Pēdējās desmitgadēs Eiropā vērojama būtiska ķīvīšu un citu lauksaimniecības zemēs ligzdojošu putnu skaita samazināšanās.
Pēdējās desmitgadēs Eiropā vērojama būtiska ķīvīšu un citu lauksaimniecības zemēs ligzdojošu putnu skaita samazināšanās. Latvijā ķīvīšu daudzums no 1970. līdz 1990. gadam sarucis par 20 līdz 50 procentiem, tāpēc ķīvīte nosaukta par šā gada putnu.
Ķīvīte ir atklātu ainavu putns, kura dabiskās dzīvesvietas ir zāļu purvi un dabiskās pļavas. Cilvēkiem apgūstot arvien jaunas teritorijas lauksaimniecības vajadzībām, palielinājās atklātās platības, kas arī nodrošināja piemērotus dzīves apstākļus ķīvītēm. Vispirms putni sāka izmantot pusdabiskās pļavas un ganības, bet 20. gadsimta pirmajā pusē, veidojoties lielākām vienlaidus aramzemes platībām, arī aramzemi. Apdzīvojot arvien jaunas teritorijas, palielinājās arī ķīvīšu skaits. Tomēr pēdējā laikā vērojama to skaita samazināšanās, jo saimniekošana laukos ir būtiski izmainījusies – lauksaimniecība kļuvusi intensīvāka, zemes apstrāde tiek uzsākta agrāk, zemnieki vairāk izmanto modernas tehnoloģijas un ķimikālijas.
Lielas aramzemes platības ķīvītei šķiet pievilcīgākas nekā pļavas. Tomēr tieši aramzemē slēpjas vislielākie draudi – apsaimniekošanai kļūstot intensīvākai, tur ligzdojošiem putniem ir aizvien mazāk izredžu izaudzināt pēcnācējus. Šī situācija ir kā ekoloģiskais slazds.
Ķīvīšu skaitu Latvijā ietekmē to zemās ligzdošanas sekmes aramzemē. Pētījumos no 1993. līdz 1999. gadam Latvijā noskaidrots, ka varbūtība ligzdai saglabāties līdz mazuļu izšķilšanās brīdim aramzemē ir tikai
12,1 procents, bet pļavā vai ganībās – 41,6 procenti, kas ir normāls rādītājs. Galvenais ligzdu bojāejas iemesls ir to iznīcināšana lauku mehāniskās kultivācijas laikā.
Ķīvīšu ligzdošanas sezona sākas aprīļa sākumā. Šajā laikā aramzemi veido ziemāju sējumi, rudenī uzartās teritorijas un rugaines (rudenī neuzartās teritorijas). Ligzdošanai putni labprātāk izvēlas rudenī uzartās platības, ja to nepietiek – ziemājus, bet izvairās no rugainēm.
Nākotnē pastāv draudi arī pļavās ligzdojošajām ķīvītēm. Eiropas Savienības valstis lielā mērā jau ir saskārušās ar šīm problēmām. Intensificējoties lopkopībai, pļavas tiek pārganītas un uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas – izbradātas. Tādēļ svarīgi ir nepārsniegt maksimālo pieļaujamo lopu blīvumu. Arī pļavu kultivēšana atstāj negatīvas sekas – mainās augāja struktūra un krāsa, līdz ar to tiek mazināts ligzdu maskējums un tās vieglāk atrodamas postītājiem dzīvniekiem.
Ķīvīte savas aktīvās uzvedības dēļ ir ļoti nozīmīga atklāto ainavu putnu sabiedrībās. Piemēram, ar saviem skaļajiem saucieniem tā brīdina par gaidāmajām briesmām un spēj no savas teritorijas padzīt potenciālos ligzdu postītājus, kas ir lielāki par pašu, tā pasargājot arī citus tuvumā ligzdojošus putnus. Ķīvīte ir jutīgāka pret apkārtējās vides izmaiņām nekā daudzi citi lauku putni, tādēļ tā var kalpot kā indikators apkārtējās vides veselībai.
