Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācijas (PIAA) padomes priekšsēdētāja Tekla Žabova ir sajutusi – kopībā ir lielāks spēks.
Saņēmusi valsts finansējumu 39 tūkstošu eiro apmērā, Patērētāju interešu aizstāvības asociācija (PIAA) sadarbībā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru rīko iedzīvotāju konsultācijas Cēsīs, Gulbenē, Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Ventspilī un Liepājā. Arī Jelgavā vismaz pusgadu katru pirmdienu no pulksten 10 līdz 13 Lielajā ielā 15–2, Zemgales Nevalstisko organizāciju NVO centrā, jebkuram ir tiesības bez maksas saņemt konsultācijas un palīdzību patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos. Šo astoņu pilsētu vidū Jelgava īpaša ar to, ka tur interesentus pieņem PIAA padomes priekšsēdētāja Tekla Žabova, kas jau vairāk nekā piecdesmit gadu ir jelgavniece.
– Jūsu sabiedriskais darbs gandrīz divdesmit gadu saistīts ar iedzīvotāju sūdzībām par nodarīto. Taču par sevi jūs sakāt – vienmēr esat centusies, lai pašai neietu grūti un nebūtu jāsūdzas. Kā veidojās jūsu raksturs?
Esmu dzimusi Latgalē, un mans raksturs varētu būt diezgan latgalisks. Par maniem tēva senčiem teica: «Traks vai no Rogovkas!» Māte nomira kara laikā. Viņas dzimta nāk no tagadējā Ilzeskalna pagasta. Māte bija rados ar latgaliešu izcelsmes somu kinorežisoru un aktieri Teuvo Tulio (Teodoru Tugaju). Kad pirms dažiem gadiem dokumentālā kino režisore Kristīne Želve uzņēma par viņu filmu, arī mani gribēja intervēt. Taču es neko par šo mātes bērnības līdzgaitnieku nevarēju pateikt.
Mūsu ģimene vēlējās kopt zemi. Pirms Otrā pasaules kara Latgale bija pārapdzīvota. Lielas ģimenes un maz zemes. Bieži vien, dalot mantojumu, radās naids starp brāļiem. Turpretī Kurzemē zemi un mājas varēja nopirkt, tādēļ tēvs nolēma braukt turp. 1940. gadā nopirkām mājas Vēveros starp Aizputi un Liepāju. Māte, uzzinot, ka mājas būs pie ezera, bija ļoti priecīga. Tikai tagad es saprotu, cik vecākiem tur varēja būt grūti iedzīvoties. Tālu no radiem un tuviniekiem. Taču, sākoties padomju okupācijai, tēvs kurzemniekiem noderēja. Apkārtnē viņš izrādījās viens no nedaudzajiem, kurš prata krievu valodu. Kurzemnieki bija pilnīgi naivi, neticēja, ka pie viņiem varētu būt kolhozi. Tēvs klausījās ziņas un skaidroja, ka noteikti būs. Kara beigās tēvu iesauca leģionā. Krievu valodas zināšanas viņam līdzēja sveikā tikt mājās no filtrācijas nometnes turpat Kurzemē. Tēvs smagi pārdzīvoja kaimiņu izvešanu 1949. gadā, tādēļ atrada iespēju tikt no kolhoza prom. Sāka strādāt Aisteres pienotavā par mehāniķi.
Ģimenē no trīs bērniem es biju veselībā visvājākā. Māsiņa gan nomira vēl bērnībā, brālis 49 gadu vecumā. Es dzēru daudz piena, un redzat esmu «kreptīga». Tas ir liktenis. 1973. gadā nomira mans vīrs Jāzeps Žabovs, kas strādāja par zemes ierīkotāju «Lauktehnikā». Viena izaudzināju dēlu, un iznāca tā, ka vēl nācās audzināt mazdēlu Kasparu, kas tagad studē Anglijā, kur dzīvo arī dēls ar ģimeni.
– Kā spējāt pārvarēt krīzes situāciju savā dzīvē?
Kad nomira vīrs, mainīju darbu. Sapratu, ka, strādājot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viena ģimeni neuzturēšu. Septiņus gadus nostrādāju Tirdzniecības pārvaldē par prečzini. Tur maksāja vairāk. 1981. gadā man piedāvāja darbu Rīgā zinātnes ražošanas uzņēmumā, kas nodarbojās ar darba aizsardzību un vides uzraudzību. Tur arī bija pietiekami brīvs darba režīms, lai sešsimt kvadrātmetru mazdārziņā varētu audzēt tulpes. Noņēmu sezonā trīs ražas – tas bija vairāk nekā otra alga klāt! Atmodas laiku uztvēru ar lielu sajūsmu, darbojos Tautas frontē. Taču deviņdesmitajos gados mūsu uzņēmums beidza pastāvēt. Jūtot, ka nāk pārmaiņas, paklausīju veca jelgavnieka, piektā gada revolucionāra Otto Kļaviņa man jaunībā dotam padomam, ka pārmaiņu laikā naudai zūd vērtība. Par tulpju naudu nopirku Tetelē mājiņu. Vēl kopā ar agrāko darba kolēģi ķīmiķi Ivaru Jansonu izveidojām uzņēmumu, kas Jelgavā nodarbojās ar pārtikas kontroli. Mūsu laboratorija atradās pašā pilsētas centrā – Lielās un Mātera ielas krustojumā.
– Tā laika pilsētas mēra vietniekam Raitim Vītoliņam jūs esat palikusi atmiņā kā stingra un prasīga pašvaldības pārstāve, kas, piemēram, neļauj ielas malā tirgot uz avīzes izliktu svaigu gaļu.
Deviņdesmitie gadi bija jāpārdzīvo. Liekas, ka Jelgavā daudzmaz noturējām pārtikas drošības līmeni. Taču Rīgā ko tik cilvēki neapēda – gan suņu un kaķu barību, gan padomju armijas konservus, kam beidzies uzglabāšanas termiņš! Tas bija ārprāts! Ivars Jansons perfekti zināja vācu un angļu valodu, un tas bija ļoti svarīgi, pārbaudot preces sertifikātus. Reiz atklājām, ka tirgotājs, kas uz Jelgavu bija atvedis gaļu, mums sertifikāta vietā uz galda nomet vācu veterinārārsta izziņu par kādu suni. Tur bija aprakstīts, ar ko dzīvnieks slimojis, ar kādām zālēm ārstēts. Ar šo «dokumentu» prece bija šķērsojusi trīs robežas.
– Vai nebija bīstami tādiem blēžiem pretdarboties? Darījumos taču apgrozījās liela nauda.
Mūs ar Ivaru Jansonu aicināja uz muitu. Nolēmām, ka neiesim – ja citi laidīs cauri kontrabandu, mums arī būs vakars. Sapratām arī to, ka no krāpniekiem nevaram pieņemt ne kapeikas vērtu dāvanu. Tad mēs ātri nonāktu viņu varā.
– Deviņdesmitajos gados, no vienas puses, plauka «mežonīgais kapitālisms», no otras – attīstījās arī Eiropas vērtības ar pilsonisko aktivitāti, nevalstiskajām organizācijām, tostarp patērētāju tiesību aizsardzība. Patērētāju tiesības – latviski skan ne visai labi… Varbūt labāk būtu teikt – klientu tiesības?
Nē, vispārpieņemtais atslēgas vārds ir «patērētāji». Tieši patērētāji ir pasaules attīstības virzītājspēks. Mani aicināja veidot šo klubu, Raitis Vītoliņš ļoti atbalstīja. Norvēģi bija tādi kā kuratori. Darbojos kopā ar savu kaimiņieni Viju Ušvili. Klubs šodien pastāv. Deviņdesmito gadu beigās, kad jau bijām ES kandidātvalsts, tirgotāji izveidoja savu asociāciju, kura pretendēja uz to, ka varētu aizstāvēt arī patērētājus. Tad norvēģi teica: «Jums arī jāveido jumta organizācija – asociācija. Tas būtu pavisam ačgārni, ja patērētāju intereses pārstāvēs tirgotāji.» Tā tika saaicināti klubu pārstāvji. Uz asociācijas padomes priekšsēdētāja amatu kandidēja kāda Rīgas kolēģe un es. Taču reģionu pārstāvju no Daugavpils, Rēzeknes, Gulbenes un citām vietām bija vairāk. Viņi ievēlēja mani.
– Patērētāju tiesības aizstāv arī Ekonomikas ministrijas pārraudzībā strādājošais Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Kurp cilvēkam ar savām problēmām doties?
Ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru sadarbojamies. Tas strādā labi, tomēr centram ir savi ierobežojumi. Neviļus tam jāņem vērā ietekmes sfēras. Vēl jo dīvaināk, ja valsts pārvaldē nonāk cilvēki ar parādiem. Ja tu neproti vadīt savu personīgo saimniecību, kā tu vari vadīt valsti! Mūsu organizācijai, kā tas ir daudzviet ārzemēs, vajadzētu pastāvēt no privātiem ziedojumiem, ko mums ir tiesības pieņemt, nevis ar valsts atbalstu. Pie mums cilvēks nezina, kur savu kapeiku aiznesīs, bet atnācis pateiks: «Tev mani ir jāaizstāv.» Ja iedzīvotāji, uzņēmēji samestu kādus 500 tūkstošus, es nolīgtu kārtīgus juristus un, piemēram, atrisinātu daudzdzīvokļu māju kopīpašuma lietu. Mēs esam īpašnieki četrām dzīvokļa sienām, nevis ārsienām, no kurām krīt nost balkoni. Domāju, pašvaldībām ar saviem līdzekļiem jāiet palīgā māju siltināšanā un renovēšanā, citādi atkal viss tiek novelts uz iedzīvotāju pleciem. Rīgā bija gadījums, kad astoņu dzīvokļu mājai jumta remontu novērtēja uz divdesmit tūkstošiem eiro. Kad pieaicinājām neatkarīgu ekspertu, atklājās, ka nepieciešamo var izdarīt daudz lētāk.
– Nesen «Dienas Biznesā» publicētajā intervijā Jelgavas NĪP vadītājs Juris Vidžis minēja, ka būvniekiem šis ir «tukšais gads», kad ir radies celtnieku deficīts un tāpēc izmaksas aug. Pēc «Eurostat» datiem, šogad pirmajā ceturksnī Latvijā piedzīvots trešais lielākais būvniecības produkcijas apjoma kritums Eiropas Savienībā. Gandrīz piektā daļa – 19 procentu. Pēc loģikas tādā situācijā izmaksām šajā nozarē nevajadzētu augt. Mazāks pieprasījums – mazāka arī cena.
Es uzskatu, ka daudzas no tām summām, ko liek maksāt dzīvokļu īpašniekiem, ir uzpūstas. Zīmīgi, ka valsts iestāde Patērētāju tiesību aizsardzības centrs daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas sfērā neiejaucas. Mēs cenšamies pārliecināt, ka šī arī ir patērētāju tiesību aizsardzības joma.
– Jūsu organizācijas mājaslapā www.pateretajs.lv minēts, ka 2008. gadā visā Latvijā patērētāju tiesību aizstāvības klubi izskatījuši 7200 sūdzību. Tagad to ir vairāk?
Nē, mazāk. Cilvēki kļuvuši bezpalīdzīgāki. Mazāk jūtama iniciatīva savu dzīvi censties uzlabot. Taču par savām tiesībām vajag pastāvēt. Man gan gandrīz katru dienu zvana. Vakar sūdzējās kāds vīrs no Tukuma. Jautāja, vai tas ir normāli, ka pašvaldības namu apsaimniekošanas uzņēmums liek pirkt dārgus ūdens skaitītājus. Protams, tas nav normāli. Lūdzu, lai noformē sūdzību rakstiski un iesniedz Konkurences padomē. Konkurencei ir jābūt. Taču strīdā starp divām fiziskām personām mēs gan palīdzēt nevaram. Ja pēc sludinājuma kāds malkas vietā atvedis praulus un darījums kārtots bez čeka, tad no patērētāju tiesību viedokļa grūti cietušo aizstāvēt. Vienu laiku mums zvanīja arī, ja vīrs bija sastrīdējies ar sievu.
Vairāk sūdzību ir par ātrajiem kredītiem, kur cilvēks vairs pats nespēj tikt galā. Nesen bija gadījums, kad, atrodot nepilnības līgumā ar kredīta dēvēju, spējām palīdzēt un apmuļķotajam klientam jāmaksā vairs nebija nekas. Mums ir stiprs jurists Andrejs Vanags. Ne vienreiz vien esmu sajutusi mūsu asociācijas spēku – izdarām to, ko atsevišķs cilvēks diez vai varētu panākt. Domāju, mūsu vārds kaut ko nozīmēja jautājumā par divu uzņēmumu – «Lattlelecom» un «Latvijas mobilais telefons» – apvienošanu. Mēs pret to iebildām, jo bija bažas, ka tā varētu celties pakalpojumu cenas.
Beidzamā laikā Rīgas iedzīvotājus uztrauc gaidāmais maksājums par lietusūdeņu novadīšanu. Līdz jaunajam gadam tiks aprēķināti koeficienti, cik kurai mājai jāmaksā. Šī problēma ir arī Jelgavā.
– «Ziņas» pašvaldības uzņēmumā «Jelgavas ūdens» pie izpilddirektora Andreja Eihvalda noskaidroja, ka tādas mājas, kur lietusūdeņi tiek novadīti fekālajā kanalizācijā, varētu būt vien dažas. Katrā ziņā šķiet, ka tāds maksājums mūsu pilsētu īpaši neskars.
Līdz pašvaldību vēlēšanām jau ne. Bet, kas būs pēc tam, redzēs.
– Pilsētu jau trešo sasaukumu vada Zemnieku savienība, viens un tas pats mērs Andris Rāviņš. Kā pilsēta attīstījusies?
Rāviņa vadītās pašvaldības vērtība ir prasmē piesaistīt ES līdzekļus. Ja to nebūtu, tad pilsēta tā neizskatītos. Pabrauciet pa Zemgali – par Eiropas līdzekļiem daudzas pilsētas ir sakārtotas. Grūti pateikt, kā būtu, ja viņa vietā atrastos kāds cits. Rāviņš piedalījās pamatakmens likšanā Krievijas būvētajai, bet nepabeigtajai vagonu rūpnīcai, kopā ar Maskavas mēru Lužkovu grieza «AMO Plant» lenti. Tie projekti stāv bez attīstības. Kāds pamatakmens tiks likts, tuvojoties nākamajām pašvaldību vēlēšanām?
Dzimusi Latgalē, gada vecumā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Kurzemi.
Beigusi Durbes pamatskolu, Bulduru sovhoztehnikumu, kā arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas tehnoloģijas fakultāti (1970. g.). Strādājusi jomās, kas saistītas ar zinātni, pārtikas ražošanu, vides uzraudzību un darba aizsardzību, nevalstiskajām organizācijām, kā arī patērētāju tiesību aizstāvību.
1998. gadā izveidoja un vadīja Zemgales NVO centru. 1999. gadā ievēlēta par PIAA valdes priekšsēdētāju. Kā sabiedrības pārstāve strādā Ekonomikas ministrijas un Eiropas Komisijas darba grupās.
Zemgales NVO centra tagadējais vadītājs Uldis Dūmiņš viņu raksturo kā cilvēku, kam ir stipra griba, savs viedoklis un kas neatteiks otram palīdzību.
