Pēc piecām aizvadītām
sezonām Latvijas Basketbola līgas (LBL) elitē jaunajā groza
bumbas sezonā BK «Jelgava» savu dalību pieteicis 2. divīzijas
čempionātā, kas nav uzskatāma par profesionālu līgu. Šādam
kluba vadības lēmumam ir daudz likumsakarību, kas radušās šo
piecu gadu gaitā. Komandas spēlēšana zemākā līmenī ir tikai
loģisks solis. Vairāki soļi atpakaļ.
2011./2012. sezonā, kad
«Jelgava» debitēja LBL, komanda Kaspara Vilcāna vadībā izcīnīja
līdz šim augstāko –
6. vietu –
kluba pastāvēšanas vēsturē, izcīnot 11 uzvaras un piedzīvojot
15 zaudējumus. Pēc ļoti daudzsološa un sekmīga sākuma sekoja
straujš kritiens lejup.
Nākamajā 2012./2013. gada
sezonā komanda, iespējams, tika nokomplektēta vēl spēcīgāka,
lai gan sagatavošanās posmā un sezonas laikā nauda tika tērēta
vairākiem apšaubāma meistarības līmeņa amerikāņu
basketbolistiem. Vienam no tiem augustā pat tika samaksāta 2000
latu (aptuveni 2845 eiro) liela alga, un viņš tika atlaists, bet
oficiālās spēles vēl nebija sākušās. «Jelgavas» sastāvā
togad bija pieteikti seši jelgavnieki, un skatītāju apmeklējums
auga ar katru spēli. Bet īsi pirms Ziemassvētkiem tika nolīgts
180 centimetru garais Šedriks Heins, kuram ir krimināla pagātne un
kurš izraisīja lielu sašutumu gan pašu spēlētāju vidū, gan
skatītāju un fanu rindās. Basketbolists izcēlās ar ļoti
individuālu spēli, nespēlējot komandas interesēs, bet tikai
spodrināja savu statistiku. Komandā tobrīd jau bija septiņi
aizsargi, turklāt saspēles vadītāji Gatis Justovičs un Sandis
Silavs teicami spēja diriģēt komandas uzbrukumu. Lai kā, bet
Kaspars Vilcāns spēja manevrēt starp regulāri mainīgo virknējumu
un turpināt spēlēt. Pēc ilgākas komandas «bedres» un zaudējumu
sērijas 2013. gada februārī par publiskiem asiem un emocionāliem
izteicieniem visas komandas un īpaši Andra Justoviča virzienā par
iespējamu saistību ar spēļu ietekmēšanu un totalizatoru no
kluba vadības viņš tika atlaists bez jebkādiem pamatojumiem.
Intervijā «Zemgales Ziņām» pats Kaspars apgalvoja, ka ar klubu
abpusēji vienojušies par attiecību izbeigšanu. Par šādu rīcību
no komandas galvenā trenera puses bija sašutuši ne tikai Andra
radi un draugi, bet arī komandas biedri. Iejusties trenera ādā mēs
neviens nekad nespēsim, tādēļ pārmest K.Vilcānam par šādu
soli nebūs korekti. Taču šis, iespējams, ir «Jelgavas» kluba
vadības kļūdainākais lēmums piecgades laikā. Nezīlēsim
kafijas biezumos, kā būtu, ja K.Vilcāns būtu palicis vadīt
komandu, kurai tobrīd bija reāls «play-off» komandas potenciāls,
taču skaidri saprotams, ka arī kluba vadība rīkojās netaktiski.
Ielāps ātri tika salāpīts,
un par BK «Jelgava» galveno treneri kļuva Mareks Bajārs, kurš
tobrīd strādāja par taksometra vadītāju un kādu laiku bija bez
darba, kas saistīts ar basketbolu. M.Bajārs basketbola sabiedrībā
vairāk bija zināms kā jauniešu komandu treneris, un pirms tam
viņš Saldū bija strādājis ar LBL 2. divīzijas komandu.
Regulārajā čempionātā tika izcīnīta likumsakarīga 7. vieta,
un iekļūšana izslēgšanas mačos aizgāja gar degunu. Jelgavnieki
zaudēja pēdējos sešos no septiņiem mačiem, un tā gada sezonā
6. vietu izcīnīja Latvijas Universitāte. M.Bajāra komandas
vadīšana bija zem katras kritikas, un komanda spēlēja īsteni
briesmīgi. Vienības mikroklimats bija sagrauts, par ko sūdzējās
arī paši spēlētāji, kas regulāri gaidīja aizkavējušās
algas.
Savukārt 2013./2014. gada
sezona bija «kronis visam», un ap «Jelgavas» komandu sāka
mākties tumši negaisa mākoņi. Mareks Bajārs tika nolīgts arī
uz nākamo sezonu, jo uz Jelgavu neviens augstākas raudzes latviešu
basketbola speciālists nevēlējās doties zemās algas un sliktās
slavas dēļ. Spēlētājiem jau iepriekšējā sezonā bija
kavējušās algas, un šāda informācija izplatās ļoti strauji.
Komandas sastāvā bija palikuši vairums pērnās sezonas līderu.
Kaut kādā veidā viņi tika pierunāti. Leģionāri bija devušies
mājup, vietā tika nolīgts centra pozīcijā spēlējošais, bet
bez šīs pozīcijas prasmēm baltkrievs Vjačeslavs Skidans.
Nospēlējis 25 no 36 sezonas spēlēm, regulāri kavējis treniņus
it kā veselības problēmu dēļ, 31 gadu vecais sportists pēc
sezonas, kurā «Jelgava» atkārtoti nespēja iekļūt izslēgšanas
spēlēs, bija palicis Latvijā bez naudas un pases. Bija arī
redzēts Jelgavas ielās, klejojot kopā ar bezpajumtniekiem, nereti
alkohola reibumā. Vismaz šobrīd zināms, ka jaunietis sekmīgi ir
nokļuvis dzimtenē.
Sākās arī milzīgs
totalizatora skandāls, kurā tika iesaistīts BK «Jelgava»
spēlētāji Edgars Čunda un Artūrs Bricis. Nekas pierādīts
netika, taču vairāki spēlētāji tika izsaukti uz pārrunām pie
Latvijas Basketbola savienības (LBS) vadītājiem, un viņiem bija
jāizlaiž dažas oficiālās LBL spēles. Lai gan, noskatoties spēļu
ierakstus, pat zirgam skaidrs, ka puikas spēlējušies ar mača
likteni, kā vien paticies. Tobrīd, kad skandāls sasniedza visus
lielākos Latvijas medijus un aizdomas bija jau par konkrētiem
gadījumiem un spēles epizodēm, «Jelgavas» vadība nekādus
lēmumus nepieņēma. Vismaz tādus, kas zināmi publiski. Sezona
tika noslēgta 9. vietā, izcīnot 12 uzvaras. Turklāt pēc šīs
sezonas Mareks Bajārs nav bijis nevienā LBL un pat ne LBL 2. un 3.
divīzijas komandu pieteikumā.
Pēc visām peripetijām ap
basketbola klubu «Jelgava» no kluba stūres «nolēca» Uldis
Krūklītis, un par valdes locekli tika iecelts Dins Ušvils, kurš
klubu vada vēl šodien.
«Jelgavā» notika liela
reorganizācija, lai gan šķita, ka klubs beidzis savu pastāvēšanu.
Komanda, kā ierasts, sāka treniņus vēlā vasarā, kad pie
apvāršņa parādījās ambiciozais un jaunais Mārtiņš Gulbis.
Kopā ar pašmāju treneri Gati Justoviču 2014./2015. gada sezonā
treneru duets par attiecīgo kluba budžetu, kāds nu tas tobrīd
bija, spēja savākt komandu no vēl pieejamajiem spēlētājiem, kam
septembra sākumā nebija līguma. Cepuri nost abiem treneriem un
spēlētājiem, kas tajā un 2015./2016. gada sezonā cēlās un
krita par komandu, jo jācīnās bija ne tikai ar pretinieku
komandām, bet arī kluba budžeta radītajiem caurumiem, pašu kluba
vadītāju un vēl citām likstām. Vismaz algas pie jaunā kluba
vadītāja nekavējās.
Spēlētājiem pašiem nācās
uzstādīt un novākt grozus Zemgales Olimpiskajā centrā treniņu
laikā. Pirms un pēc spēlēm kluba darbiniekiem vajadzēja palīdzēt
izlaist un savākt tribīnes. Leģionāriem nācās dzīvot viesnīcā
vairākiem vienā istabā, turklāt 210 centimetru garajam amerikānim
Eliotam Eliasonam nācās gulēt uz grīdas, jo kluba vadība gultu
viņa augumam nevarēja atļauties iegādāties. Spēlētājiem
nebija iespējas tikt mājas spēļu sporta zālē uz individuālām
nodarbībām savā brīvajā laikā. Uzskaitītais ir tikai maza daļa
no visām likstām ap komandu.
Bieži no basketbola
aģentiem nācās dzirdēt, ka viņi vēl nav sadarbojušies ar tik
neprofesionālu klubu. Tā profesionalitāte jau nav izmērāma, taču
basketbola speciālista Mārtiņa Gulbja spārnotā frāze «Kaut kas
tāds notiek tikai «Jelgavas» klubā» spilgti paliks atmiņā.
Pēc pieciem gadiem klubs
nonācis pie sasistas siles, sākot ar pirmajos trijos gados
izsaimniekoto naudu, ko ražīgi deva «Evopipes», «LDz Cargo»,
Jelgavas dome un citi, kā arī ar gadu gaitā nepiesaistītajiem
jaunajiem, talantīgajiem basketbolistiem, kas bija, bet tika
palaisti vējā. Komanda tika uzturēta mākslīgi, šķiežot
tūkstošiem latu un eiro, lai to pārstāvētu citu pilsētu un
valstu sportisti.
Īsi pirms jaunās sezonas
pēc citu pilsētu perspektīvo treneru – Krista Pīternieka,
Mārtiņa Tīsa –
un pašmāju jaunā trenera Gata Justoviča izbrāķēšanas bez
liekām ceremonijām par komandas galveno treneri tika sameklēts
Varis Krūmiņš. Jelgavas SSC direktors Juris Kaminskis apgalvoja,
ka priekšroku devis trenerim ar pieredzi, lai gan zināms, ka abi ir
seni draugi un kaislīgi makšķernieki un dara to regulāri kopā.
Pirms ar ovācijām sagaidām
jauno treneri, atcerēsimies, ka 2008. gadā BK «Zemgale» laikos
ambiciozais Varis Krūmiņš «noraka» pietiekami daudz jauno
basketbolistu, kas tobrīd bija potenciāli un perspektīvi vismaz
LBL līmenī. Kā zināms, spēlēja trenera «mīluļi» un
veterāni. Nopelniem bagātais treneris arī pēdējās sezonās ir
ticis atstādināts no amata priekšlaicīgi, vēl pirms sezonu
beigām gan «Valmierā», gan «Valkā/Valgā». Ne velti arī LBS
Vara Krūmiņa kandidatūru vairs neizskata saistībā ar Latvijas
jauniešu un kadetu izlasēm, ar kurām basketbola speciālists
visnotaļ veiksmīgi darbojās pagājušās desmitgades vidū, 2007.
gadā Eiropas čempionātā ar U18 izlasi izcīnot pat bronzas
medaļas. Taču jāpatur prātā, ka pēc «Valmieras» Varis Krūmiņš
arī atgriezās Jelgavā un sāka trenēt jauno meiteņu komandas,
taču pēc negaidīta igauņu piedāvājuma treneris aizsteidzās
prom. Vēsture mēdz atkārtoties.
