Latvija nevar būt veiksmes stāsts, ja no šāda veiksmes stāsta cilvēki bēg un iedzīvotāju skaits gadu no gada turpina sarukt.
Akciju sabiedrības «BDO Latvia» izpilddirektors Egons Liepiņš uzskata, ka alkatīgā vēlme iekasēt vairāk, nodokļu sistēmā veicot daudzus it kā sīkus grozījumus, rada situāciju, ka to prasības nav spējīgi izpildīt mazie un pat vidējie uzņēmēji, tādējādi reģioni paliek tukši, cilvēki turpina doties peļņā uz ārzemēm.
– Kā vērtējat jauno iniciatīvu – papildu naudu budžetā iegūt, samazinot nodokļu atlaides?
Tas liecina par valdību veidojošās koalīcijas politiķu neiedziļināšanos valsts attīstības iespējās, kad tiek likts priekšā pārskatīt vairākus desmitus nodokļu atlaižu. Ar saukli, ka valsts budžetam ir nepieciešami kārtējie daudzi desmiti miljoni eiro, tiek mēģināts paņemt papildu naudu no iedzīvotāju un uzņēmēju kabatām bez izpratnes, vai viņi to spēj un grib samaksāt. Rodas sajūta, ka Latvijā dzīvo miljardieri, nevis teju 370 tūkstoši nodarbināto un vēl ap 450 tūkstošiem pensionāru, kuru ienākumi nesasniedz pat minimālās algas līmeni un kuri knapinās, lai savilktu galus.
Valdībā kā lakmusa papīrs tika pamēģināts atcelt PVN samazināto likmi bezrecepšu medikamentiem, skaļa kritika visos toņos to lika atmest. Ir idejas netieši paaugstināt nekustamā īpašuma nodokli (ceļot kadastrālo vērtību). Nodokļa paaugstināšana pati par sevi ir laba doma, bet risinājums nav piemērots. Proti, šis nodoklis neskar tikai tos cilvēkus, kuri strādā, bet arī pensionārus un maznodrošinātus iedzīvotājus, kuri arī ir Latvijas valsts iedzīvotāji. Nodokļa pieaugums būtībā var skart tieši maznodrošināto slāni. Cilvēkam jābūt iespējai dzīvot savā īpašumā un jājūt drošība par nākotni. Viena no tādām drošībām ir tikai tādi maksājumi par mājokli, kurus cilvēks uzskata par nepieciešamiem. Es domāju saprātīga izmēra mājokli, kas ir vienīgā dzīvesvieta. Par to nevajadzētu būt nekādiem nodokļiem un nodevām valstij. Ja valdošajiem politiķiem galvenā vērtība ir cilvēks, tad 70 gadu vecai kundzei nekustamā īpašuma nodoklim par vecumdienu mitekli ar piemājas zemi jābūt minimālam vai arī tādam nav jābūt vispār, nevis nemitīgi augošam. Nekustamā īpašuma nodoklis jāmaksā par īpašumiem, kuri nav cilvēka pamata dzīvesvieta. Jo lielāks un dārgāks ir tāds īpašums, jo lielāks nodoklis. Tas būtu viens no veidiem, kā kompensēt ļoti nepieciešamo nodokļu samazinājumu darba samaksai.
Turklāt tiek skandināts, ka lauku zemes kadastrālā vērtība ir ievērojami augstāka par to vērtību, no kuras tiek maksāts nekustamā īpašuma nodoklis par lauksaimniecības zemi, taču tiek aizmirsts, ka piena un gaļas iepirkumu cenas ir nokritušas bezdibenī, šā gada sākotnēji ļoti sausā un tagad ļoti lietainā vasara iecirtīs robus arī graudkopības biznesā strādājošajiem. Šādos apstākļos daļa politiķu uzskata par normālu palielināt nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus par lauksaimniecības zemi. Tātad mazāki ienākumi, bet lielāks nodokis. Ko tas nozīmē? Pārdodiet savu lauksaimniecības zemi un brauciet projām? Bet kāpēc tad tiek piešķirta nauda visādām programmām par reemigrāciju?
– Kā vērtējat priekšlikumu ierobežot uzņēmumu zaudējumu pārnešanas apmēru?
Šo zaudējumu pārnešanas ierobežošanu faktiski vissāpīgāk izjutīs tie, kuri kuļas pašu spēkiem un investē sava biznesa attīstībā, bet jo īpaši tas ir signāls no valsts puses – nevēlamies, ka strādājat ar zaudējumiem. Uzņēmējiem būs jāsamazina darījumu risks, proti, nestrādāt vai strādāt ļoti mazos apmēros ar nosacīti riskantiem tirgiem un sevišķi riskantiem darījumu partneriem, īpaši ārzemēs. Ārvalstu valūtu vērtības kritums bieži ir viens no biznesa zaudējumu ģeneratoriem. Savukārt potenciālajiem investoriem ražošanā, uz kuriem pirms kāda brīža tika liktas cerības kā uz vienu no Latvijas dzinējspēkiem, ir signāls neieguldīt, vēl jo vairāk, ja nepieciešami lieli kapitālieguldījumi un ir garš to atpelnīšanas termiņš.
Visa ideja ir piespiest uzņēmējus vairāk samaksāt valsts makā, ignorējot blakusefektus – kāda šai idejai būs ietekme uz investoru piesaisti, jo īpaši rūpniecībā, nodarbinātībā, reģionu griezumā. Šī ideja, tāpat kā visas pārējās idejas par nodokļu atlaižu samazināšanu, ir sīkumaina, tajā pašā laikā netiek pievērsta uzmanība būtiskām lietām, kuras var ne tikai dot valsts makā papildu līdzekļus, bet arī stimulēt nodokļu maksātāju vēlmi stutēt valsti.
– Kas ir tās būtiskās lietas, par kurām netiek runāts?
Ir vairākas fundamentālas lietas, kas ir jāmaina, ja vien vēlamies, lai Latvijā varētu pastāvēt valsts, kurā oficiālā valoda ir latviešu. Primārais ir nevis «vajadzīgie papildu miljoni» valsts budžetā, bet gan cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, jo valsts nevar pastāvēt bez iedzīvotājiem. Tas nozīmē koncentrēšanos uz iedzīvotāju problēmu risinājumiem.
Otrs pamatprincips – neuzlikt nesamaksājamus rēķinus, ja to neļauj ienākumi. Nevar pie sarūkošiem ieņēmumiem likt maksāt augstākus nodokļus.
Trešais – nodrošināt prognozējamu vidi, jo īpaši nodokļu segmentā. Kā lai attīsta savu biznesu, ja nav iespējams pat prognozēt, kas gada laikā Latvijā nodokļu sistēmā mainīsies? Neprognozējama nodokļu sistēma, kad vienā gadā ievieš vienu, citā – vēl kaut ko, uzņēmējs biznesu iesācis ar vieniem nosacījumiem (piemēram, zaudējumu neierobežotas pārnešanas) un ar tiem rēķinājies, bet te pēkšņi ir citi. Tā kā ir ļoti neprognozējama situācija daudzos noieta tirgos, Latvijas politiķi, raustot nodokļu sistēmu, dod kārtējo triecienu daudziem uzņēmējiem. Tā vietā, lai valsts atbalstītu tos uzņēmējus, kuri strādā un ir investējuši Latvijā, tiek darītas ļoti daudzas lietas, kuras būtībā spiež maksāt arvien vairāk, kas, protams, ir izdevīgi konkurentvalstu uzņēmējiem. Nodokļiem jābūt prognozējamiem, un jābūt skaidrībai par to, kas būs katrā konkrētā gadījumā.
Ceturtais pamatprincips ir skaidrība, kā uzņēmējam vai cilvēkam jārīkojas konkrētās situācijās. Pašlaik izveidojusies paradoksāla situācija, kad politiķi it kā ar sīkiem grozījumiem normatīvajos aktos radījuši sistēmu, kurā teju vai viss mazais bizness ne tikai nav spējīgs izprast, kā šīs prasības izpildīt, bet arī tās ignorē, tādējādi faktiski kļūstot par vieglu upuri Valsts ieņēmumu dienestam (VID), kas pārsvarā darbojas pārbaudot un sodot. Ja sarežģītos normatīvus raksta lielajiem uzņēmumiem, kuriem pašiem ir zinoši speciālisti vai arī tādus var nolīgt, tad viss ir saprotams. Latvijai ir jāseko Igaunijas piemēram – ja uzņēmējam nav skaidrs, kā pareizi izpildīt konkrēto prasību, tad nodokļu administrācija paskaidro, kā pareizi rīkoties un, izpildot, kā skaidrots, soda sankciju nebūs. Nodokļu maksātājs ir klients, ar kuru jāstrādā kā ar klientu, radot risinājumus, kā ieinteresēt maksāt, darīt to godprātīgi, saprast, kā veikt aprēķinus u.tml. Latvijas situācijā ir VID uzziņas, bet, pat tajās rakstīto izpildot, nav garantijas, ka neskars kādas soda sankcijas. Jā, protams, ir negodprātīgi uzņēmēji, tomēr vairākums vēlas pareizi izpildīt normatīvus un arī samaksāt nodokļos to, kas no viņa tiek prasīts.
Politiķiem ir jāmaina virziens un jācenšas nodokļus vienkāršot, tādējādi ietaupot gan nodokļu administrācijas, gan arī nodokļu maksātāju laiku un naudu. Proti, mazajiem uzņēmējiem nav jāuzliek par pienākumu pildīt ļoti sarežģītās nodokļu tiesību aktu prasības. Pieļauju, ka daudzu prasību izpildes kontrole izmaksā dārgāk, nekā tās ienes labumu valsts makā. Nodokļu politikas veidotājiem jāsaprot, ka teorētiski daudzas idejas izskatās ļoti labas un pievilcīgas, taču to realizācijas mehānisms praktiķiem ir sarežģīts un dārgs, un nekas, ka tas varbūt sevi labi ir pierādījis kādā ļoti turīgā ES dalībvalstī. Savukārt, redzot to, kas notika pērn valsts budžeta veidošanas laikā un arī šogad, šķiet, ka valsts lielākie ienaidnieki ir uzņēmēji, kuriem tikai tiek uzkrautas papildu prasības bez jebkāda izvērtējuma, ko viņi var izpildīt, samaksāt un ko ne. Rezultāts būs tieši tāds pats, kāds tas bija pirms vairākiem gadiem, – mazāk darba vietu, lielāka emigrācija, cilvēki balsos ar kājām. Situācijā, kad 25 gadu laikā Latvija jau ir pazaudējusi teju 700 tūkstošus iedzīvotāju jeb ceturto daļu un šis process turpinās, tas ir bīstami. Latvija nevar būt veiksmes stāsts, ja no šāda veiksmes stāsta cilvēki bēg un iedzīvotāju skaits gadu no gada turpina sarukt, bet pie varas esošajiem politiķiem svarīgākais ir ar jaunu tiesību aktu un maksājumu palīdzību iekasēt vairāk naudas valsts budžetā.
