Tikko savu pirmo kompaktdisku, būtībā pirmo oficiāli paziņoto albumu «Spēks no tētiem» izdevusi grupa «Inokentijs Mārpls».
Tikko savu pirmo kompaktdisku, būtībā pirmo oficiāli paziņoto albumu «Spēks no tētiem» izdevusi grupa «Inokentijs Mārpls». Nav brīnums, ka daudzi to gaidīja, jo latviešu pankroka «krusttēvu» vienība darbojas jau gandrīz 15 gadu. Visu šo laiku – grupas solista Dambja vadībā.
– Mēs spēlējam joku dziesmas, bagātas ar humoru un ironiju, – klāsta Dambis. – Bet vienlaikus tās ir nopietnas. Tas viss ir diezgan relatīvi. Katrs mūsu mūziku var uztvert, kā viņam patīk.
Pankroks kā mūzikas žanrs ar savu vēsturi piešķir neatkarību. 70. gadu beigās tas apgrieza kājām gaisā visu Rietumu izklaides industriju. Tas, ka šodien rokmūziķu repertuārā dzirdam pat Georga Frīdriha Hendeļa operu fragmentus, tieši vai netieši ir «The Sex Pistols», «The Damned», «The Clash» un citu pankgrupu nopelns.
Neformāļi uzmanības centrā
Latvijā «klasiskas» pankroka vienības, iespējams, nekad nav bijis. Tomēr «Inokentijs Mārpls» ir bijis un arī ir gan disidentu slēptuve, gan ideju brīvības svētnīca. Nacionālām idejām apsēsto panku (saprotamu vēsturisku iemeslu dēļ) huligāniskie protesti demonstrēja padomjzemes ideoloģisko vājumu. Šī grupa gāja tālāk un jau atmodas laikabiedru sakarsušos prātus atvēsināja ar aukstu dušu. 80. gadu vidū šis kolektīvs, protams, bija pagrīdes fenomens. Pirmā skatuve «Mārplam» bijusi kādā «aizdomīgā» pasākumā poligrāfiķu klubā 1986. gadā.
– Mums tika pievērsta pastiprināta uzmanība, taču skaļu skandālu nebija, – atceras Dambis.
– Kad sākām savu darbību, nezinājām, vai jebkad spēlēsim uz īstas skatuves. Neesam bijuši gana tīkami arī pēc atmodas. Mūs neaizliedza, vienkārši neaicināja uz atbildīgiem pasākumiem. Arī tagad tiem, kas nosaka mūzikas tirgu, nav izdevīgi «laist iekšā» jaunos. Atņems vēl kumosu. «Liepājas dzintarā», «Bildēs» un citos festivālos pārsvarā spēlē ar «Mikrofona ierakstiem» saistītās grupas. Jo lielāks pasākums, jo nopietnāka ir mūsu attieksme pret to.
«Mārpls» pārsvarā piedalījies dažādos neatkarīgo grupu saietos un arī plašākos festivālos «Roks pret narkotikām», «Sinepes un medus».
– Savulaik daudzi bija ieinteresēti mūs aicināt uz «Roks par neatkarību». Bet, kad lieta nonāca līdz darīšanai, aicinātāji apklusa.
Talantu brīvības inkubators
Dambis – īstajā vārdā Raimonds Lagimovs – pazīstams arī kā Latvijas «pagrīdes» grupu ikgadējās izlases «Odekolons» sastādītājs. Pašlaik viņš organizē koncertus ceturtdienās Rīgas naktsklubā «Pulkvedim neviens neraksta».
«Inokentija Mārpla» sastāvs vairākkārt ir mainījies. Grupā spēlējuši etniskās mūzikas aktīvists Nils Īle, kas nesen darbojās Uģa Prauliņa projektā, basģitārists Skrips, kas piedalās Arņa Medņa grupā, Kaspars Bindemanis, «Baložu pilni pagalmi» līderis Māris Šverns un citi pazīstami mūziķi.
Tieši M.Šverns ar N.Īli bija Dambja kompanjoni pirmajā «Inokentija Mārpla» sastāvā kopā ar Didzi Erru. Tas bija 1985. gads.
Sākumā grupa saucās «Aklā zarna», pēc tam – «Ragana». Pašreizējais nosaukums radies 1987. gadā, braucot Liepājas vilcienā uz koncertu.
– «Pļerkstējām» par viskautko un noķērām gaisā vārdus, kurus ielikām nosaukumā, – atceras Dambis.
Neatkarīgie izdevēji
1988. gada rudenī, kad dibinājās Tautas fronte, «Mārpls» dziedāja leģendāro «Āmuru un sirpi», bet, kad vēl nebija ierīkots pirmais «Makdonalds», viņi agresīvi piesauca pravietisko «America Fuck Off» («Amerika, aizp**ies prom»).
– Visādos veidos nāca virsū amerikānisma monstrs, un šī dziesma bija mūsu protesta forma.
Dambis uzskata, ka mazu tautu kultūrām amerikanizācija ir bīstama.
Īsteni anglisku pankroku «Mārpls» nekad nav spēlējis.
– Bija slinkums atdarināt, labāk sacerēju savas dziesmas. Mana mūzika ir mans personīgais ārprāta paveids, – viņš atzīst, kā iedvesmas avotu starp latviešu grupām pieminot «Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu», A.Černovu, «Dzeltenos pastniekus», «Pērkonu»… Arī Juris Kulakovs reiz atzinis Dambi, jo trakais «Āmurs un sirpis» festivālā «Durvis ’89», kur «Pērkona» līderis bija žūrijā, atzīmēta kā labākā dziesma.
Neatkarība pasākumos ietekmējusi kompaktdiska tirāžu, jo albumu izdod nevis ierakstu kompānija, bet gan pati grupa. Tā, vienu partiju pārdodot, izdošanu varēšot turpināt «precīzi pēc pieprasījuma».
Nekas vēl nav kārtībā
Jaunajā albumā, kas būs pieejams arī kasetēs, iekļautas gan nesen tapušas, gan vecas dziesmas jaunā ierakstā. Tomēr par «best of» variantu Dambis to neuzskata. Starp vecajiem «gabaliem» ir arī jautrā dziesmiņa «Kājas mazgāšu es rīt, alu dzeršu tagad», kas, straujā tempā atskaņota, ilgst 30 sekunžu.
– 1989. gadā tas bija avangards, – smejas Dambis, kura ierakstu kolekcijā ir arī «Menuets», «Dire Straits», krievu «Kino» un citi «nopietnie».
Pēc mēģinājumiem albuma prezentācijas koncertam (dažādajos grupas sastāvos), Dambis aizdomājas par «brīvībām» un «neatkarībām».
– Ir jābūt vēl kādai atmodai. Tādai plašai, precīzāk – kultūras atmodai. Vēl pārāk daudz kas traucē, lai viss būtu patiess. «Niezošs» moments ir arī divkopienu sabiedrība. Tautai «izčakarētas» galvas – lielvaras rīdījušas vienu otram virsū. Atmaksas «škrobe» tiek mantota no paaudzes paaudzē, kopā dzīvo uzvarētāji un zaudētāji… Īstenībā «Mārpls» ir arī upuru mūzika. Padomju kapitālistiskā terora upuru.
