Ko tagad dara šovasar kronētā Zemgales zeltene Inese Misāne? Mācās.
Ko tagad dara šovasar kronētā Zemgales zeltene Inese Misāne? Mācās. Veiksmīgi iestājusies Kultūras akadēmijā un tagad studē pirmajā kursā. Satikāmies Rīgā, Reiterna namā, kur Inese bija atnākusi, lai kopīgi ar organizatoriem iepazītu konkursa «Zemgales zeltene» nākamā cikla ievadsarīkojuma telpas.
Kādu tu atceries konkursa nobeigumu – kādas izjūtas tev bija tovakar un pēc tam?
«Nākamajā dienā bija izlaidums Dobeles ģimnāzijā, bet pēc konkursa pasakainā finālsarīkojuma «Zelta druvas» zālē izlaiduma atmosfērā es nespēju iejusties. Atceros, kā zeltenes paziņošanas brīdī pēkšņi vairs nejutu neko, biju kā transā. Mazliet attapos, kad mani aicināja uzvilkt tautastērpu. Steigā villaine tika uzlikta otrādi. Tieši tāpat kā iepriekšējā reizē Ingai. Tas esot uz laimi!
Un tad man radās tāda sevišķa atbildības izjūta – es vairs nedrīkstu neko sliktu darīt. Katrs mans nepārdomāts solis taču var radīt nepareizu priekšstatu par Zemgales zeltenes tēlu.
Man bija liels gandarījums, kad skolotājas pateicās manai mammai (viņa arī ir skolotāja) par meitas izaudzināšanu. Jutu arī skolotājos lepnumu par to, ka viņu audzēkne guvusi tādu atzinību.»
Vai pēc konkursa nepalika tāda kā tukšuma izjūta?
«Palika. Pārlūkoju fotogrāfijas. Kavējos atmiņās un domās rakstu meitenēm vēstules.»
Kas no konkursa visvairāk iespiedies atmiņā?
«Tas ir mīļums. Tieši tas, kas mūsdienu jauniešiem ir visai neraksturīgi. Parasti jauniešu sabiedrībā jūtama tāda kā savstarpēja konkurence, rezervētība. Bet mūsu vidū – mīļums, uzticēšanās. Tā ir spilgtākā izjūta. To guvu gan no pasniedzējierm, gan pusfināla dienā «Rotā», gan Kārļa Ulmaņa «Pikšās».»
Vai tu vēlreiz piedalītos «Zemgales zeltenē», ja būtu tāda iespēja?
«Noteikti! To emocionālo lādiņu, dzīves gudrību, ko saņēmām no pasniedzējiem, no visas konkursa atmosfēras, nezinu, vai vispār citur kur varētu gūt.»
Kā pavadīji savu Zemgales zeltenes vasaru?
«Pašas neuzmanības, apmulsuma dēļ man nojuka «Autostara» dāvātais brauciens uz Austriju. Tā vietā man deva iespēju braukt uz Čehiju. Kaut arī Čehijā biju jau trešo reizi, jutos jauki. Pārējo vasaru pavadīju darbā Dobeles bērnunamā. Tieši tur – attieksmē pret bērniem – izjutu savu zeltenes misiju. Tā bija abpusēja pieķeršanās. Kad gāju prom, visi raudājām.»
