Pagājis 25. marts. Šo dienu atceras tie, kas saskārās ar šajā datumā notiekošo. 1949. gadā pirms piecdesmit gadiem latviešus izveda no savām mājām uz plašo Krievzemi.
Pagājis 25. marts. Šo dienu atceras tie, kas saskārās ar šajā datumā notiekošo. 1949. gadā pirms piecdesmit gadiem latviešus izveda no savām mājām uz plašo Krievzemi. Tas bija grūts laiks. Cilvēkus izveda tāpēc, ka viņi bija tā saucamie kulaki vai «nodevēji». Pagājuši tikai 50 gadi, bet Latvijas iedzīvotājus sagaida tāds pats liktenis, tikai ir viena atšķirība – no dzīvokļiem sāk izlikt tāpēc, ka cilvēks, godīgi strādājot valsts uzņēmumā, nespēj nopelnīt, lai varētu ne tikai norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem, bet arī izskolot bērnus, apģērbties un, protams, paēst. Ar mūsu algām tas nav iespējams. Ir jāizvēlas, vai nu samaksā par komunālajiem pakalpojumiem un iztiec bez ēšanas un sadzīvē nepieciešamām lietām, vai otrādi. Protams, labāk izvēlēties variantu, ka var iztikt bez ēšanas.
Par latviešu pāridarītājiem 1949. gadā tiek uzskatītas Krievijas vadošās personas. Bet kurš ir vainīgs mūsdienās? Likumdevēji vai izpildītāji? Šie cilvēki ir vienaldzīgi pret pilsētas iedzīvotājiem, viņi visi ir burta kalpi, kuriem interesē tikai savs labums. Pilsētas vadībai noteikti ir kāds labums, ka no dzīvokļiem izliktie klīdīs pa pilsētas kaktiem. Protams, arī NĪP ir savs labums. Dzīvokļi izsolē tiks pārdoti, un kāds piepildīs savas jau tā pilnās kabatas. Varbūt padalīsies arī ar palīgiem.
1949. gadā latviešus izveda uz Sibīriju, ierādot apmešanās vietu, bet mūsdienās to neuzskata par vajadzīgu. Vai tā tiek ievērotas cilvēktiesības? Mēs taču gribam ieiet Eiropā. Cik gadiem ir jāpaiet, lai celtos dzīves līmenis mūsu pilsētā ne tikai pensionāru vidū? Ir budžeta iestādes, kur alga ir 55 lati («uz papīra»). Pensionārs saņem visu šo summu, bet budžeta iestādē strādājošam no tās pēc nodokļu samaksāšanas paliek tikai 42 lati. Kurš tad ir nabadzīgāks? Atbilde jau sen zināma: vainīgi paši iedzīvotāji. Valsts prot izdot likumus un tikai prasīt, pretī neko nedodot. Ja neproti zagt, krāpties un melot, tev būs dzīvot uz ielas.
Uzvārdu nerakstu tāpēc, ka strādāju darbā, kur mani daudzi pazīst, un man ir kauns par savu nespēju un nabadzību.
Jelgavniece
