Aizvadītās nedēļas spraigā rosība Latvijas politikā jāuztver caur sinhronitātes prizmu.
Aizvadītās nedēļas spraigā rosība Latvijas politikā jāuztver caur sinhronitātes prizmu. Notikumi Krievijas Valsts domē nedēļas sākumā, kur gan vēl netika atbalstītas ekonomiskās sankcijas pret Latviju, Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona nu jau stipri klusinātākie šļupsti, ka tomēr pastāvot pierādījumi par premjera Andra Šķēles un tieslietu ministra Valda Birkava «saistību» ar pedofilijas lietu, J.Ādamsona partijas biedru iesniegtais pieprasījums atkāpties premjeram un diviem ministriem un, visbeidzot, paraksta tiesību anulēšana Privatizācijas aģentūras (PA) ģenerāldirektoram Jānim Naglim liecina, ka jēdziens «opozīcija» šai valdībai ir jāuztver daudz plašāk. Tai ir gan ārēji nelabvēļi, gan arī «citādi domājošie» valdības iekšienē, kas var atļauties neievērot koalīcijas un valdības disciplīnu. Negribētos nostāties pret plurālismu un viedokļu daudzveidību, taču visas neskaidrības ir jāizrunā valdības sēdēs. Šķiet, bijušajam ekonomikas ministram Vladimiram Makarovam šādus principus bija grūti saprast. Viņš izvēlējās citu ceļu un, domājams, pilnībā apzinājās savas rīcības potenciālo risku.
Ar nekonsekvenci šoreiz nav izcēlies tikai Makarovs vien, tās pietrūcis visiem viņa partijas biedriem. Jājautā, kādēļ «tēvzemieši» atbalstīja bijušā ministra lēmumu par paraksta tiesību anulēšanu PA ģenerāldirektoram, ja iepriekš valdības sēdē, kurā piedalījās arī «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK ministri, tika panākta vienošanās, ka J.Naglis ir tiesīgs turpināt darbu PA vadītāja amatā. Konsekvences trūkums sāk izvērsties par būtisku tendenci «tēvzemiešu» darbības metodēs. Ja šādi uzsāks rīkoties visi
«TB»/LNNK ministri, haoss būs vienīgais šādas darbības rezultāts. «Tēvzemieši», kurus akli vada neremdināmā kāre savā labā pārdalīt ietekmes sfēras lielo uzņēmumu privatizācijā, bija galvenais iemesls iepriekšējās valdības krišanai. Arī pašlaik viņu pūles tieši vai netieši ir vērstas uz valdības gāšanu. Iespējams, ka nākamajā Saeimas sastāvā, ja viņi spēs pārvarēt piecu procentu barjeru, neatradīsies partija, kas vēlēsies ar viņiem sadarboties.
Vēl viens apstāklis, kas nerunā par labu bijušā ekonomikas ministra rīcībai, ir pārāk novēlotā Makarova reakcija uz tā saukto Nagļa pilnvaru beigu termiņu, kas, pēc eksministra domām, bija 12. martā, bet viņš paraksta tiesības anulēja tikai 5. aprīlī. Tas, šķiet, uzskatāmi parāda Makarova kompetences līmeni. Viņš pats, starp citu, kā vienu no atlaišanas iemesliem minēja apstākli, ka pēdējā laikā daudz ko sācis saprast no privatizācijas. Ar to viņš arī ir atzinis savu kompetences trūkumu, vismaz pirmajos mēnešos esot ekonomikas ministra krēslā.
Privatizācija, nenoliedzami, ir viena no Latvijas ekonomikas sarežģītākajām nozarēm, un nespeciālistiem tajā ir grūti orientēties, kur nu vēl administrēt šos valsts mēroga procesus. Makarovs un viņa partijas biedri, kas ir valsts pilnvarnieki «Latvijas kuģniecībā» («LK»), izgāžot tankkuģu būves projektu, ir uzskatāmi apliecinājuši savu nespēju attīstīt minēto uzņēmumu, lai privatizācijā valsts varētu iegūt vairāk līdzekļu. Savukārt PA ģenerāldirektors drīzāk ir uzskatāms par superprofesionāli privatizācijā. Skaidrs, ka ekonomikā un privatizācijā Naglis ir viens no ietekmīgākajiem politiķiem «Latvijas ceļā» («LC»). Ļoti ticams ir arī pieņēmums, ka Nagļa partijas biedri varētu nākotnē izvirzīt viņu premjera amatam. Atcerēsimies, ka pēc Saeimas vēlēšanām pirms diviem gadiem novembrī viņš bija gandrīz vai vienīgā premjera kandidatūra no «LC», ar kuru bija gatava sadarboties Tautas partija. Un veca mīlestība, kā zināms, nerūs…
