Biedrība «Bērnu un jauniešu mūzikas klubs» (BJMK) Jelgavas vēstures «annālēs» pirmo reizi minēta 2004. gadā. Laikam ritot un klubam attīstoties, audzis arī darbinieku un pedagogu kolektīvs, uz Bērnu un jauniešu mūzikas kluba bāzes radīta arī BJMK Rokskola, kuras direktors ir Ervīns Ramiņš. Tomēr BJMK darbības aizsācēji Zane Reinberga un Endijs Rožkalns (toreiz vēl Rozenbergs) arī tagad gan formāli, gan neformāli ir neapstrīdamas autoritātes visam, kas notiek Jelgavā, Dobeles ielas 68. namā. Publiskāka persona ir Endijs, kurš arī labprāt piekrita sarunai, lai «Ziņu» lasītāji uzzinātu, ko klubs un Rokskola dara vasaras vidū, kad normālās skolās audzēkņi un pedagogi devušies brīvdienās.
– No rīta pusē notikušās telefonsarunas nopratu, ka esi ceļa jūtīs?
Savā ziņā tā notiek visu laiku. Kaut vasarā mums ir neliels atvaļinājums, to par pilnu atpūtu nesauksi. Kārtīgam mūziķim tā arī būtu tikai kaitīga. Īsāk šo periodu varētu raksturot tā: vairāk atpūtas, mazāk darba! Notiek arī pa koncertiņam, rīkojam meistarklases. Piemēram, šodien uz Koknesi dodas viena grupiņa (saruna notika 29. jūlijā – red.). Apmācība šajās meistarklasēs notiek mazliet neparastākās formās, nekā mūsu audzēkņi raduši mācību gada laikā skolā. Tie, kuri nopietnāk izraudzījušies mūzikas ceļu, arī paši izrāda iniciatīvu un vēlas mācīties arī vasarā, kas, protams, ļoti priecē.
Tāpat kā priecē tas, ka ne viens vien no mūsu absolventiem nav zaudējis saites ar mums. Liela daļa izvēlas turpināt sadarbību šādā vai kādā citā formā. Viens no mūsu absolventiem – Aleksejs Klimanovičs – nupat iestājies Amsterdamas konservatorijā, kas apliecina, ka mūsu dotā izglītība un zināšanas noder. Protams, tas lielā mērā atkarīgs arī no paša audzēkņa, cik viņš nopietni uztver savas mūzikas studijas.
Nebūšu oriģināls, teikdams, ka milzīga nozīme ir tieši teorētiskajai bagāžai. Lai gan šo aspektu uzsver ne pārāk bieži, neakadēmiskajā mūzikā tas nav mazāk svarīgi kā akadēmiskajā. Arī tad, ja tu spēlē savu instrumentu izcili, tāpat vari neiestāties augstās skolās, ja solfedžo vai ritmika ir neapgūta pasaule.
– BJMK Rokskolas diploms tātad tiek pielīdzināts, kā agrāk teiktu, bērnu mūzikas skolas diplomam.
Jā, tikai formā 20V, kas nozīmē, ka mūsu skolu vēl var beigt pat 20 gadu vecumā, tas ir, reizē ar vidusskolu. Valsts finansētajās bērnu profesionālās ievirzes programmās, no galvas nepateikšu, tieši kāds, bet vecuma slieksnis ir zemāks – reizē ar pamatskolu.
Stājoties mūzikas augstskolās, nav nepieciešams, lai būtu pabeigta tieši mūzikas vidusskola. Vajadzīgs diploms par pabeigtu vidējo izglītību, centralizēto eksāmenu atzīme un, protams, atbilstība izvēlētās augstskolas prasībām.
– Droši vien nebūšu oriģināls, jautājot, kālab jūsu skolas audzēkņiem klasiskas mācību iestādes vietā izvēlēties BJMK Rokskolu? Lai gan par to kādreiz stāstīts laikraksta slejās, varbūt vispirms vērts atkārtot, kādas īsti attiecības pastāv starp Bērnu un jauniešu mūzikas klubu un Rokskolu?
Sākšu ar to, ka Bērnu un jauniešu mūzikas klubs jeb BJMK ir biedrība un juridiski vecāks veidojums. Sākām darboties Jelgavas Valsts ģimnāzijas bēniņos. Diemžēl tur mums ilgi neļāva uzkavēties – ģimnāzijas vadībai uz šīm telpām bija citi plāni. Laikam ritot un vērojot audzēkņu augošo entuziasmu, nospriedām, ka jāķeras pie nopietnas programmas izstrādes. Iepazināmies ar šajā jomā esošajiem valsts likumdošanas aktiem un secinājām, ka nekas mums neliedz dibināt privātu mūzikas skolu, un, lai cik tas neticami arī tajā brīdī izklausītos, nākotnē pat pretendēt uz valsts līdzfinansējumu.
Nodibinājām SIA, kuras valdē pagaidām juridiski skaitos viens, bet faktiski esam četru cilvēku komanda. Iesniedzām nepieciešamos dokumentus attiecīgajās ministrijās, dabūjām licenci un oficiāli reģistrējām privāto mūzikas skolu – BJMK Rokskolu. Rokskola domāta kā biedrības turpinājums profesionālākā formā. Pašlaik īstenojam dažādus projektus, ar ko skola biedrībai un biedrība skolai var palīdzēt. Domāju, neatklāšu īpašu noslēpumu – kā biedrība mēs varam apgūt daudz vairāk fondu līdzekļus nekā SIA.
– Par audzēkņu trūkumu BMJK Rokskolai laikam būtu grēks sūdzēties?
Kaut nedaudz, bet ar katru gadu ir arvien vairāk mācīties gribētāju. Lai gan īpaši ar reklāmu neaizraujamies un mums, kā jau privātai skolai, ir arī mācību maksa. Kā viņi mūs atrod, īsti pat nezinu, droši vien nostrādā vecais labais «bezdrāts telefona» princips.
Vienkāršāk ir ar interešu izglītības programmu, jo tur nav eksāmenu. Savukārt tiem, kas izvēlas profesionālās ievirzes programmu, nodarbības notiek vismaz trīs četras reizes nedēļā, kur jāapgūst gan teorija, gan solfedžo, gan ritmika kā atsevišķs priekšmets (kas varbūt ir atšķirīgais tieši rokskolas programmā). Tie, kas izvēlas pilno programmu, protams, ir mazākumā, jo tas prasa laiku, ko kļūst arvien grūtāk apvienot ar citām interesēm, kaut vai sportu, ja tas jaunieti interesē.
Profesionālās ievirzes programmā mums ir ap 40 audzēkņu, interešu izglītībā – vairāk nekā divi simti, pat precīzi nepateikšu. Interešu izglītībā tiek apgūts viens instruments, un nodarbības notiek vienu vai divas reizes nedēļā. Ir tādi, kas atrodas kaut kur pa vidu starp interešu un profesionālās ievirzes programmu, un mēs viņiem piedāvājam papildus apmeklēt teorijas nodarbības. Tad tomēr norises kļūst saturīgākas, un speciālajās stundās pasniedzējs daudz vairāk var pievērsties tieši instrumentam. Daudzi, kas aiziet tā saucamo vidusceļu, galu galā pievēršas pilnajai programmai.
– Turpinot par audzēkņu komplektēšanu, varbūt jaunieši vienkārši «pavelkas» uz nosaukumu «Rokskola»? Taču cita skaņa nekā bērnu mūzikas skolai. Vai tas laiks jau ir pagājis?
Es domāju, ka nozīme tam varētu būt, bet stipri neliela. Tīņa vecums ir tāds posms cilvēka dzīvē, kad prasības visās jomās ir stipri galējas. Savā ziņā galējība ar kaut kādu dumpinieciskuma piegaršu ir arī smagā mūzika. Lai gan, kā esmu novērojis, tieši smagās mūzikas piekritēji ir vieni no mierīgākajiem un jaukākajiem cilvēkiem, ko no pirmā acu uzmetiena nemaz nepateiksi.
Mūsu kluba un skolas nosaukuma saistība ar rokmūziku lielā mērā izauga no tā, ka jaunieši, kas pie mums nāca, pieprasīja tieši tāda veida mūziku. Bet kāpēc gan lai nevarētu pēc profesionālas metodikas mācīt rokmūziku? Tāpat būsi spiests apgūt gan nošu lasīšanas prasmes, gan dzirdes treniņus. Liela daļa, kam sākumā patika tikai rokmūzika, sāka klausīties džezu un klasiku.
Svarīgākais, protams, ir ne jau tas, kāda reklāma tev priekšā nolikta, bet panākt, lai bērnam vai tīnim tā mīlestība pret mūziku nepazūd. Tu jau vari pabeigt mūzikas skolu un nekļūt par profesionālu mūziķi. Tomēr gribētos, lai ģitāra nepaliek aizmirsta skapja tālākajā stūrī, bet reižu pa reizei izvilkta, lai kaut ko uzspēlētu – tā būtu mūsu, pedagogu, lielākā alga un gandarījums. Kaut vai tas, ja mūsu audzēknis izaugtu par zinošu un kompetentu mūzikas klausītāju.
– Pats jau nemaz tāds «roķeris» neesi, klasiskā ģitāra, šķiet, tev piestāv daudz labāk.
Taisnība. Mana profesionālā izglītība ir klasiskās ģitāras skolotājs, ko ieguvu Latvijas Mūzikas akadēmijā pie lietuviešu profesora Juliusa Kurauska. Tā paša profesora absolvents ir arī Latvijā labi pazīstamais ģitārists Kaspars Zemītis, kurš līdztekus citām nodarbēm nu arī pats kļuvis par Mūzikas akadēmijas pedagogu.
Loģiski, ka arī mūsu skolā ir spēcīga klasiskās ģitāras nodaļa. Šogad notika Latvijas mēroga konkurss klasiskajā ģitārspēlē, un visi mūsu audzēkņi, kas tajā piedalījās – Aleksandra Kārkliša, Kristaps Markots un Indars Markots – kļuva par laureātiem.
Pretēji manam iepriekš sacītajam varam pat uz brīdi pieņemt, ka metālā var iztikt bez pamatīgām teorijas zināšanām. Tomēr nošu lasīšanas prasme un klasiskā skola dod labu pamatu arī tam, kurš nolēmis savas muzikālās gaitas turpināt, labā līmenī spēlējot elektroģitāru. Tas pats jau minētais Indars Markots veiksmīgi apvieno gan klasiskās, gan elektroģitāras spēli. Bet starp šiem instrumentiem ir būtiska atšķirība, tāpēc atšķirīgi ir arī pedagogi, un elektroģitāru es viņam neesmu mācījis, to mūsu skolā praktizē Mārcis Vasiļevskis, Rihards Lībietis, varbūt vēl kāds, ko ātrumā nenosaucu. Ar to gribu uzsvērt, ka mūsu skolas sasniegumu pamatā ir komandas darbs, nevis kāda atsevišķa izcilnieka veikums.
– Cik liela ir jūsu komanda?
Skaits dažādu apstākļu dēļ nav pilnīgi konstants, bet pašlaik sešpadsmit varu saskaitīt.
– Nav jau tā, ka jūsu pedagogi strādā tikai BJMK Rokskolā, droši vien kāds tiek piesaistīts arī no Jelgavas Mūzikas vidusskolas?
Daļa brauc no Rīgas, Salaspils, vēl tālākām vietām. Piemēram, sitamos instrumentus māca Andris Buiķis, kurš ir viens no pieprasītākajiem Latvijas bundziniekiem un paspēj muzicēt visdažādākajos sastāvos. Zinu, ka labu bundzinieku netrūkst arī Jelgavā, bet pārvilināt labus pedagogus no mūsu pašu Mūzikas vidusskolas, manuprāt, nebūtu ētiski. Man patīk godīga spēle ar tīrām kārtīm.
– Mācību gads jums, tāpat kā visām skolām, sāksies septembrī?
Jā, tikai mēs audzēkņu ērtības dēļ mēdzam nedēļu nogaidīt, kamēr vispārizglītojošajās skolās izkristalizējas nodarbību saraksti un mūsējie var izkalkulēt, kad un kādas nodarbības kurās dienās spēs apmeklēt. Bet jauniņajiem varu pateikt, ka profesionālās ievirzes programmā pirmā tikšanās būs 29. augustā pulksten 18, savukārt interešu izglītības interesentus gaidām 7., 8. un 9. septembrī no pulksten 14 līdz 20.
– Ko tu kā ar rokmūziku cieši saistīts SIA «BJMK» valdes loceklis domā par bumu, ko sacēla Jāņa Joņeva grāmata «Jelgava 94»? Tas varētu būt tavs laiks.
Īsts vērtētājs no manis gan laikam neiznāks, jo es tajā laikā biju nesen ieradies Jelgavā no Lielplatones. Kā jau lauku zēns pilsētā biju krietni atturīgāks.
Godīgi sakot, to, kas tajā laikā bija, vienā grāmatā nemaz nav iespējams ietvert. Autoram ir izdevies aprakstīt spilgtākos momentus aizraujošā valodā. Ja salīdzinu ar mūsdienām, tad no tā visa pietrūkst rokgrupu veidošanas kultūras, kas ne tuvu nav tik aktīva. Mūsu jaunieši ir daudz pragmatiskāki.
