Cik bieži sabojājas attiecības meitām ar mammām, ja pēkšņi atklājas, ka atvasei ir radies pielūdzējs, kas turklāt vēl līdz šim mierīgajā un paklausīgajā būtnē vieš nemieru un savdabīgu spītu.
Cik bieži sabojājas attiecības meitām ar mammām, ja pēkšņi atklājas, ka atvasei ir radies pielūdzējs, kas turklāt vēl līdz šim mierīgajā un paklausīgajā būtnē vieš nemieru un savdabīgu spītu. Meitenes galvenais uzdevums ir parādīt vai drīzāk pierādīt, ka viņa nav vairs bērns. Vecākiem, kas nesteidzas jaunās pārmaiņas pieņemt ar atplestām rokām, pār lūpām pārskrien izsenais teiciens: «Vai tiešām tev neko nenozīmē tavs meitenes gods? Kas tu vispār esi par meiteni?» Šādi un līdzīgi izteicieni, par spīti tam, ka rit 20. gadsimts, jādzird visai bieži. Lūk, fragments no kādas meitenes vēstules, kurā viņa atklāj savas domas:
«Nesaprotu, kāpēc tagad, mūsu laikā, atkal sāk skandināt veclaicīgās runas par sievietes godu. Pēc manām domām, nekāda īpaša sievietes vai meitenes goda nav. Ir cilvēka gods, un tas ir vienāds kā vīrietim, tā sievietei. Nevar būt tā, ka tas, kas vīrietim gods, sievietei ir negods, – un otrādi. Jau pagājis pietiekams laiks, kopš sieviete iekarojusi vienlīdzību ar vīrieti, un tādēļ vienreiz no dienas kārtības būtu jānoņem tā «sievietes goda» piesaukšana.
Mani nedaudz mulsina arī tēva attieksme – kādreiz viņš bija mans galvenais aizstāvis pret mammas morāles uzbrukumiem, bet tagad tieši tētis ir tas, kas diktē stingrākos un dzelžainākos noteikumus, un allaž viņam ir viens aizbildinājums – vismaz kādam ir jārūpējas par tavu meitenes godu. Jo vairāk domāju par šo tematu, jo vairāk gribu uzzināt citu vienaudžu domas par to. Tādēļ gaidīšu jūsu atsauksmes nākamajos «Pagrabos».»
