Karīna Tatarinova piedalīsies TV3 pilngadības «Cabaret» šovā 19. augustā Zemgales Olimpiskajā centrā.
Neslēpsim, ka TV3 pilngadības «Cabaret» šovs šoreiz «Zemgales Ziņām» kalpo tikai kā iegansts, lai aprunātos ar daudzu teātru izrādēs un vairākās TV filmās skatītāju ievērību guvušo aktrisi Karīnu Tatarinovu.
Pēc pasākuma režisora Viktora Runtuļa ieceres šova galvenās personas būs «Cabaret» dīvas Elza Rozentāle un Aija Vītoliņa, kā arī jaunais un talantīgais Ralfs Eilands. Pasākumu jo košāku padarīs akrobāti un dejotāji, padomāts arī par pārsteigumiem. Taču, kā mūsu sarunā minēja Karīna, lielās un mazās lomas kā uz skatuves, tā ekrānā mēdz būt visai nosacīts jēdziens.
– Saprotu, ka TV3 pilngadības «Cabaret» šova zvaigžņu sastāvā iekļuvāt kā seriāla «Viņas melo labāk» galvenā persona?
Acīmredzot. Līdz šim esmu bijusi diezgan aktīva «Cabaret» līdzjutēja, un tur līdzdarbojas daudzi mani draugi un paziņas, bet pati piedalījusies neesmu.
– Un kā ar to melošanu? Vai latvietes, piemēram, melo labāk nekā lietuvietes, no kurienes nācis seriāla pirmvariants? (Pirmās šī seriāla sezonas Lietuvā veidotas 2008. un 2009. gadā pēc lietuviešu rakstnieces Daivas Vaitkevičūtes tāda paša nosaukuma romāna divos sējumos, bet turpinājums «piecerēts visai brīvi» gan lietuviešu, gan latviešu variantam.)
Mans personāžs īpaši daudz nemelo. Scenārijs uzrakstīts tā, ka mana varone Margarita runā tiešu valodu un sagaida to arī no citiem. Tas ir gluži tāpat kā manā dzīvē, bet ar to mūsu līdzība ar seriāla galveno varoni arī beidzas.
– «Viņas melo labāk» sērijas, ko TV3 rāda tagad, filmētas pagājušajā vasarā. Tā kā seriālam netrūkst cienītāju, vai varam viņus nomierināt, ka šovasar top turpinājums?
Top gan, tā ka seriāla cienītāji var nomierināties – nākamajā vasarā «Viņas melos…» vēl vairāk un labāk. Seriāla darbība, cik noprotu (jo mēs, aktieri, jau arī īsti nezinām, kas notiks tālāk – scenārijs top, kamēr kārtējās sērijas vēl tikai tiek filmētas), attīstās uz augšu, nevis uz leju. Bet tas jau nav atkarīgs no mums, bet scenārija autoriem.
– Pirms gadiem piecpadsmit sāka filmēt pavisam cita līmeņa seriālu «Likteņa līdumnieki», kur jums bija liela un atbildīga loma – Jadviga. Saprotams, ka ir dažādi žanri un dažādi piedāvājumi, kas mūsu stipri sašaurinātajā kino un TV pasaulītē nemaz tā nebirst kā no pārpilnības raga. Un tomēr – vai nemāc ilgas pēc lielām un spēcīgām lomām, kas jums neapšaubāmi, kā pierāda precedenti, ir pa spēkam?
Latvijā diezgan maz tiek uzņemts kino. Tā ir savā ziņā arī laimes spēle – vai es atbildīšu kādam no personāžiem, kas nepieciešams. Kurš tad negrib lielu lomu (tas pats attiecas arī uz teātri)? Ja man jautātu, vai es gribu lielu vai mazu lomu, sekotu atbilde – gribu nospēlēt visas, gan lielas, gan mazas. Šķiet, man nekad nevarētu piedāvāt par daudz.
– Vai nepastāv bažas, ka pēc spožās lomas «Likteņa līdumniekos», ieraugot jūs izklaidējošā seriālā «Viņas melo labāk», varētu sarukt jūsu cienītāju pulks tā saucamās nopietnās mākslas atzinēju vidū?
Bažas? Nekādu bažu gan nav. Domāju, mūsu skatītājs ir pietiekami izglītots, lai spētu atšķirt dažādu žanru un vērtības pakāpes darbus. «Likteņa līdumnieki» tika veidoti pēc ļoti vērtīga literārā materiāla – Vladimira Kaijaka romānu tetraloģijas – ar ne mazāk spilgtas dramaturģes Māras Svīres literāro scenāriju un, kā jau vēsta pats nosaukums, stāstīja par mūsu tautas likteņgaitām. Šo darbu režisore Virdžīnija Lejiņa un visa radošā komanda veidoja ar lielu pietāti pret mūsu tautu un tās vēsturi, un, ja kādam skatītājam manis veidotais tēls palicis atmiņā, varu tikai lepoties.
Turpretī «Viņas melo labāk» ir tāds meiteņu pastāstiņš, viegls, bezrūpīgs, protams, ne bez savām sāpēm un raizēm, kas tomēr ir pavisam citā, ikdienišķā līmenī, ar katram skatītājam atpazīstamām situācijām. Tas ir cits žanrs, arī vajadzīgs, un domāju, ka tie viens ar otru nekādi nekonkurē. Mana atdeve kā vienā, tā otrā materiālā aktieriski ir pilnīgi vienāda.
Mums ir paveicies, ka lietuviešu režisors Sigits Račkis ļoti nopietni izturas pret šo darbu. Mēs, aktrises, brīžiem iesmejam par šiem «meiteņu stāstiņiem», bet Sigits pret visu izturas ļoti nopietni, ar lielu atbildības izjūtu, gan ar veselīgu humoru.
– Vai lielās un spēcīgās lomas, ko jums, kā jau jebkurai aktrisei, gribas spēlēt, nebija iemesls aiziet no Latvijas Nacionālā teātra? Gaļinas Poļisčukas Teātra observatorijā pietiekami liels vilinājums varētu būt «Ilgu tramvajs».
Nē, «observatorijai» pievienojos jau pēc aiziešanas ārštatā, Blānšas loma Tenesija Viljamsa «Ilgu tramvajā» nāca tikai četrus gadus pēc tam. Par lomu (ne lielo, ne mazo) piedāvājumu neesmu sūdzējusies ne Nacionālajā teātrī, ne «observatorijā».
Tagad, piemēram, gatavojos piedalīties Liepājas teātra iestudējumā pie krievu režisora Alekseja Girbas – 10. septembrī būs pirmizrāde Fridriha Dirrenmata «Vecās dāmas vizītei». Traģiska komēdija, kā to nosaucis pats autors.
Lielās jeb galvenās lomas uzticētas Inesei Kučinskai un Kasparam Godam, pārējās – Liepājas teātra trupas štata un ārštata aktieriem. Bet Fridriha Dirrenmata uzmanības centrā vienmēr bijis cilvēks un sabiedrība kopumā, un viņa daiļradē tiek risināti gan sociāli, gan morāli ētiski jautājumi. Es neteiktu, ka Sieviete un koncertmeistare, kas man jāspēlē šajās izrādēs, tāpat kā kolēģu atveidotie citi pilsētnieki, būtu mazas lomas. Teksta nav daudz, bet uz skatuves, tāpat kā pārējiem kolēģiem šajā izrādē, jāatrodas praktiski visu laiku, šis ir gadījums, kad «tautai jānospēlē karalis», un tas nemaz nav tik viegli.
– Blānšas loma Tenesija Viljamsa «Ilgu tramvajā» bija viena no galvenajām jūsu Teātra observatorijas periodā. Šķiet, ka tika nospēlēts kāds simts izrāžu. Vai nemocīja kaut neliels Antras Liedskalniņas komplekss – tik labi kā Antra jau neviena latviešu aktrise Blānšu nenospēlēs!
Izrāžu daudzumam nevajag pievērst tik lielu uzmanību, jo mēs taču dublējāmies ar Rēziju Kalniņu. Pāri par simtu varētu sanākt Andrim Bulim, kurš mums abām bija vienīgais Stenlijs.
Bet lai baidītos no Liedskalniņas un Alfrēda Jaunušana Blānšas – es radošās lietās ar salīdzināšanu nenodarbojos, tas ir muļķīgi… Tā bija cita izrāde, cits režisors un citi aktieri. Lieliski, nesalīdzināmi un neatkārtojami. Tad jau vairs nevarētu iestudēt arī «Hamletu» vai «Romeo un Džuljetu».
Tenesijs Viljamss, manuprāt, ir viens no dziļākajiem autoriem, kura dramaturģijā var rakties slāņu slāņiem. Es arī pieļauju, ka, iestudējot savu «Ilgu tramvaju», Jaunušans galveno varoņu attiecības traktēja citādi.
Mūsu «Ilgu tramvajs» bija trīs cilvēku satikšanās: divas māsas un vīrs, kuri nav spējīgi dzīvot zem viena jumta. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir katrs no savas pasaules, absolūti dažādi cilvēki. Un neviens tāpēc nav ne labāks, ne sliktāks par citu. Šajā situācijā vainīgo nav. Tā ir gan lugas autora, gan tās varoņu lielākā traģēdija – katram ir sava dzīves un lietu uztvere, kas nesakrīt ar pārējo skatījumu. Un situācijas, kādā viņi ir spiesti dzīvot kopā, neizbēgamība.
– Ja reiz nonācām līdz Teātra observatorijai, kā jums šķiet, kas bija teātra pastāvēšanas beigu galvenais iemesls – tikai finanses?
Finansiālie apsvērumi neatkarīgam teātrim ir ļoti svarīgs aspekts. Neviens, arī valsts vai pašvaldības teātris, nevar iztikt bez dotācijām. Arī Brodvejas teātriem Ņujorkā netrūkst sponsoru un mecenātu, un veidojas tāds kā aplis – jo labāks un prestižāks teātris, jo vairāk sponsoru un mecenātu.
Tas, ka mēs septiņus gadus spējām labi pastāvēt ar savu, tikai šajā teātrī strādājošu pastāvīgu aktieru trupu, bijām arī starp labākajiem nodokļu maksātājiem, ir nozīmīgs sasniegums.
– Vai nesaskatāt kādas ačgārni saprastas konkurences izpausmes?
Ar citiem neatkarīgiem teātriem? Domāju, noteikti ne. Gan Ģertrūdes ielas teātrim, gan «Dearty Deal Teatro», gan «Teātrim TT», gan Teātra observatorijai ir (bija) katram sava niša. Teātra observatorija darbojās kā jebkurš valsts teātris – stabils aktieru, tehnisko darbinieku, administrācijas štats, repertuārs plānots visai sezonai, biļetes izpirktas trīs četrus mēnešus uz priekšu, kritiķu un skatītāju augsti novērtēts… Neatkarīgam teātrim to visu panākt ir daudz grūtāk nekā lielajiem valsts teātriem. Mēs faktiski bijām autorteātris ar savu oriģinālu, no citiem teātriem atšķirīgu seju, virzienu.
– Minējāt, ka pastāvīgi kursējat no Rīgas uz Liepāju un atpakaļ. Kāpēc?
Pirmkārt, esmu dzimusi liepājniece, beigusi Kordiriģēšanas nodaļu Liepājas Mūzikas koledžā, pēc Kultūras akadēmijas Aktieru fakultātes beigšanas un pastrādāšanas Rīgā gan Nacionālajā, gan neatkarīgajos teātros tagad esmu ārštata aktrise Liepājas teātrī.
– Tad jau jums ir palaimējies, jo Liepājas teātris, manuprāt, ir viens no labākajiem Latvijā.
Jā, un pat sanāca atkal pastrādāt ar Gaļinu Poļiščuku pēc Torntona Vaildera darbiem veidotajā izrādē «Mūsu pilsētiņa», kas lokalizēta speciāli Liepājai.
Ja nopietni, tad Liepājas teātrī tik tiešām ir izveidojusies neliela, bet spēcīga trupa – par tādiem aktieriem kā Inese Kučinska un Egons Dombrovskis varētu sapņot jebkurš teātris. Un Leons Leščinskis, kurš nepelnīti mēdz nedaudz palikt ēnā. Kur tad vēl jauniešu kurss, kas mācījās Klaipēdā ar specializāciju muzikālajām izrādēm.
Direktors Herberts Laukšteins gan sapņo par vēl vienu zāli, tā patiešām ir ļoti nepieciešama.
– Un Karīna Rīgā?
Rīgā esmu saistīta ar dažādiem teātra un mūzikas projektiem. Tūlīt sāksies mēģinājumi Ģertrūdes ielas teātrī pie Regnāra Vaivara. Joprojām muzicējam ar «Plenēra apvienību», pirms kāda laika ierakstījām disku «ne’FORMĀTS», kur ieskaņojām Imanta Kalniņa dziesmas un kino melodijas. Esmu režisējusi un producējusi arī divus bērnu diskus, abi ieguvuši «Zelta mikrofonu» – «Raibā papagaiļa dziesmas», kas šogad sadarbībā ar pavisam jauno Dārtu Stepanovu un grupu «Xylem trio» (Raimonda Petrauska aranžijas) pārtapa koncertizrādē, un «Mazās muzikālās pasakas», kas maijā LNSO izpildījumā piedzīvos pirmizrādi. Tur gaidāms pamatīgs darbs.
