Pasaule ir kā uz stipri saplaisājuša māla šķīvja ar nodrupušām maliņām, kas kuru katru brīdi var saplīst un vairs nebūt salīmējams. Šāda asociācija man nāk prātā, Latvijas televīzijā noskatoties «Ziņneša nāvi» jeb dokumentālo filmu par žurnālistikas patieso cenu.
Atrodoties tā saucamajos karstajos punktos, kas uz pasaules šķīvja plaisas arī gail kā atrauti nervi, cena par patiesības noskaidrošanu tiešām ir augsta. Mani kolēģi tiek sisti, šauti, spridzināti, nolaupīti, izkropļoti un iebiedēti tikai tāpēc, ka atradušies, pēc varas darbu darītāju domām, «ne tajā vietā un ne tajā laikā», lai vienkārši parādītu, kā tas izskatās no otras (parasti vienkāršo cilvēku) puses, nevis kā gribētu rādīt oficiālais spogulis. Gluži kā «Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos» tas lišķo un melš, ka zemē uzvarējusi sociālā taisnība, izsvēpēta korupcija un likvidēta noziedzība, lai gan «ļaunā karaliene» burtiski pamst no savas varas apziņas, pašlabuma meklēšanas, kur visi līdzekļi labi, un arī bailēm, ka svētulīgā maska reiz varētu krist. Tāpēc ir jānokauj visi, kas tai pienākuši bīstami tuvu. Pirmkārt jau žurnālisti, kuriem tāds netikums bāzt visur savu degunu, sabiezināt krāsas un skaļi bļaut. Viens vēziens, un nav ne cilvēka, ne objektīvas izmeklēšanas. Dancis ar varu var būt nāvīgs…
Nu labi, pie mums jau tās tvēriens nav tik ciešs, krāsas ir gaišākas un informatīvā telpa caurspīdīgāka – varētu šķist šajos platuma grādos. Ieskatoties «karsto punktu» kartē, tiešām neesam uz draudīgās plaisas vai nodrupušajām malām. Bet vai tāpēc ne uz tā paša šķīvja?! «Cenzūra kā sērga aizvien straujāk izplatās pa pasauli,» brīdina filmas veidotāji, un te lai katrs pats taisām iekšējo testu, cik tas dziļi rezonē. Arī brīvākajās demokrātijās ir grūti atļaut to otru viedokli, kas runā pretī oficiālajam. Bieži tiek aiztaisītas mutes, atļaujot runāt vien iestādes priekšniekam. Turklāt – jo šķidrāk, jo labāk. Vilcinātas atbildes, atmestas informācijas druskas. It kā ziņnesim tās būtu vajadzīgas savam personīgajam labumam. Taču ne jau žurnālists stāv tavā priekšā, bet tūkstošiem acu un ausu, kas skatās, lasa un dzird, un vēlas tavu skaidru nostāju un domas. Vai spēsi piecelties un teikt? Varbūt tā izdosies mazināt to trako pasaules plaisu, kas draud mūs saraut gabalos. Neglītumu paslaucīšana zem smukā tepiķīša nelīdzēs!
