu (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), kur bija līdzīga studiju programma. Ar šodienas prātu es nevaru noformulēt, kāpēc mēs abas tā izdarījām (pasmaida). Taču sekmīgi nokārtojām iestājeksāmenus un šo augstskolu pabeidzām.
– Tolaik Jelgavas pilij braucāt garām, nedomājot, ka LLU nākotnē varētu kļūt jūsu līdzšinējā dzīvē vienīgā darbavieta?
LLU nekad nav bijis ar matemātiku cieši saistītu studiju programmu. Tādēļ vidusskolas laikā par mācībām šajā augstskolā nedomāju. Būdama jelgavniece, kopā ar draugu gāju uz studentu ballēm, kas notika metāla angārā pie Valdekas pils. LLU kā savā darbavietā ierados 1989. gadā. Sāku strādāt pie tagadējā profesora Pētera Rivžas, kas bija mana kursa kuratora Jura Kronberga kolēģis (kopā ar Jura Kronberga tēvu Ernestu Kronbergu Pēteris Rivža bija sastādījis mācību grāmatu augstākajā matemātikā). Programmēju reflektantu uzņemšanas sistēmu.
– Kā 1989./1990. mācību gadā LLU ritēja pirmkursnieku uzņemšana, salīdzinot ar pašreizējo?
Cilvēku bija daudz, daudz vairāk. Tolaik bija noteikti uzņemšanas limiti. Augstskolā nevarēja tikt tie, kuri ir gatavi maksāt, jo nebija jau pašu maksas vietu. Ja kursā uzņēmām 25 studentus, tad vairāk arī ne. Lai tiktu augstskolā, vajadzēja likt iestājeksāmenus un pārvarēt konkursu. Tagad iestājeksāmens zīmēšanā ir tikai vienā studiju programmā – ainavu arhitektūrā un plānošanā. Taču tolaik tādi bija visās studiju programmās. Iestājeksāmenos viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem bija matemātika. No 700–800 reflektantiem, kuri to lika, ap 30–40 procentu izkrita. Ar matemātiku negāja viegli ne tolaik, ne iet tagad. Šo problēmu vēl vairāk palielināja vairāki gadi, kad vidusskolās matemātikā nebija obligātā gala eksāmena. Beidzot 2009. gadā matemātiku vidusskolās atkal atzina par obligātu priekšmetu.
Rezumējot var teikt – deviņdesmito gadu sākumā uzņemšanas komisija reflektantus atsijāja. Taču tagad tas vairs nav aktuāli. Kāpēc gan atsijāt, ja visās augstskolās reflektantu trūkst! Visi vidusskolu sekmīgi beigušie var studēt. Vienīgi uzņemšanas procesā tiek nodalīti atsevišķi tie, kuriem pienākas budžeta un kuriem maksas vieta.
– Jūs uztrauc skolēnu matemātikas zināšanu līmenis. Taču droši vien neskumstat par to, ka pati nekļuvāt par matemātikas skolotāju?
Programmētāja profesija man patīk. Kad beidzu programmēt, sāku studentiem mācīt informācijas tehnoloģijas saistībā ar datu bāzēm. Šī joma mani saista arvien. Tagadējais Studiju centra vadītājas darbs vairāk ir saistīts ar administratīviem pienākumiem, ar studiju procesu saistīto LLU normatīvo dokumentu izstrādi.
– Kādi ir šovasar jūlija sākumā noritējušās pamatuzņemšanas rezultāti LLU?
Noslēdzoties pamatuzņemšanai, LLU studiju vietas kopā ieguva 883 studētgribētāji. No viņiem 674 LLU bija norādīta kā pirmā prioritāte. Kopā tas ir 84 procenti. Rezultāts nav slikts. Šogad lielākais konkurss bija studiju programmās «Veterinārmedicīna», «Mežinženieris» un «Mežzinātne». Arī par jauno studiju programmu «Dizains un amatniecība», kas tiek īstenota Tehniskās fakultātes Izglītības un mājsaimniecības institūtā, bija interese – pieteicās 33 jaunieši.
Sākot ar 27. jūliju, LLU izsludinās papildu uzņemšanu vakantajās studiju vietās. Ja kāds vēl šaubās – studēt vai nestudēt, tad vēl būs laiks un iespēja iekļauties studentu dzīvē. Gaidīsim.
– Tā jau saka –, kas lēni (un pārdomāti) nāk, tas labi nāk. Pirms reflektantu uzņemšanas sākuma LLU mājas lapā parādījās reklāmas raksts, kāpēc jauniešiem studēt tieši šajā augstskolā. Viens no nopietnākajiem argumentiem bija – tev būs darbs. Sekoja pazīstamu LLU absolventu vārdi: motosportists un zemnieku saimniecības vadītājs Jānis Vinters, akciju sabiedrības «Latvenergo» valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs, akciju sabiedrības «Latvijas finieris» valdes priekšsēdētājs Jānis Ciems. Taču esmu izlaidumā sastapis ainavu arhitekti, kas vēl tobrīd nezināja, kur strādās. Kāda jauka sociologu absolvente darbu atrada Aizsardzības ministrijā, arī ne gluži savā specialitātē. Vai tiešām Jelgava ir vieta, kur daudziem strauji sākas veiksmīga karjera?
Ziņas par absolventu karjeru apkopo pašas fakultātes. Pēc šiem datiem savā specialitātē strādājošo absolventu īpatsvars ir no 70 līdz 100 procentiem. Taču, runājot par karjeru, šodienas absolventi ir cita paaudze. Viņi visu grib ātri un uzreiz, nez kādu algu un ietekmi. Daudzi nedomā par to, ka darbavietā sevi ir jāpierāda, jāsāk ar mazumiņu. Es, protams, nerunāju par visiem jauniešiem. Manuprāt, tie, kuri redz sevi darba tirgū, darbu arī atrod. Tie, kuri svārstās, tiem šajā ziņā ir grūtāk. To var redzēt arī reflektantos. Viena daļa nāk uz konkrētu studiju programmu, bet ir tādi, kuru izvēlē ir gan veterinārmedicīna LLU, gan politoloģija un komunikāciju zinātnes Latvijas Universitātē. Citam vienuviet ainavu arhitekti un teologi. Es nesāku ar reflektantiem diskutēt. Tā būtu ietekmēšana un iejaukšanās privātajā dzīvē. Varbūt tiešām kāds ir ļoti daudzšķautņaina personība.
– Taču ko jūs tādam jaunietim pajautātu?
Vai viņš ir pārliecināts, ka vispār grib studēt. Varbūt tomēr šī dažādo prioritāšu likšana ir bērnišķīga spēlēšanās. Sak, varbūt mani interesē tas, varbūt cits kaut kas.
Tagad vecāki nelaiž jauniešus uz tehnikumiem, profesionālās izglītības iestādēm, kur neesot tas izglītības līmenis, kas ģimnāzijās un vidusskolās. Tam es negribu piekrist. Ja jaunietis šaubās, kurā augstskolā iet, viņam vispirms vajadzētu apgūt kādu profesiju. Kad jūt, ka šī joma tiešām interesē, tad arī var iet uz augstskolu un kaut vai 40 gados studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Tie laiki, kad šajā ziņā bija vecuma ierobežojums, ir pagājuši. Ir gadījumi, kad cilvēks nāk studēt piecus, desmit gadus pēc vidusskolas pabeigšanas. Piemēram, tādi ir ar lauksaimniecību saistīti cilvēki, kam prasa atbilstošu izglītību, lai piedalītos ES atbalstītos projektos. Tomēr vairums reflektantu ir tūlīt pēc vidusskolas.
Par sociālo zinātņu jomu var piebilst – tajā ļoti liels studentu pieplūdums bija pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās ES. Tolaik izglītojās valsts un pašvaldību darbinieki. Ekonomikas fakultātē (2013. gadā tā tika reorganizēta, apvienojot ar Sociālo zinātņu fakultāti, un tagad ir Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultāte) neklātienē uzņēma pa 400–500 studentu vienā programmā. Tagad šis lielais reflektantu pieplūdums ir beidzies.
– Mācību maksa tāda pati? Studiju kredīti pieejami?
Jā, studiju maksa ir robežās no 590 līdz 1300 eiro par semestri. Lētākās ir sociālo zinātņu programmas. Vairāk – 870 līdz 900 eiro – jāmaksā inženierzinātņu studiju programmās. Pašas dārgākās ir ainavu arhitektūra un plānošana (1230 eiro semestrī) un veterinārmedicīna (1300 eiro semestrī).
Valsts galvotie studiju kredīti pēc 2009. gada ir kļuvuši pat ļoti pieejami. Pēc ekonomiskās krīzes cilvēki kredītus ņem krietni apdomīgāk, tādēļ tos var saņemt jau no pirmā kursa. Taču, ja pēc pirmā semestra kaut vienā priekšmetā esi nesekmīgs, kredīts tiek pārtraukts. Varbūt arī tādēļ daudzi izvēlas studiju maksu maksāt pa mēnešiem un tādējādi iztiek bez banku palīdzības.
– Kā ir ar stipendijām? Tie laiki, kad studentiem stipendijas maksāja nākamās darbavietas, šķiet, aizgājuši?
Tas tiesa, taču dažādi mecenāti, tajā skaitā arī veiksmīgi uzņēmumi, uz kuriem absolventi vēlāk aiziet strādāt, piešķir stipendijas. LLU kopā ar mecenātu izstrādā šo stipendiju nolikumu, organizē konkursus. LLU Attīstības fondā darbojas 15 stipendiju programmu. Tomēr tās aptver nelielu studentu skaitu. Pašiem izcilākajiem uz studiju gadu LLU piešķir Kārļa Ulmaņa stipendiju un Senāta stipendiju. Protams, vēl ir arī valsts stipendijas, taču tās saņem apmēram 15 procentu no visiem valsts finansētajiem (budžeta) studentiem. Tas nav daudz, bet valsts augstskolām ir noteikusi stipendijas apmēru un kopējā stipendijas fonda izveides principu. Parasti studenti var pretendēt vai nu uz valsts stipendiju, vai arī uz Attīstības fonda piedāvāto stipendiju, bet ne uz abām.
– Studenti paši dažkārt saka, ka konkurence par stipendijām un budžeta vietām ir mainījusi klimatu grupās. Nedod vairs cits citam norakstīt…
Ir programmas, kur budžeta vietu visiem pietiek. Tiesa gan, ja visi studenti būtu sekmīgi, konkurss uz budžeta vietām būtu visās studiju programmās. Taču diemžēl ir tādi studenti, kas vieglprātīgi attiecas pret piešķirto budžeta vietu. Pirmā kursa pirmajā semestrī nenokārto vienu vai divus studiju kursus un no budžeta vietas krīt ārā. Līdz ar to starp sekmīgajiem studentiem konkurss var neveidoties, bet tā nav visās studiju programmās. Ir programmas, kurās ir jāpacīnās par budžeta vietu.
– 2015./2016. studiju gads bija pirmais, kad LLU studēja pilna laika ārzemju studenti. Kā viņiem klājas un vai šogad ārzemnieku būs vairāk?
Šajā studiju gadā mums bija 12 ārzemju studentu – septiņi veterinārmedicīnas studiju programmā un pieci vairākās maģistra studiju programmās. Diemžēl studiju gada beigās palikuši desmit. Divi veterinārmedicīnas studenti studijas pārtrauca. Domāju, ka šogad tiks uzņemti apmēram tikpat ārzemnieku, cik pērn. Te gan jāņem vērā, ka viena daļa no tiem, kuri piesakās, nenokārto imigrācijas dokumentus. Lielākā daļa studiju pretendentu ir no valstīm, ar kurām Latvijai nav bezvīzu režīma.
– Starp Latvijas augstskolām LLU pozitīvi izceļas ar to, ka apmēram līdzīgā skaitā šeit studē meitenes un puiši. Bez mīlestības viss ir mazs… Atmodas laikā vīrišķīgajā Tehniskajā fakultātē tika izvietots sievišķīgais Izglītības un mājsaimniecības institūts. Vai arī tagad, veidojot studiju programmas, tiek ņemts vērā demogrāfiskais faktors?
Deviņdesmito gadu sākumā augstskolā noteicām čaklo meiteņu uzņemšanas limitu, lai to skaits nepārsniegtu parasti ne tik čaklo puišu skaitu. Taču tas bija cilvēktiesību pārkāpums, ko arī novērsa. Mūsdienu jauniešu intereses ir vairāk dažādojušās, nekā tas bija agrāk. Inženieru specialitātēs studē meitenes, kādu agrāk tur nebija. Nereti esmu dzirdējusi no studentiem, kuri pārnākuši mācīties uz LLU no Rīgas augstskolām, ka pie mums ir lielāka sirsnība. To var izskaidrot tā, ka vairāk studentu ir no laukiem un mazpilsētām. Pie mums vairāk nekā daudzās citās augstskolās rīko arī absolventu salidojumus.
Pirmais mecenāts, kurš novēlēja savus dzīves ietaupījumus tieši LLU, bija ASV latvietis Edgars Kleinbergs. 1992. gadā viņš novēlēja 300 000 ASV dolāru diviem stipendiju fondiem, kuru gūtos ienākumus izmantotu LLU studentiem. Viņš arī novēlēja LLU divus savus nekustamos īpašumus Latvijā. Ilggadēji mecenāti ir Anna Justīne Čakste-Rollinsa, Kāvušu fonds, Amerikas latviešu apvienība un citi.
