Ja nepieciešamība cilvēktiesības vērtēt augstāk par suverēnas valsts interesēm ir globālo organizāciju eksistences attaisnojums, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pieņemtais lēmums – Krievijas izslēgšana no asamblejas ir novēlota reakcija.
Ja nepieciešamība cilvēktiesības vērtēt augstāk par suverēnas valsts interesēm ir globālo organizāciju eksistences attaisnojums, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) pieņemtais lēmums sākt Krievijas izslēgšanas procedūru no asamblejas ir novēlota reakcija pret cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā.
Konfliktos ierautām tautām jāvieš pārliecība, ka starptautiskais atbalsts tiek sniegts, nevis pausts. Prasības globālā tirgus kontrolei līdzīgā veidā pārņemt politiskās sviras izvirza arī vēsturiskā pieredze. Nav normāli, ka 51 gadu Eiropas Padomes vēsturē iekšējo konfliktu bijis, cik uziet, bet dalībvalsts, kurā tiek rupji pārkāptas cilvēktiesības, izslēgšanas precedenta nav bijis.
EPPA mēģina iespaidot Krievijas iekšpolitiku laikā, kad Vladimirs Putins Krievijas daudzvaldības tradīcijās iejūtas jau kā prezidents, līdztekus prezidenta administrācijai veidojot attiecības ar prokomunistisko Valsts domi.
Zināmā mērā EPPA lēmums ir ne tikai politiskās gribas, bet arī drosmes apliecinājums. Atšķirībā no nežēlastībā kritušās Eiropas Savienības dalībvalsts Austrijas šoreiz politiķi nevis vaņģo ciniskā mietpilsonismā iestigušus vēlētājus, bet īsteno genocīdu pret tautu, kuras neatkarības centieni ir ne mazāk respektējami kā cilvēktiesības. Turklāt, karadarbībā iesaistot Krievijas pilsoņus un budžeta miljardus, tiek aplaupīti ne tikai čečeni, bet arī krievi.
Rietumu demokrāti vīlušies cerībās liberālā tirgus saimniekošanu pēcpadomijā ieviest «no augšas», iepludinot milzīgus kredītresursus, taču panākot vien nomenklatūras nostiprināšanos. To, ka Krievijā nav kam cirst logu uz Eiropu, apliecina arī labējo spēku izgāšanās prezidenta vēlēšanās.
Svarīgi, ka asamblejas lēmums nenozīmē atzīt, ka Čečenijā nav terorisma. EPPA priekšēdētāja draudi ignorēt Aslanu Mashadovu, ja čečenu līderis nenosodīs deviņu omoniešu ķīlnieku noslepkavošanu jeb asinsatriebības tradīcijas, nav gluži morāla kompensācija Putinam, kuram «tikšana galā ar teroristiem» joprojām ir prezidēšanas iemesls un mērķis.
Cariem pieklājas vispārējā valsts haosā vainot «nodevējus». Bijušais «drošībnieks», tagad deputāts Andrejs Kokošins ir pārliecināts, ka Krievija pārāk maz skaidro Čečenijas notikumus. Demokrātiskā sabiedrībā tomēr pieņemts ar situāciju iepazīties pašiem. Tādā gadījumā «Tēvzeme»/«Visa Krievija» rupora Jevgeņija Primakova «kļūdas un nepilnības terorisma apkarošanā» saprotam kā Krievijas varas iestāžu atteikšanos ielaist novērotājus «filtrācijas nometnēs», aizliegumu saziņas līdzekļos izplatīt čečenu līderu intervijas un žurnālistu zūmēšanu.
Par spīti rūdīto Kremļa šovinistu retorikai, EPPA «emociju izvirdumi» ne tikai Putinā vieš vāji maskētas bailes «nonākt izolācijā». Ja EPPA darbojas pēc aukstā kara stereotipiem, reizē ar Krievijas sabiedrību «izolācijā» nonāktu oligarhu kapitāls, kas «miera, stabilitātes un uzplaukuma vārdā» sauc pēc ciešākas sadarbības ar Eiropas Savienību (ES), kur Krievija nav integrēta ne juridiski, ne faktiski. Bet to īsti apzinās tikai Žirinovskis, draudot spert «atbildes soļus» un aicinot Krievijai pašai izstāties no EPPA. Domes deputātiem būtu tīrais sīkums izmainīt budžeta likumu, lai 25 miljonus ASV dolāru, ko Krievijas pilsoņi ar nodokļiem iemaksā EPPA budžetā, novirzītu «citiem mērķiem» – lai, likvidējot kara sekas, čečeniem sadotu vēl pamatīgāk.
Grūti nesaprast arī ekspremjeru Sergeju Stepašinu. Ja reiz debašu rezultātā EPPA rezolūcija pretēji gaidītajam kļuva bargāka, Krievijai vajag īstenot «jaudīgu informatīvo politiku», nevis «parasto diplomātisko nostāju». Citādi, lai atgūtu EPPA labvēlību, tai vajadzēs «nekavējoties demonstrēt progresu» Čečenijas jautājuma risināšanā, kas faktiski nozīmē sākt bezierunu politisku dialogu ar čečenu līderiem.
Tomēr, ja arī starptautiskajām organizācijām izdosies konfliktu ievirzīt sarunu gultnē, jautājums par Čečenijas valstisko statusu, kas ir karadarbības īstais iemesls, vienalga paliks Krievijas iekšējā lieta. Mainoties Čečenijas statusam, sadumpotos citi Krievijas autonomie apgabali, ko nevēlas ne tikai Kremlis, bet arī Brisele. Jāšaubās, vai Rietumu politiķi būs gatavi spert radikālus soļus pret kodollielvalsti, kuras plašākus sabiedrības slāņus, kā apliecina prezidenta vēlēšanas, demokratizācija nav skārusi. ES pašreizējās prezidētājvalsts Portugāles ārlietu ministrs jau paudis viedokli, ka savienība Krievijai sankcijas neizvirzīs.
Jo ilgāka būs globālo konfliktu risināšanas taktikai raksturīgā pauze, jo vairāk Krievijas «atbildes soļus» izjutīs Austrumeiropas valstis. Vispirms jau Latvija, kas «absolūti bezkaunīgu nostāju» demonstrējusi ne tikai rezolūcijas balsojumā, kā atzīmē Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas vadītājs Dmitrijs Rogozins, bet arī visos parlamentārajos un valdības lēmumos, Neatkarības deklarāciju ieskaitot.
Lai cik humānas arī nebūtu EPPA iniciatīvas, cerības, ka Čečenijas konflikta noregulēšana izvērtīsies pēc Balkānu scenārija, ir gaužām vājas. Lai iesaistītu miera uzturēšanas spēkus teritorijā, kas vēsturiski diez vai pieskaitāma Eiropai, turklāt formāli skaitās Krievijas sastāvdaļa, diemžēl nepieciešama gaužām pragmatiska motivācija. Nenoliedzami, ka Rietumu politiķus vēl bez cilvēktiesībām šajā izpostītajā zemē interesē naftas resursi. No otras puses – tā kā čečenu kaujinieki Mashadova varai pakļaujas visai nosacīti un sadarbojas ar islama teroristiem, nav izslēgts, ka šī sadarbība ar laiku varētu tikt vērsta pret Rietumiem.
