Kad pēc piecdesmit gadiem atgriezos Jelgavā, biju pilns cerību, ka ar katru dienu pilsēta kļūs tīrāka, skaistāka un atgūs savu veco krāšņumu, kāds tai bija, kad to atstāju.
Kad pēc piecdesmit gadiem atgriezos Jelgavā, biju pilns cerību, ka ar katru dienu pilsēta kļūs tīrāka, skaistāka un atgūs savu veco krāšņumu, kāds tai bija, kad to atstāju. Vēl arvien dzīvoju cerībā, ka tā diena atnāks, bet dzīve iet savu ceļu, un cerības apmācas kā pavasara drūmās dienas.
Skatos, kā pilsētas īpašums tiek izvazāts, un nevienam par to nav ne silts, ne auksts. It kā vairs mums nebūtu neviena, kas par to rūpējas. Pilsētas ierēdņi dzīvo, cepuri kuldami, sak, ne mana cūka, ne mana druva, ka tik saņemu savu algu, tikai, lūdzu, pie tās algas gan klāt neķerieties, jo labāku darbinieku par mani neatradīsiet, kaut arī neko nedaru. Bet es to taču zinu, jums man par to nav jāatgādina. Kas par to, ka Filozofu ielā 33 māja tiek noārdīta! Ēkas vienā galā kāds dzīvo, bet tās otrais gals karājas uz dažiem stabiem. Sienas jau noplēstas.
Nepaies ilgs laiks, un nams tiks nolīdzināts līdz pamatiem tāpat kā trīs pārējie 500 metru attālumā. Mājas nojauktas, bet gruveši nenovākti.
Pa šo ielu brauc policija un pilsētas amatpersonas, bet neviens to neredz. Ja viņiem piezvana, tad aizbildinās, ka neesot laika. «Lūdzu iesniedziet to rakstiski, tad mēs pārbaudīsim.» Izklausās kā krievu laikā: jūs ziņojiet, un mēs rīkosimies; paši nekā nevaram darīt. Varbūt tas nozīmē, ka neko nevēlamies darīt, kamēr mums to nebāž degunā?
Tie laiki, kad bijām lepni par savu darbu, ir pagājuši. Kas par to, ka skaistā Jelgava kļūst par gruvešu kaudzi.
S.R.
