Staļgenes vidusskolas saime sestdien aicina savējos uz skolas 95 gadu dzimšanas dienu.
Ierodoties Staļģenes vidusskolā vairākas dienas pirms lielā notikuma, sajūta ir kā skudru pūznī, kur katrs mērķtiecīgi steidz paveikt savu darbu. Pedagogi, atgriezušies no atvaļinājuma, skrien ar parakstāmiem papīriem, remontstrādnieki – ar spaiņiem, birstēm un kāpnēm. Arī pašu direktoru Aivaru Nagli noķeram gluži kā aiz stērbeles. Viņš topošo audzēkņu ģimenei raitā solī izrāda skolu. Skrienam līdzi, pa ceļam uzklausot stāstu par īstenotiem sapņiem, praktiski risināmo šodienu, kā arī cerību un pārliecību par savu misiju, bez kuras būs grūti pieņemt jaunos izglītības sistēmas izaicinājumus.
Sāk ar tūkstoš latiem
«Līdz jubilejai vēl jāpaspēj uzlikt tiltiņš un jāsastāda puķu dobe, kas izveidota Latvijas kontūrās. Nekas, paspēsim!» lietišķi teic skolas «kapteinis», aicinot absolventus un bijušos darbiniekus 27. jūlijā uz svinībām, kas sāksies pulksten 17. Tās būšot patiesi iespaidīgas. Ne tikai klātesošos pa pagātnes taciņām būs gatavi izvadāt senatnīgos tērpos saposušies gidi, bet apkārtni pierībinās pūtēju orķestris «Zelmeri Pro». Kur nu vēl svinīgais pasākums un satikšanās prieks, kas vēl ilgi sildīs savējo dvēseles.
Absolventiem gan ir kāds lūgums. Godinot deviņdesmitpiecgadnieci, skola izveidojusi izlaiduma klašu sienu ar fotogrāfijām un audzēkņu sarakstiem. Tomēr vairāki, īpaši Latvijas pirmās brīvvalsts laika, rāmīši palikuši tukši. Tāpēc Staļģenes vidusskolas vēstures glabātāji aicina beidzējus ielūkoties savos fotoalbumos un atmiņās, lai papildinātu šīs ziņas.
Taču saglabājies pats pirmais foto, kur redzams skolas pārzinis Augusts Švarcbahs. 1921. gadā valdība viņam piešķīra tūkstoš latu, lai baronam fon Roepenakam atsavinātajā pilī ierīkotu sešklasīgu pamatskolu, ko atklāt bija ieradies pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Fotogrāfijās manāmi arī citi vēstures vilktie vaibsti. Tur sākas stāsts arī par pirmo sapni, ko 25 gadus auklēja un 1978. gadā beidzot izloloja leģendārā direktore Viktorija Kausiņa. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Staļģene, kurā darbojās ekstraktu cehs kosmētiskās rūpniecības izejvielu ražošanai Maskavas rūpnīcai «Svoboda», kā arī tika cepta saldskābā un baltmaize, piedzīvoja ekonomisku pacēlumu. Tāpēc tika dots starts jaunās trīsstāvu piebūves celtniecībai. Lielajā gaišajā ēkā bija padomāts par skolotāju ērtībām, pie katra kabineta ierīkojot telpu mācību materiālu glabāšanai un atpūtai. Tāpat skola varēja lepoties ar moderniem fizikas, ķīmijas un svešvalodu kabinetiem, mācību metodiku un praksi.
Cēla, kā pašiem patīk
Tā laika absolventi, kuru ceļi pēdējos gadus nav veduši uz Staļģeni, seno skolu vairs nepazītu, jo atkal īstenojies kāds ilgi lolots sapnis, kas pārvērtis apkārtni. «Pirms 2005. gadā kļuvu par direktoru, 11 gadu šeit biju nostrādājis par sporta skolotāju. Bija kauns, ka zāle nekāda. Tā bija ierīkota blakus vēsturiskā ēkā, kur iepriekš atradusies lopu kūts. Ceļot jauno skolu, direktorei Kausiņai neizdevās to «pacelt». Tāpēc intensīvi interesējos par iespējām tikt pie jaunas sporta zāles. Divtūkstošo gadu sākumā pagasts piešķīra 50 tūkstošus latu projektam, kas nogulēja astoņus gadus, un tikai 2014. gadā ar Jelgavas novada pašvaldības lielu atbalstu izdevās sapni īstenot,» gandarīts Aivars Naglis.
Modernās zāles celtniecībai tika piesaistīti Valsts kases līdzekļi, nevis ES fondi, tāpēc projekta īstenotājiem bija vairāk atraisītas rokas, lai realizētu savas ieceres. Piemēram, direktoram bija prasība, lai zāle būtu savienota ar skolu, tiktu izveidota jauna ēdnīca un ierīkotas istabiņas skolas un sporta zāles viesiem. Turklāt šis laiks sakrita ar pašas skolas ēkas siltināšanas un pašvaldības finansēto iekštelpu remonta projektu. Tas radīja lielas, bet pārvaramas neērtības, kas galu galā aizveda līdz mūsdienīgam un mājīgam izglītības un sporta kompleksam.
Vieniem no pirmajiem e-klase
Par mūsdienīgumu Aivaram Naglim arī bija sapnis. «Kad kļuvu par direktoru, uzreiz iegādājos desmit datorus un desmit printerus. Daudzi brīnījās, kam man tas, jo iepriekš te nekā tāda nebija. Stājoties maģistratūrā, arī es nemācēju ieslēgt datoru, bet, beidzot studijas, sapratu, ka tā ir nākotne – vajag attīstīties! Tāpēc patlaban mums arī visās pirmsskolas grupiņās ir interaktīvās tāfeles un katrā kabinetā dokumentu kameras. Visi skolotāji ir apmācīti. 2005. gadā arī ieviesām e-klasi, kas tolaik bija tikai 12 Latvijas skolās. Panācu, ka katrs skolotājs tiek pie portatīvā datora,» soļus perspektīvajā informācijas tehnoloģiju virzienā ieskicē direktors.
Tomēr skolu viņš vēl nesauc par gatavu. Kolektīvs cer, ka šogad izdosies sākt apkārtnes labiekārtošanas projektu, kas veiksmīgi risinās vairākās Jelgavas novada izglītības iestādēs. Vīzijā ir jauni stāvlaukumi, dzīvžogs un citi elementi, kas padarītu gleznaino apkārtni vēl acij tīkamāku. Vismaz pēc jauna jumta un sakārtotas fasādes «brēc» iepriekšējā sporta zāles ēka, kur patlaban saimnieko jaunsargi. Direktors spriež, ka tur varētu ierīkot slēgto skeitparku.
Cer uz simts tālmācībniekiem
Lai gan moderna un mūsdienīga vide izglītības procesā ir ļoti būtiska, tā tomēr ir tikai forma. Svarīgāks ir saturs, ko Staļģenes vidusskolā veiksmīgi nodrošina 39 pedagogu lielā saime. Skolēnu skaits pagaidām ir mainīgā fāzē, bet pagājušajā mācību gadā šeit zinības apguva 75 pirmsskolēni, 191 pamatskolēns un 67 vidusskolēni, dzīvē palaižot 18 devītklasniekus un deviņus divpadsmitos. Te gan jāpiebilst, ka vidējo izglītību Staļģenē var iegūt tālmācībā, ar ko izglītības iestāde pamatoti lepojas. «Pirmie gadi vispār gāja uz «urrā!», kad mums bija 14, 15 beidzēju. Patlaban ir nedaudz mazāk. Vairākus arī nākas atskaitīt, jo zudusi motivācija mācīties. Lai atvieglotu procesu, pērn no neklātienes pārgājām uz tālmācību, jo tas neprasa obligāti ierasties uz konsultācijām. Diploms no tā nemainās. Skolotāji arī līdz šim visus materiālus ir gatavojuši elektroniski,» stāsta direktors, atklājot, ka skolas sapnis ir sapulcēt vismaz simts vidusskolēnu. Patlaban tālmācībai pieteikušies 16. Ministrija kopā prasa 32, un staļģenieki ir droši, ka tas izdosies.
Arī pedagogu kolektīvs Staļģenes vidusskolā ir stabils un uzticams. Astoņi skolotāji ierodas no Jelgavas, vizuālās mākslas pasniedzēja brauc no Alojas, vēl vairāki pārnākuši no Dzirnieku pamatskolas, kad 2005. gadā to pievienoja Staļģenes skolai, bet pārējie ir vietējie. «Neviens no skolotājiem arī negrib iet prom, jo cenšamies visiem nodrošināt maksimālu slodzi – 40 stundu un vairāk,» vienu no kolektīva stabilitātes faktoriem min direktors. Jaunais atalgojuma modelis gan varētu radīt zināmu zemestrīci, jo pirmie aprēķini skaidri liecina par maldināšanu – alga nevis augs, bet labākajā gadījumā paliks iepriekšējā līmenī un vairākiem samazināsies. Taču tas skolotāju misijas apziņu un degsmi izglītot bērnus pēc labākās sirdsapziņas nemazinot.
Ar skolas karogu pārgājienā
Viens no Staļģenes vidusskolas mācība gada centrālajiem notikumiem ir absolventa Jāņa Vīganta dāvātā karoga svētki. Tajos tiek godināti mācību priekšmetu olimpiāžu un konkursu laureāti, kā arī labākie mācībās, sportā, projektu darbos un sporta dejās. Tā pavasarī tika pasniegti 240 apbalvojumi skolēniem un viņu pedagogiem, kas liecina par mērķtiecīgu mācību darbu un treniņiem. Tāpat izstrādāta sistēma darbā ar skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības. Atkārtot mācību vielu otru gadu nāksies diviem audzēkņiem, bet pagarinātais gads un pēcpārbaudījumi bija noteikti sešiem, atklāj direktora vietniece Lelde Jēkabsone.
«Cenšamies ar skolēniem veidot uz sapratni un sadarbību vērstas attiecības. Atbalstīt audzēkņu iniciatīvu. Piemēram, pagājušajā mācību gadā skolēnu pašpārvalde ar Diānu Briģeli vadībā noorganizēja visas skolas pārgājienu, kas sakrita ar «Baltā galdauta svētkiem». Ar skolas karogu devāmies uz Joahima Zīgerista īpašumu, kur pļavā klājām galdu, skolēni vārīja zupu, sportojām un klausījāmies vēstures stāstījumu,» ar prieku atceras direktors, piebilstot, ka šādi pārgājieni noteikti turpināsies. Un vēl viņš atklāj, ka direktora kabinetā ne uz vienu netiek bļauts, bet prasīta atbildība godīgi padarīt savu darbu. Tāda ir Staļģenes vidusskolas vizītkarte!
Blēņdariem lika skaldīt malku
Vairs nemaz nepazīstu savu klasi – tā bija caurstaigājama, kaut kur atradās balkons. Skolas laikā dzīvojām Dzirniekos. Toreiz jau nebija tādas autobusu satiksmes. Braucu ar riteni, daudz staigāju kājām. Saule vai sniegs, vienalga uz skolu bija jātiek. Visvairāk palikušas atmiņā mācību stundas un blēņas. Bija stingri, lielas blēņas jau nevarēja darīt, bet tāpat pamanījāmies, piemēram, izplēst no krēsliem mīkstos vidus, ar ko ziemā šļūkt lejā uz dīķi. Dzīvojām internātā un pa caurulēm līdām arī uz otro stāvu baidīt meitenes. Skolā bija malkas apkure, un lielākos blēņdarus atstāja pēc stundām skaldīt malku. Vissirsnīgākās atmiņas ir par skolotāju Štelmaheri un direktori Kausiņu. Viņa bija ļoti sirsnīga, saprotoša un taisnīga. Varēja aiziet kā pie mātes un visu ko izrunāt.
Jānis Godainis, 1979. gada absolvents
