Par spīti dažām jautātāja viltībām, viņa runā rāmi un mierīgi – it kā par vienu un to pašu – ar stingru un tieši tādēļ saistošu pārliecību.
Par spīti dažām jautātāja viltībām, viņa runā rāmi un mierīgi – it kā par vienu un to pašu – ar stingru un tieši tādēļ saistošu pārliecību. Jautājumu ir daudz, bet pauzes rodas vien brīžos, kad runājam par to, kas vienkārši jāredz. Jo, kā atzīst viņa pati, savus darbus spēj atkārtot vienīgi Radītājs.
Sarunas tēma ir portrets, jo kopš šodienas Vēstures un mākslas muzejā pirmo reizi vienkopus skatāmi Ludmilas Grīnbergas sešpadsmit gadu laikā tapušie portreti. Turklāt vēl divas nedēļas (katru dienu muzeja darba laika ietvaros) ikvienam izstādes apmeklētājam ir dota iespēja tikt iemūžinātam L.Grīnbergas rokrakstā.
Izrādās, nepietiek gleznot tā, lai «smuki izskatās». Vairāk nekā «savs» portrets māksliniekam jāmīl tajā attēlotais cilvēks, kurš pirms portretēšanas kaut reizi jāredz.
– Pētu, domāju, kas cilvēkā savijas ar acu skatienu, vaibstiem, matu sakārtojumu. Pēc tam meklēju atbildi, kāpēc saistījis tas, kas varētu būt mans pretstats.
Ludmila Grīnberga ir dzimusi jelgavniece, beigusi Jelgavas 4. vidusskolu, Mākslas akadēmiju, daudz darījusi pilsētas tēla veidošanā. Kopš 1984. gada viņa darbojas Jauno mākslinieku apvienībā, kopš 1989. gada – Mākslinieku savienībā.
Šodien atklātā izstāde zināmā mērā ir gatavošanās viņas jubilejas ekspozīcijai jūnijā turpat muzejā, kurā būs skatāmi savulaik Daugavpils, Liepājas, Kalnciema, Ādažu un, protams, Jelgavas galerijās izstādītie akvareļi, eļļas gleznas, ainavas, gleznojumi uz zīda, pasteļi…
Portretu galerijā ir dažāda gadagājuma ļaudis, tostarp pazīstami jelgavnieki. Pretēji daudziem portreta žanra pārstāvjiem L.Grīnbergai neesot iemīļotā modeļa tipa.
Laikam jau māksla tāpat kā dzīve nav iedomājama bez harizmātiskajiem «tumšajiem raksturiem», kas, viņasprāt, nenes ļauno enerģiju, bet tikai to ilustrē. Tomēr L.Grīnbergai ar to vien nepietiek.
– Kad gleznoju ainavu, pati tajā pārvēršos. Tāpat notiek, attēlojot cilvēku, – tik ļoti gribu viņu saprast. Tā vairs nav ilustrācija. Katrs cilvēks ir tik daudzpusīgs, ka atkārtot viņu var tikai Dievs. Cenšos izcelt labāko – godīgi sakot, pat negribu būt objektīva. Esmu gleznojusi cilvēku, kurš bija slims ar vēzi, bet es to nezināju. Jebkura slimība ir ļaunums, ko neapzināti sevī ielaižam – ar skaudību, negatīvām emocijām. L.Grīnberga neslēpj, ka vēža slimnieces portrets bijis pasūtījuma darbs.
– Visiem spēkiem mēģināju atrast dievišķo dzirksteli un to uzgleznot, taču jutu, ka šis cilvēks nepakļaujas.
Māksliniecei esot divi portreti, kuru «acīs ir ļaunuma vibrācijas». Taču izstādēs tos velti meklēt. Māksliniece pat iznīcinājusi kādu darbu, kas citiem licies simpātisks, bet to caurstrāvojis tikai pašai autorei jaušams negatīvs lādiņš.
– Ja skatītājs to neuztver, vēl nenozīmē, ka tas uz viņu neiedarbojas.
L.Grīnberga nenoliedz, ka rakstura iezīmes, kā jau modernajā mākslā bieži pieņemts, var izcelt, izmantojot stilizācijas vai mākslinieciskas deformācijas paņēmienus. Laika gaitā viņas portretēšanas maniere varētu mainīties, lai gan to grūti prognozēt. Jo forma pilnībā pakļaujas nesavtīgi radošajām domām, kuras māksliniece, gluži kā jebkurš no mums, smeļas apkārtējās vides iespaidos un, protams, lasāmvielā. Viņu interesē Bībele, Austrumu filosofija – «literatūra, kas uzlādē». Ikdienas stresā un negācijās mākslai jābūt harmoniskai un jānes pozitīvais lādiņš.
– Pieņemu, ja kāds dzīvo «kā niere taukos» un nepamana ciešanas sev apkārt, viņam vajag ko satriecošu. Taču arī šādā gadījumā māksla ārstē.
– Portrets ir dāsns, – viņa saka. Ne tikai skatītājam, bet arī pašai autorei.
Pieteikties L.Grīnbergas portretēšanas seansiem iespējams, arī izmantojot muzeja Mākslas salona tālruni 30 23383.
