Vācijā dzīvojošā Ieviņa Picka-Emharde ir vienīgā Ūziņu vecās godības lieciniece.
1927. gadā dzimusī un līdz 17 gadu vecumam Ūziņu pagasta Rāvājos augusī Ieviņa Picka-Emharde kopš Otrā pasaules kara beigām dzīvo Vācijā. Viņa ik gadu viesojas Latvijā, kur ne tikai apciemo radus, bet arī īsteno dažādas ieceres, kas saistītas ar jauniešu izglītību, vācu un latviešu kultūras sakariem. Ūziņos Ieviņas kundzei vairs nav neviena radinieka vai laikabiedra, ar kuru būtu kopīgas jaunības atmiņas. Taču viņas stāsti par Ūziņu veco godību vēl aizvien silda sirdi un liek rosīties, lai vērtīgais neiet zudumā.
Par savu mātes doto pamazināmo vārda formu viņa teic, ka 1927. gadā bijusi vienīgā Ieviņa Latvijā. «Mātei ļoti patika ievas, to smarža. Un Ieviņa skan mīlīgāk nekā Ieva. Tagad mans vārds ir arī krustmeitai – jaunākās māsas Maijas meitai Mārupē,» saka Ieviņa Picka-Emharde, kas sevi sauc arī par Rāvāju Ieviņu. Viņa uzsver, ka dzimusi ir Lieldienu rītā. Māte Anna Marija Leontīne Šperliņa (dzimusi Ravovska), kas Jelgavā bija mācījusies ģimnāzijā, vēl Lielajā Piektdienā Zaļenieku baznīcā dziedāja Baha un Hendeļa kantātes. Mātes brālis Vilnis Ravovskis, Latvijas armijas virsnieks, baznīcā spēlēja ērģeles. Vēlāk Ieviņai tika teikts, ka viņa piedzima ar «cepurīti galvā». Dzemdībās atdalījies placentas gabals tika tulkots kā laba zīme, ka jaundzimusī sveika izies cauri visām nelaimēm un grūtībām. Pēc septiņpadsmit gadiem Kurzemē Ieviņa šķērsoja frontes līniju. Toreiz lode cauršāva viņas mēteļa piedurkni, taču roku neskāra. Bēgļu gaitās sabombardētajā Austrumprūsijā un Vācijā viņai laimējās sastapt atsaucīgus cilvēkus, uzveikt smagu slimību. Vācijā Rāvāju Ieviņa apprecējās, laida pasaulē trīs bērnus. Tagad viņas rūpju lokā ir seši mazbērni. Ieviņa Vācijā darbojas latviešu draudzē.
Pirmās bērnības atmiņas saistās ar mežsarga mājām Elejā. Tēvs Voldemārs Šperliņš bija mežsargs. Viņš saslima ar tuberkulozi un 1931. gadā nomira. Māte ar Ieviņu un vecāko māsu Edīti pārcēlās atpakaļ uz Rāvājiem. Ieviņas kundze uzsver, ka šajās mājās lasīja avīzes, runāja arī svešvalodās (vāciski, angliski, franciski un krieviski). Rāvājos bija Berlīnē ražotas klavieres un notika koncerti, mednieku svētki, uz kuriem no Jelgavas ar auto brauca radi, draugi un paziņas – fabrikanti, namīpašnieki, banku darbinieki. Tādos svētkos tika algota saimniece, kas gatavoja visādus ēdienus, tostarp pildītus sivēnus (to Ieviņai bijis žēl) ar citrona šķēlīti mutē. Savukārt lauku puišu uzdevums bijis uzkurbulēt viesu automašīnai motoru. Vēlāk mājkalpotāji Ieviņai stāstījuši, ka viņa tādās reizēs lodājusi zem galda un glaudījusi dāmām zīda zeķēs autās kājas. «Dāmas laikam domāja, ka tie kungi, kas sēž blakām, ar viņām amizējas,» spriež Ieviņa. Kaut arī bērniem tas bija aizliegts, viņai ļoti paticis novērot, kā kurš viesis uzvedas.
Rāvājos brauca ar zirgiem. Ar tiem veda uz Jelgavu eksportam domātās bekoncūkas, bet uz Ūziņu pienotavu – piena kannas. Ar tiem arī apstrādāja laukus. Ieviņa atceras, cik skumji bija, kad nopirkts vācu traktors un nācās šķirties no diviem zirgiem. Visspilgtāk viņai gan atmiņā palikuši nedarbi, kam sekoja pērieni.
«Ir tautas dziesma: Es meitiņa kā rozīte,/Kā sarkana zemenīte./Pienu ēdu, pienu dzēru,/Pienā muti nomazgāju. Tad arī nolēmu – lai būtu smuka, man pienā jāmazgājas. No Ūziņu pienotavas uz Rāvājiem veda vājpienu, ko deva cūkām. To izlēja vecā vannā, kas mājās bija savu laiku nokalpojusi un stāvēja uz četrām kājām kūts vidū,» stāsta kundze. Tā palaikam vannā iekāpusi un dziedādama «mazgājusies», līdz kādu reizi to pamanījis vectēvs Jānis Ravovskis. «Kas te notiek?» viņš, ienākot kūtī, uzsaucis. «Bija jau par vēlu, lai ienirtu pienā. To neuzdrošinājos. Dabūju pērienu,» rezumē Ieviņa.
Vēl sukas viņai tika par nedarbiem ar telefonu. Sirmā kundze joprojām atceras, ka Rāvāju abonenta numurs pagasta centrālē «Stūri» bija 41, tēva mātes mājās «Lauka Zvirbuļi» – 36. «Kad zvanīja uz Rīgu vai Jelgavu, tas maksāja kādu santīmu, taču zvanīšana pagasta robežās nemaksāja neko. Es sagrozīju balsi un piezvanīju uz Lauka Zvirbuļiem. «Man vajadzētu kādus zirgus šodien talkā,» teicu. Tēva vecāku mājās ņēma mani par pilnu. Pēc brīža bija zvans mātes tēvam: «Cik tad zirgi šoreiz būtu vajadzīgi?» Tad arī dabūju pērienu,» smejas sirmgalve.
Ūziņu skolā meitene sakāvās ar puikām, jo kāds aizlika priekšā kāju un viņa pakrita. «Tāds negods nedrīkstēja būt! Es tam puikam saskrāpēju seju. Abi stāvējām kaktā, un viņš man vēl uzspļāva. Tad gan biju no kakta ārā un riktīgi viņu piekāvu,» vēl joprojām ar pārliecību par savu taisnību saka Rāvāju Ieviņa. Pēc šī atgadījuma viņu izslēdza no skolas un mātei bija jāmaksā 20 latu soda nauda par to, ka mācību gada pēdējo mēnesi meita palika mājās.
Kādu laiku Rāvāju Ieviņa gāja Vilces skolā, kas vēl joprojām atrodas vecajā muižā. Tur meitene iedraudzējās ar Gustiņu jeb Gustavu Šilinski. Viņš labi mācēja rēķināt un klases darbos Ieviņai vienmēr piesūtīja uzdevumu atrisinājumu. Bet reiz Gustiņš ar meiteni saķīvējās un viņa nekādu «špikeri» nedabūja. Kontroldarbā divnieks. «Es paņēmu Gustiņa somu un ar visu, kas tur bija iekšā, iesviedu krāsnī. Soma nebija sliktas kvalitātes, tā bija taisīta viegla, brūna, cieta kartona. Smuki sadega,» atceras Ieviņa.
Tālāk viņa mācījās Jēkabnieku skolā, uz kuru devās jāšus. Jēkabnieku skolu meitene arī pabeidza. Būdama pusaudze, Ieviņa ik pa laikam brauca ar vilcienu uz Rīgu. Gāja uz operu, baudīja mākslu. «Par tālāko skološanos man nebija nekādu plānu. Gribējās tikai vienu – brīvību! Taču tad ienāca krievi,» ar Latvijas okupāciju 1940. gada vasarā savas agrās jaunības stāstu pabeidz Rāvāju Ieviņa.
Bēgle
Saulaina, silta vasara. Labības lauki līgojās saulē un gaidīja pļaujas laiku. 1944. gada jūlijs manā dzīvē bija ļoti izšķirošs. Tas bija prieka, pārsteigumu, skumju un baiļu pilns. Prieks bija par iesvētībām Zaļenieku baznīcā 9. jūlijā pie mācītāja Jāņa Gustiņa. Iesvētāmo vidū ar 17 gadiem biju jaunākā. Manam mirušajam tēvam bankā bija noguldīta nauda, kas pēc viņa nāves tika mums, trim bērniem, sadalīta. Vecākā māsa skolojās Kaucmindē, brālītis nomira ar galvas plēves iekaisumu, un arī daļa manas naudas izlietojās, kad saslimu ar stīvuma krampjiem un ilgi gulēju Rīgā, Torņakalna bērnu slimnīcā. Ko darīt ar atlikušo naudu politiski nedrošajos, mainīgajos laikos? Iesvētību sagatavošanās mācībās redzēju, ka daudzas meitenes nēsāja gredzenus. Man vēl nebija nevienas rotas, tādēļ arī vēlējos, lai par atlikušo naudu man nopērk gredzenu. Vectēvs gan bija ļoti vīlies par manām ārišķīgajām vēlmēm. Viņš norūpējies norādīja, ka būtu gudri, ja es no mūsu gūstekņiem iemācītos krievu valodu. Ausīs skan vēl kā šodien teiktais: «Ieviņ, kas tev galvā – valoda vai zinības –, to tu nevari nekad zaudēt, bet gredzentiņu vari pazaudēt.» Cik pravietiski, gudri vārdi…
Vācu laikā mūsu mājās bija norīkoti strādāt trīs gūstekņi: Pjotrs no Ufas, matrozis, laba izskata un skolots; Fjodors no Kijevas, inženieris, spīdīgi melniem, kupliem matiem un pērļu baltiem, neplombētiem zobiem (33 gadu vecumā! Man jau ar 15 gados vajadzēja labot zobus); Ivans bija vienkāršs, kluss, neuzkrītošs cilvēks.
Bez šiem gūstekņiem mūsu mājās bija ievietota vēl viena Krievijas bēgļu ģimene. Trīs pieaugušie un mazs zēns četru vai piecu gadu vecumā. Viņi bija ļoti uzstājīgi, prasīgi pret manu māti un ļoti, ļoti skaļi. Lēnītēm un ar lielu vilcināšanos es sāku sarunas ar mūsu gūstekņiem un jau pēc dažiem mēnešiem apguvu tīri veiklu krievu sarunvalodu. Cik liela tam bija svētība, pieredzēju pusgadu vēlāk.
Tālumā dzirdēja lielgabalu dārdoņu, bet tā likās vēl tālu… tālu. Iesvētībās tika ielūgti radinieki no Rīgas, Jelgavas un arī tuvējās apkārtnes.Iesvētību dienā ar satraukumu un sevišķām gaidām labākajos pajūgos spīdoši nobirstētiem zirgiem devāmies uz Zaļeniekiem. Baznīca jau pilna cilvēkiem. Mācītājs iesvētāmos nostādīja rindā. Meitenes garās, baltās kleitās, safrizētas, satvīkušam sejām gājām pa priekšu, zēni tumšos uzvalkos mums sekoja. Ērģeļu skaņu apņemta, es neatceros, kā tiku līdz altārim.
Iesvētību ceremonija bija svinīga un aizkustinoša. Gājiens pie dievgalda, sidraba kausā pasniegtais vīns, dievmaizīte… Viss pirmo reizi! Tas mani saviļņoja līdz asarām. Sprediķis pamācošs un nopietns, atbilstošs nedrošā laika apstākļiem. Iesvētībām izmeklētie korāļi ērģelēm un dziesmas mani sajūsmināja. Ar aizrautību dziedāju līdzi. Noslēgumā izskanēja «Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats…»
Pēc dievkalpojuma ātri nofotografējāmies grupā un ar ziedu klēpjiem pa vienam. Tomēr apsveikumi, apkampieni, sirsnīgie roku spiedieni nespēja mūsos izraisīt jautrību. Tālumā nerimstošā lielgabalu dārdoņa nospieda mūsu sirdis un nopietnība nomāca mūsu prātus.
Mātes mājās galdi bija bagātīgi klāti, netrūka gardumu, dzērienu, kaut kara laikā pārtikas devas – sviests, siers, gaļa – arī zemniekiem bija ierobežotā daudzumā. Dāvanu galdiņš mani sagaidīja bagātīgi. Tik ilgi iecerētais gredzentiņš arī bija, tūliņ liku pirkstā un lepojos. Saņēmu grāmatas un Rīgas smaržas. Māte bija izšuvusi grezno Zemgales tautas tērpa blūzi, kuru diemžēl ne reizi netiku uzvilkusi.
Otrā rītā atvadas ieilga, neviens no tālajiem viesiem negribēja ātri atvadīties. Arvien vēl kaut kas bija pārrunājams vai apskatāms, tika sieti sainīši pilsētniekiem līdzņemšanai. Toreiz savas mīļotās tantes un onkuļus redzēju pēdējo reizi.
Jūlija otrajā pusē vectēvs brauca uz Jelgavu, kur viņam Katoļu ielā 24 piederēja īres nams. Toreiz dzīvokļu īrnieki naudu nepārsūtīja caur banku, bet maksāja skaidrā, un tas tika ierakstīts mazās īres grāmatiņās. Ja bija iespēja, braucu vectēvam uz Jelgavu līdzi. Tur parasti ciemojos pie draudzenēm, tantēm, saēdos saldējumu un apmeklēju kino. Sajūsminājos par Zāru Leanderu un viņas dziesmām, kuras labi iegaumēju un, atdarinot viņas tumšo, zemo balsi, mājās dziedāju.
Šajā pēdējā reizē Jelgavā vācu armijas rosība bija jūtama. No sirds vēlējos, lai vācieši Latviju neatstāj. Aizmirsās visi ļaunumi un noziegumi, ko viņi okupācijas laikā nodarīja. «Baigais gads» (Padomju Savienības okupācijas laiks 1940./1941. gadā – red.), briesmīgās deportācijas mani satrieca vēl dziļāk un sāpīgāk. Vēl šodien, kad skaļi dzirdu krievu valodu, es bailēs saraujos. Ka tikai neatgrieztos «Baigais gads».
Kad nākamās dienas pēcpusdienā mēs ar vectēvu divriteņa ratos un melno ķēvīti Ņuru, Latgales rikšotāju, atgriezāmies mājās, neiedomājami pēkšņi ieskrējām slazdā. Vectēva mājas bija Ūziņu Rāvāji, tur es arī esmu dzimusi. Taču man vajadzēja iet uz Rudzīšiem pāri Svētei – tās kreisajā krastā. Pie Rāvājiem izlēcu no ratiem un paviršu sveicienu atvadījos no vectēva. Nenojautu, ka šīs atvadas bija uz mūžu. (Vectēvu apcietināja 1945. gada februārī un atlaida nomocītu, bet garā nesalauztu tikai 1962. gadā. 1969. gadā viņš nomira, bet es pirmo reizi Latvijā no Vācijas ierados 1971. gadā). Steidzos uz Rudzīšiem. Gabaliņš pa lielceļu, tad pāri Svētes tiltam, un es jau biju mātes māju pagalmā. Gribēju ātrāk viņai pastāstīt, ko visu Jelgavā piedzīvoju. Taču, ieejot sētā, ieraudzīju noputējušas krievu armijas mašīnas ar sarkanu zvaigzni. Nesapratu, stāvēju un brīnījos, kā tas ir iespējams. Jelgavā – vācieši, bet 21 kilometru tālāk uz Lietuvas pusi, Rudzīšos, – krievi? Pa ceļam, no Jelgavas braucot, nesatikām nevienu karavīru.
Krievu karavīri mātes mājās skaļi runāja, daži sēdēja pagalmā uz soliņa, pāris gulēja, izlaidušies mauriņā. Rudzīšos vācu laikā dzīvojušo krievu bēgļu babuška stāvēja rokas sakrustojusi virs krūtīm un uzsauca man: «Što ti zģes?» (Ko tu šeit? – krievu val.) Jautāju pēc mātes, taču paliku bez atbildes. Gribēju apgriezties un tūliņ doties atpakaļ pie vectēva uz Rāvājiem. Man uzbļāva, ka jāpaliek šeit. Pārņēma bailes, stāvēju kā sastingusi. Viens no agrākajiem gūstekņiem sacīja, lai es darot, ko man liek. Kājas trīcēja, sirds krūtīs dauzījās vai pušu sprāgstot. Bailes neaprakstāmas.
Mātei bija izdevies aizbēgt uz mežu. Cik ilgi viņa tur maldījās, nezinu. 1971. gadā tiekoties, mēs apkampāmies, raudājām un klusējām. Vienīgi uzzināju, ka viņa bija izsūtīta uz Sibīriju, kaut kur pie Baikāla ezera. Darbs bijis ļoti smags, netīrs un nomācošs. Tikai skaistie, īpatnie Sibīrijas dabasskati atalgojuši visas dvēseles un ķermeņa sāpes. Jautājot par šiem zudušajiem gadiem viņas dzīvē, es saņēmu tikai vienu skumju smaidu un klusēšanu.
Tajā 1944. gada jūlija dienā ar krievu zaldātiem bija pilni ne tikai Rudzīši, arī tuvējie kaimiņi – Vidzemnieki, Dimzēni –, Rāvāji.Neatceros, cik dienas Rudzīšos es vēl aizvadīju. Četras, varbūt piecas. Dzīvoju vienās bailēs. Kara briesmas nu bija tuvu, tuvu. Vācu lidmašīnas «štukasi» ar spiedzošu skaņu krustoja debesis. Viens sašauts nogāzās uz lauka netālu no mūsu labības šķūņa. Jelgava dega trīs dienas, varēja pat Rudzīšos redzēt milzīgos dūmu blāķus. Karavīri mājās mainījās, daži bija rupji un skaļi. Piedzērās mūsu ogu vīnu, norāva man no pirksta gredzentiņu. Negribēju neparko atdot, bet viņi draudēja nogriezt pirkstu. Norāva arī no kakla ķēdīti, ko iesvētībās uzdāvināja krusttēvs Voldemārs. Raudāju nemitīgi – no žēlabām, bailēm un zaudējuma. Cik neticami ātri piepildījās vectēva zīmīgie vārdi! Naktis pavadīju bēniņos, dziļi paspārnē iespiedusies, tur jutos drošāk nekā savā istabiņā blakus krievu ģimenei, kuri mani ar skatieniem vien jau nicināja. Kādu dienu dzirdēju, ka sarunas ir par mani, skanēja smiekli un skaļa plaukstu sišana. Nesapratu visu, par ko bija saruna, bet vārdus «gevušku zastreļiķ»(meiteni nošaut – krievu val.) dzirdu vēl šodien, it kā tie būtu tikko izteikti. Vai tiešām grib mani nošaut? Iznīcināt? Kādēļ man nav ļauts būt šai pasaulē? Es taču esmu tikai 17 gadu veca, visa dzīve vēl priekšā, kāpēc man jāmirst? Vai tikai tāpēc, ka esmu latviete un saimnieka meita?
Galvā tukšums, sastingusi stāvu pie loga un skatos mūsu ogulājos, lieli, kupli zustreņu krūmi. Pēkšņi, gandrīz it kā tiktu kādas citas varas vadīta, paņēmu mētelīti un patēva binokli, kas vienmēr karājās pie loga slēģiem, un izlēcu pa logu dārzā. Caur tiem līdu lēnītēm līdz upmalas pļaviņai, tad upē iekšā, lai pakaļ neskrietu mūsu suns. Neatceros, cik ilgi bridu pa Svētes upes krastu, lai tikai suns nesadzītu manas pēdas. Gāju pilnīgi bez mērķa – baiļu, izmisuma dzīta, prom, tikai prom no mājas, kura vairs nav mana un kurā nevaru justies droši.
Cik tālu biju pirmajā dienā nogājusi, nezinu, apkārtne bija sveša. Lielgabalu draudošie grāvieni skanēja tālumā, atgādināja, ka drošībā vēl neesmu. Naktsmājas neuzdrošinājos prasīt, jo nevar jau zināt, ko cilvēki domā par manu bēgšanu. Tā nakti pavadīju klajā laukā salmu gubiņā. Satumsa, par gulēšanu nebija ne domas. Gribējās ēst un dzert, taču grāvji bija izkaltuši tukši, jo ilgi nebija lijis. Košļāju izberzētus kviešu graudus un skatījos bezgalīgajās debesīs, kas arī nedeva nekādu mierinājumu un cerību labākai rītdienai. Nakts pilna pārdomu, jo zaudēta silta, mīlestības pilna bezrūpju ligzdiņa, māte un piederīgie. Esmu viena, gluži viena, tas bija man ar prātu jāaptver. Sirds sažņaudzās kā ciets kamols un nospieda krūtis, es elsoju un raudāju, vientulības pārņemta. Klusums naktī saasina dzirdi, pat pelītes knabināšana likās skaļa.
Tālāk Ieviņa Picka-Emharde raksta, kā, orientējoties pēc saules ejot uz rietumiem, kājām sasniedza Priekuli. No turienes viņa kopā ar vācu karavīriem ar vilcienu nokļuva Austrumprūsijā. Pēc tam tālāk jau ar civilajiem vācu bēgļiem Rietumvācijā, kur latviešu meiteni pieņēma kādas mazas pilsētiņas maiznieka daudzbērnu ģimene, kurai viņa lūdza darbu.
Fragments no Rāvāju Ieviņas atmiņu stāsta, kas glabājas Ūziņu bibliotēkā
Līdz kaulam latviete
Gunita Kulmane, Ūziņu bibliotēkas vadītāja
Apbrīnoju Ieviņas kundzi par gribasspēku, uzņēmību, inteliģenci, jauneklīgumu, aso prātu un lielisko humora izjūtu. Un par to, ka Ieviņa ir līdz kaulam latviete. Visi viņas bērni runā latviski, un ne tikai bērni, arī mazbērnos viņa cenšas saglabāt latviskumu. Tas noteikti nav viegli, bet Ieviņai tas ir ļoti svarīgi. Viņas personību, manuprāt, raksturo kāds gadījums. Pirms pusotra gada, kad tikāmies Rīgā, Ieviņa nolēma, ka atpakaļ pie radiņiem nebrauks ar autobusu, bet ies kājām. Tā bija jāiet krietnu gabaliņu – četri kilometri. Piedāvājos pusceļu Ieviņu pavadīt, bet uz to viņa atteica: «Mīļo Gunitiņ, jūs nevarat nākt mani vadīt, jo es pārāk ātri eju.» Pilnībā apstulbu. Tas jau nebūtu nekas sevišķs, ja vien tobrīd Ieviņai nebūtu bijuši gandrīz 87 gadi, man – 43. Pusceļu tomēr Ieviņu pavadīju, un palēlināt soli man nenācās nevienu brīdi. Savukārt šogad viņa izbrīnīja ar savām prasmēm viedtālrunī lietot dažādas aplikācijas. «Bet, Gunitiņ, tas taču ir tik vienkārši!» Ieviņa sacīja.
