Jelgavas Jaunais teātris un režisors Rihards Svjatskis brīvdienu garšu neizjūt arī pašā vasaras karstumā.
Laikā, kad amatierkolektīviem būtu īstais laiks vasaras baudīšanai, ne visi laiski atpūšas, bet vairāk vai mazāk aktīvi piedalās dažādos brīvdabas uzvedumos, festivālos un salidojumos. Sevišķi noslogotas nedēļas sanākušas Jelgavas Jaunā teātra (JJT) kolektīvam. Nule atgriezušies no Ķekavas novada Klaņģu kalna, kur rokfestivāla «Klang!» programmu kuplināja ar teātra izrādi pēc Jāņa Joņeva romāna «Jelgava 94» motīviem, JJT nākamajā svētdienā (31. jūlijā pulksten 12) tepat Uzvaras parkā gatavojas kopā ar jaunajiem dejotājiem rādīt, kā «Daba ienāk pilsētā». Par to un nedaudz par nākotnes plāniem JJT režisors Rihards Svjatskis.
– Uzvaras parkā paredzētais koncertuzvedums netiks rādīts pirmo reizi?
Gan jā, gan nē. Priekšvēsture ir tāda, ka bērnu deju kolektīva «Ieviņa» atskaites koncerta ietvaros jau vairākus gadus tiek veidots sadejošanās pasākums «Stādīju ieviņu». Mēs ar deju kolektīva vadītāju Līgu Ozolu esam veiksmīgi sadarbojušies vairākos uzvedumos, un izņēmums nebija arī šī gada koncerts, kura pirmizrāde Jelgavas kultūras namā notika 30. aprīlī. Tajā mēģinājām atklāt dabas trauslo pasauli, tās saikni ar cilvēkiem, tādējādi stiprinot morālās vērtības. Uzvedumā «Daba ienāk pilsētā» galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu izglītošanu, rūpējoties par dabas saglabāšanu un atjaunošanu.
Sižetiskās līnijas centrā ir mežs, kas, ilgus gadus dzīvojot savā vidē, nemaz nenojauš, kas īsti notiek pie cilvēkiem. Stāsta varoņi egle un priede pēc ilgiem snaušanas gadiem izcēluši saknes no meža un ienākuši pilsētā, lai noskaidrotu, kāda ir cilvēku daba.
Vai cilvēki ir ļaundari, kas ierodas mežos, lai izcirstu kokus? Ieviņai, kas visu mūžu pavadījusi cilvēku tuvumā, ir savs stāsts. Izrādās, ļaudīm ir daudz vairāk kopīga ar kokiem, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Arī cilvēkiem ir savas saknes, kas stiepjas dziļi dabas sirdī. Sižetisko līniju caurauž deju kolektīvu «Ieviņa» un «Zemgaļi» tematiski vai asociatīvi pieskaņotās dejas.
– Sižetu veidoji tu pats?
Kopā ar Jelgavas Jaunā teātra aktieriem. Parunājām, «pamētājām idejas». Kad jau radās kas «taustāms» un pierakstāms, sākām mēģināt. Faktiski šis ir otrais «Daba ienāk pilsētā» variants, jo pieļauju, ka Uzvaras parkā vizuālā kopaina varētu būt arī citāda nekā pavasarī uz kultūras nama skatuves. Turklāt 31. jūlijā ieplānots Ģimenes dienas «Esam kopā» pasākums, un ar pilsētas pašvaldības iestādi «Kultūra» nonācām pie secinājuma, ka koncertuzvedums «Daba ienāk pilsētā» labi varētu iekļauties šajā koncepcijā – gaišs, pozitīvs, adresēts gan mazajiem, gan lielajiem ģimenes locekļiem, savā ziņā arī pamācošs.
– Tātad teātra došanās vasaras atvaļinājumā ir pilnīgi nereāls pasākums?
Tā sanāk. Esam sākuši iestudēt jaunu izrādi. Dažādos festivālos mūs aicina spēlēt «Jelgava 94» pēc Jāņa Joņeva romāna motīviem. Nupat to izrādījām rokfestivālā «Klang!», kas četru gadu laikā izveidojies par vienu no lielākajiem metāla un alternatīvās mūzikas festivāliem Latvijā. Iepriekš Joņevu bijām rādījuši klubā «Melnā piektdiena» Rīgā. Kāds no «Klang!» organizatoriem to acīmredzot bija redzējis un labprāt kā jaunu izteiksmes formu gribēja izrādi redzēt savā festivālā. Mēs neatteicām.
Pirmā doma – ka jāspēlē teltī gaišā dienas laikā – šķita diezgan satraucoša. Piemēram, kādas reakcijas būs tad, ja ienāks kāds «iedzēris mākonis», kurš vienkārši nesapratīs, par ko ir runa un kas te tagad notiek. Protams, arī «Melnajā piektdienā» varēja paņemt aliņu vai izrādes laikā aiziet uz bāru, un tur publika izrādi uzņēma ļoti labi, ko atbrīvotā atmosfēra tikai veicināja. Bet cita lieta ir neliels klubiņš, cita – brīvdabas rokfestivāls, un es ar lielām bažām iztēlojos vairākus simtus paģirainu fanu, kas atnāks uz izrādi nākamajā dienā pēc festivāla atklāšanas nakts. Viens otrs varbūt pat jutīsies drošāk par aktieri un mēģinās uzņemties virsvadību, jo nekādas reālas barjeras starp skatītāju un aktieri nemaz nebija.
Bet manas bažas izrādījās veltas. Varbūt tāpēc, ka aktieriem šī bija jau trīspadsmitā «Jelgava 94» izrāde, jau no paša pirmā mirkļa, kad iznāca mūsu grupa, skatītāji uzmanīgi visas divarpus stundas skatījās un reaģēja tikai uz tām situācijām, kas notika uz nosacītās skatuves. Pie tam adekvāti.
– Izrādē piedalās jaunās raudzes grupa no Jelgavas «Darrva».
«Darrva» mums ir milzīgs atbalsts. Es tiešām nebiju cerējis, ka kāda grupa būtu gatava tikai sava prieka pēc braukāt līdzi un muzicēt. Mums jau nav nekāda atsevišķa budžeta, lai samaksātu mūziķiem. Viņi (Mārcis – balss, Slaviks – ģitāras, Maize – bass, Brūss – bungas un producents Jēkabs) to dara burtiski idejas vārdā. Šādā gadījumā tikai loģiski, ka vairāki no viņiem spēlē arī citās grupās. Es spriežu, ka savā ziņā arī «Darrvai» tas ir sava veida mārketings būt (šo faktu gan neesmu īpaši pētījis) vienīgajai grupai, kas spēlē metālu teātra izrādē. Tas mūziķiem pašiem šķiet interesants izaicinājums.
– Kā pats izskaidro «Jelgavas 94», nu jau pēc trīspadsmitās izrādes diezgan droši var teikt, panākumus?
Dramatizējums pirmizrādi piedzīvoja 5. decembrī Jelgavā un, tāpat kā romāns, ir daudzslāņains gan savas sulīgās valodas, gan laikmeta attēlojuma dēļ. Centrālā varoņa ikdiena saistīta ar mītiem un stereotipiem apaugušo smagā metāla kultūru. Kas tā ir? Dzīves filozofija, autsaideru sabiedrība vai agresīvs skaņu juceklis? Izrāde ir mēģinājums atklāt metāla mūzikas dziļo un daudzšķautņaino dabu, ko muzikāli uzņēmusies atspoguļot grupa «Darrva».
Nākamais mums ir 27. augusts, kad deviņos vakarā «Jelgavu 94» izrādīsim Spīķeru kvartālā Rīgā. Arī šoreiz spēlēsim zem klajas debess, pēc organizatoru ieceres, tādā kā vārtrūmē pie «Dirty Deal Teatro». Vēl pirms tam, jau nākamajā nedēļā, esam uzaicināti uz Ventspils pilsētas svētkiem, uzstāšanās diena un laiks gan vēl jāprecizē.
– Kaut arī nekādu atvaļinājumu Jelgavas Jaunais teātris nebauda, tuvojas jaunā sezona un jauns mācību gads skolās, kas jūsu teātra aktieru sastāva dēļ ir ļoti saistīti jēdzieni.
Daži dodas uz ārzemēm, daži studēs tepat vietējās augstskolās, laika trūkums liks sevi manīt, un dabiskais atbirums būs neizbēgams. Tā ka noteikti izsludināsim jaunu aktieru uzņemšanu. Taps arī izrāde pēc Kolinsa Higinsa lugas «Harolds un Moda» motīviem.
– Kādreiz ļoti populārs gabals. Ja nemaldos, Moda bija krietni vecāka par Haroldu, bet abi sapratās brīnišķīgi. Kā izdevās piemeklēt aktierus, esat taču Jauniešu teātris?
Kinofilmā izskatās, ka Harolds vispār ir galīgs zēns, gandrīz vēl ne sešpadsmit nesasniedzis, un saspēle viņam ir ar astoņdesmitgadīgu partneri. Tam mums izdevies nokomplektēt ideālu aktieru sastāvu, un Modas lomā būs mūsu puses teātra aprindās labi pazīstamā Ilze Rimša. Mums bija liels prieks viņai šo lomu piedāvāt, un viņa šo uzaicinājumu ar lielu interesi arī pieņēma. Harolda lomā būs Viktors Roze. Vēl būs nodarbināti vienpadsmit aktieri plus tehniskais personāls. Praktiski kamersastāvs, jo mēģināsim vairāk strādāt uz niansēm.
– Tad jau varēsiet pretendēt uz «Gada izrādes» balvu?
Protams, piedalīsimies, lai gan esmu ievērojis, ka žūrija mūs galīgi nemīl. Kaut kā netiek pieņemts ne mans domu gājiens, ne izteiksmes formas. Katram savs lauciņš. Tomēr, ja «Gada izrāde» ir vienīgā tik autoritatīvā amatierteātru skate Latvijā, tad jāpiedalās obligāti kaut vai tāpēc vien, lai «nepazustu no radara».
– Jums toties ir savs skatītāju loks. Vai repertuārā vēl būs slavenais un asprātīgais spiegu gabals «Kraukļu ligzda», kam cienītāju netrūka?
Diemžēl mainījies aktieru sastāvs, kaut gan, ja labi gribētu, varētu to reanimēt. Jelgavas un daudzu mazāku pilsētu amatierteātriem vēl lielākā mērā jāsaskaras ar tādu problēmu kā skatītājs. Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tie, kas gribēja redzēt izrādi, to jau noskatījušies. Arī paši uzticīgākie otro un pat trešo reizi. Ko tālāk?
Tā nu daudzām izrādēm ļaujam mirt dabiskā nāvē. Bet es par to daudz neskumstu – ir iemesls pastāvīgi atjaunoties.
