Jau
labu laiku Jelgavas Mākslinieku biedrības tradicionālās kopizstādes
neiztiek bez fotogrāfa Harija Dainas Liepiņa līdzdalības. Nu gan tīri
fiziskas klātbūtnes nozīmē H.D.Liepiņš kādu gadu atkal vairs nav
jelgavnieks, tomēr pietiek atcerēties kaut vai «Mātera ielas pludmali» –
unikālu pēcnegaisa fotoreportāžu, kuru tieši pirms pieciem gadiem
varēja vērot nevis galerijās un izstāžu zālēs, bet pašā Jelgavas
pilsētvidē, lai vismaz neoficiālu goda jelgavnieka statusu Harijam
piešķirtu uz laiku laikiem.
– Ar labiem vārdiem pieminēdams savu Jelgavas periodu, esi
teicis, ka septiņus gadus no savas dzīves neizsvītrosi. Kāpēc tomēr
pārtrauci uzturēšanos mūsu pilsētā un pārcēlies uz galvaspilsētu? Droši
vien karjeras dēļ?
Vienkārši savā laikā atradu dzīvesvietu Jelgavā, un savā laikā to nācās pamest, pat ne pēc paša vēlēšanās.
– Sabruka, vai?
Sabruka attiecības ar finansētāju – neiedziļinoties sīkumos, nosauksim to tā.
– Vai Rīgas svētki tev kā fotogrāfam pagāja ar pluszīmi?
Nē,
un tur nav vainojami ne politiskie, ne klimatiskie apstākļi. Tieši šajā
laikā kāds no maniem radiniekiem rīko ģimenes saietus, kas ir vienkārši
ģeniāli un apsveicami, jo cilvēki nupat mēdz izšķīst kā sāls zupā.
Cilvēki, kas aizbraukuši pastrādāt tālumā no dzimtenes, reizi gadā
atgriežas, lai satiktos un nosvinētu atkalredzēšanos. Cilvēkam, kurš
organizē šo saietu, šajās dienās nav pat nekāda jubileja. Vienkārši tiek
kopta jauna tradīcija, kas mums, šai radu kopai piederīgajiem, lai
neņem ļaunā Rīgas svētku organizatori, ir būtiska.
Protams, no
maliņas iznāca arī nedaudz pasekot Rīgas svētkiem, bet tā nebija tā
reize, lai es tur nopietni «ienirtu» ar fotokameru.
Foto: Anda Krauze. Visu interviju lasiet
ceturtdienas, 18. augusta, «Zemgales Ziņās»
