Mēģinot valsts amatpersonu ienākumu deklarācijās aptvert, cik ražas gadā var dot rušināšanās valsts sektora lauciņos, skaitīt un rēķināt jāmācās pa jaunam.
Mēģinot valsts amatpersonu ienākumu deklarācijās aptvert, cik ražas gadā var dot rušināšanās valsts sektora lauciņos, skaitīt un rēķināt jāmācās pa jaunam. Jo amatpersonām, sākot no Saeimas deputātiem un beidzot ar pilnvarniekiem, deklarētie ienākumi acīmredzami neatbilst reāli (likumīgi) iespējamajiem. Biznesa pasaulē augstākās matemātikas izteiksmes atspoguļojas ofšoru operācijās.
Latvijā izplatītais paņēmiens, kā naudiņu aizsūtīt uz ārzemēm «papildināties» uz valsts, proti, godīgo nodokļu maksātāju rēķina, liecina par valsts kontroles institūciju mazspēju. Bet visvairāk – par biznesa ētikas tradīcijām. Pēc tā varam spriest, kādā attīstības stadijā atrodas mūsu valsts, vai investoriem tajā vispār ir ko darīt.
Nu nevar godīgas politiskās un ekonomiskās konkurences apstākļos viens premjers kaut ko nopirkt par nepilniem trim un pēc gada pārdot par 17 miljoniem. Nevar arī viens pilsētas mērs desmito daļu no SIA «Inter-Rīga» pārdot par 1,7 miljoniem ASV dolāru, ja, kā apstiprina uzņēmuma amatpersonas, minētās daļas nominālvērtība ir lietotas automašīnas vērtībā.
Nenoliedzami, uzņēmējdarbības sakārtošanā Andrim Šķēlem ir savi nopelni. Gluži kā Voltēram cilvēktiesībās. Cik zināms, lai Burbonu absolūtisma patvaļas apstākļos labāk sludinātu humānismu, Versaļas dumpinieks spekulējis ar labību.
Mēs tomēr dzīvojam 21. gadsimtā. Turklāt Šķēle nodibinājis partiju, kura visvairāk solīja godīgas uzņēmējdarbības veicināšanu un ar kuru vēl nesen vēlētāji visvairāk saistīja cerības par sabiedrības morālo un saimniecisko augšupeju.
Citādi ir ar Lembergu, kas teju visās partijās, izņemot TP, jūtas droši un ērti, bruģē Ventspils ielas un visādi nodrošina pilsētas iedzīvotāju komfortu. Savu Ventas malu viņš mīl vairāk nekā jebkuru ārzonu pasaulē un ne par ko to nepārdos. Par to Lembergu tur mīl. Arī tādi, kuriem ne silts, ne auksts, ja kaut kur Latgalē katrs ceturtais ir bez darba. Lieki piebilst, ka valsts saimnieciskajā apritē viss ir savstarpēji saistīts.
Protams, neviens nav pierādījis, ka Šķēle būtu «pagrīdes blēdis visā savā krāšņumā» un ka Lemberga gada neto miljona dēļ dažubrīd kāds pamostos «auksts». Pierādīt gribētāju gan nav trūcis. Taču, ja kāds ar četriem pāriem zābaku apauj piecus baskājus, veselais saprāts to atsakās atzīt par faktu.
Respektējot nevainības prezumpcijas normas, pagaidām to nevar uzskatīt pat par krāpšanos.
Mistiski deklarēto ienākumu pētīšanā beidzot sarosījusies prokuratūra. Bet, tā kā prokuratūras tēls gana apķērnāts skandālos, izmeklēšanu labāk sākt nevis ar deputātiem un šķēlēm, bet, piemēram, ar Rīgas lidostas valdi, kas ik mēnesi «uzvārās» tikai pa četri tūkstoši latu.
Ja deputāti, kurus ievēlam, nespēj nodrošināt izpildvaras un neatkarīgas tiesu varas mehānismus, atliks vien padarīt stingrāku korupcijas novēršanas likumu, juridiski paplašināt korupcijas jēdziena nozīmi. Jo pienācis brīdis, kad attiecībās ar varu pārlieku ērti mesties anarhijas grāvī vai arī sekot tiem, kas tekalē apkārt, demonstrējot savus pedofilu videokasetēs iemiesotos reitingus.
Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, varas un ētikas principu oligarhiskajai šaurībai ir savs labums. Lai arī kā, amatus un ietekmes sfēras dalot, brekši mainītu konfigurācijās, ģīmji tomēr paliek tie paši un arvien labāk ielāgojami. Turklāt konkurences ziņā viņus arvien vairāk biedē arī civilizētās pasaules tuvums, kur, miljonus pelnot, obligāti nav jāblēdās un atliek laika apzināties, kam tad īsti pieder vara un teikšana.
