Iepazīstoties ar rakstu «Rītam cerība, dienai darbs, vakaram miers» (Zemgales Ziņu» 30. marta numurā) pārņem protesta gars un rodas daudz iebildumu.
Iepazīstoties ar rakstu «Rītam cerība, dienai darbs, vakaram miers» (Zemgales Ziņu» 30. marta numurā) pārņem protesta gars un rodas daudz iebildumu.
Vārdam «pensionārs» šodien sabiedrībā ir nicinoša pieskaņa. Jaunākā paaudze uzskata šos cilvēkus par uzturamu nastu, kuru skaits nemitīgi palielinās. Šo iespaidu pastiprina minētais raksts, kur uzsvērta pensionāru nevarība tikt galā ar ikdienas problēmām, fiziskas likstas un depresijas. Taču nedrīkst aizmirst, ka arī citos vecumos līdzīgas parādības novēro aizvien biežāk. Turklāt jāatgādina prezidentes vārdi, ka pensija – tie ir līdzekļi, kas nopelnīti gara darba mūža ilgumā. Gribu uzsvērt, ka vecums nav tikai nespēks, depresija un slimības. Cilvēki, kas tagad ir pensijas gados, ir norūdīti bargajos kara un pēckara gados, kad sabiedriskā un politiski ekonomiskā situācija bija nesalīdzināmi sliktāka nekā tagad. Toreiz nemaz nelikās briesmīgi, ja nedēļu nebija ēstas siltas pusdienas un ziemā kājas sala nepiemērotās gumijas galošās. Tāpat vajadzība pēc psihologa neradās arī darba gados, kad mājā bija mazi bērni un pēc 24 stundu dežūras vēl bija jānostrādā 10 stundu kārtējos darbos. Tieši tagad cilvēki ir kļuvuši nevarīgi un paši ne ar ko netiek galā. Katra sīkuma dēļ viņiem jādodas pie psihologa. Nedomāju, ka 60 gadu vecumā būtu kāda masveida krīze. Rakstā minētais gadījums par 52 gadus veco sievieti ar depresiju nav tipisks. Normālā gadījumā nevar būt depresija, ja cilvēkam ir darbs, bērni un mazbērni. Mūsu apstākļos šajā vecumā liela daļa vēl strādā pilnu slodzi. Zināmā mērā materiālā ziņā dzīve ir pat vieglāka, jo nav jāuztur pieaugušie bērni. Esmu novērojusi, ka šajā vecumā cilvēki pat ļoti aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, seko politikas un kultūras notikumiem, apmeklē dažādus pasākumus. Paskatieties autobusā, ko redakcija organizē braucienam uz teātri Rīgā, un ieraudzīsiet, ka lielākā daļa braucēju ir pensionāri. Tāpat ļoti cienījama vecuma cilvēkus var redzēt ekskursijās uz ārzemēm. Viņos ir griba redzēt, piedalīties, gūt iespaidus. Daudzi līdz lielam vecumam meklē iespēju strādāt ne tikai tādēļ, lai nopelnītu klāt iztikai, bet lai būtu sabiedrībā.
Nebūt nav pareizs kategoriskais apgalvojums, ka pēc 75 gadu vecuma dzīve nav iedomājama bez tuvinieku aprūpes, ja vien nav kāda smaga slimība. Taisni otrādi – šajā vecumā daudzi pensionāri pieskata mazus bērnus un apdara mājas soli, ja pārējie ir darbā. Protams, pārdomas par dzīvi un nāvi var būt katram. Jāatceras, ka mūsu dzīves noteikumus bieži nenosakām paši, bet daudzi apkārtējie apstākļi. Arī kļūdījušies savā dzīvē esam katrs. Ja negribam palikt vecumdienās vientuļi, jācenšas izprast jaunā paaudze, jāsavalda tieksme komandēt un jāpielāgojas jaunajiem ekonomiskiem un sadzīves apstākļiem. Esmu centusies pateikt ne tikai savas, bet arī daudzu savu vienaudžu domas.
Rasma Opincāne, ārste pediatre, pensionāre kopš 2000. gada janvāra
