Par atraugām, puņķiem un neveiksminiekiem
«Stulba, garlaicīga grāmatele!» Nē, tas nav mans secinājums, nieka pusstundā izlasot 238 lappušu biezo Džima Smita uztapināto «Es neesmu neveiksminieks»! Šis secinājums kā gaiši brūns kontrasts uzsēdināts uz grāmatas zilā vāka, kuru tāpat «rotā» uzzīmēta suņa kaka.
To uzreiz pamana arī mans sākumskolas vecuma puika, ar vieglu smīniņu un par pēkšņo atklātību tādā kā neticībā ieplestām acīm paziņojot, ka šito viņš noteikti izlasīšot. Ņemot vērā, kādus tikai lūgumus, draudus un «burkānus» pātagas galā nelikām, lai viņš šovasar izmocītu, piemēram, «Džungļu grāmatu», «Debesu vanagu» un «Lesija atgriežas mājās» no skolas plašā piedāvājuma, šī dēla dedzīgā apņemšanās izteica visu – Dž. Smita grāmata jau ar vāku vien trāpījusi mērķauditorijas simtniekā!
Tāds ir arī viss grāmatas saturs, kas līdzīgi kā vēl nesen ļoti populārās «Grega dienasgrāmatas» ielikts komiksa formātā. Tur darbojas gardeguni – paša acīs superforšākais cilvēks pasaulē Barijs, kuram uzvārdā iegadījies Lūzers (no angļu valodas – neveiksminieks), viņa draugs Bumbulītis, pretīgu atraugu meistars ar krokodila ģīmi un Barija lielais ienaidnieks Darens Darenovskis, supermeiteņu vadone Treisija Pilčarda, skolotājs ar šķielējošām acīm un līkiem pirkstiem Mičumaču kungs, Trompetģīmes kundze, kuru abiem zēniem patīk kaitināt un pēc tam bēgt, ikreiz no bailēm purkšķinot. Ir arī prātiņu pakūkojusī, bet vienmēr savu mazdēlu aizstāvošā vecmamma Krekšķīte, mamma, kura savu dēliņu, pašai nezinot, apkauno un pazemo, saukdama par Čabulīti, un TV seriāla varoņi Nākotnes Žurkupuika un Ne–Putns. Un vesela kaudze smieklīgu, absurdu, bet būtībā tajā vecumā reālu situāciju, kas tiek izspēlētas, ņemot talkā visprimitīvākos stereotipus un izteiksmes līdzekļus. Grāmatā ne vien risinās pāri okeānam tik populārā klases līdera, negantnieka un lūzera tēma, paaudžu sadursmes un sevis radošie meklējumi, bet arī «mudž» no atraugām, pirdieniem, puņķiem un piečurātām biksēm.
Radikālie vecāki un tikumības sargātāji, kuri, bruņojušies ar dakšām, bija gatavi sadedzināt grāmatiņu «Todien, kad Kārlis bija Karolīna», droši vien arī šo darbu tās atklātās manieres dēļ savām atvasēm bīsies dot rokā. Tomēr pēcgarša pēc «Es neesmu neveiksminieks» nav nemaz tik rūgta. Centrā joprojām ir cilvēkbērns ar savu, iespējams, pārspīlēto realitāti, kas pilna cilvēcības un arī sirsnības. Bagātu dara jebkura pieredze. Turklāt nevajadzētu novērtēt par zemu grāmatas spēju iekustināt bērnu lasītprieku, kas ekrānu un «gadžetu» laikmetā pakļauts smagam sitienam.
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»