Daba satin laiku. Gluži kā tādu auklu makšķerē, saprotot, ka lielā saules loma, kas gādāja par zaļo un spēcinošo, vairs nebūs. Tas lēni aizslīdējis tālāk aiz horizonta. Varbūt tāpēc tik daudziem allaž šķiet, ka zāle zaļāka tālumā?
Bet mums paliek krāsaino un vēlāk kailo koku realitāte. Drīz salnas nokosti stiebri. Lapu dubļi, kas liks slīdēt mašīnām un cilvēku prātiem, mēģinot saglabāt līdzsvaru mainīgajā esībā. Zaudējuma aptveršanai vajadzīgs laiks, un pie tā nekad nepierod. Tāpēc arī dvēselē sūrst katras vasaras aiziešana, velkot līdzi gājputniem uz «saulaino tāli».
Bet tā jau būtu tāda kapā lēkšana tuvinieka bērēs. Emocionāli skaidri, taču ar nulles vērtību racionālajā dzīves atskaites grāmatā. Visi zinām, ka jādzīvo tālāk, un no paša vien atkarīgs, kā to spēsim. Palīdz arī pati daba, ik uz soļa rādot, ka koki un alās salīdušie zvēri jau nemirst. Vienkārši līdz minimumam nogriezta temperatūra un samazināts ātrums, lai sagaidītu atkal jaunu pavasari.
Tomēr cilvēks tādai emocionālai gulēšanai, kas pietuvojusies letarģiskam stāvoklim, domāju, nav radīts. Ķermenim pietiek tās diennakts trešdaļas, kad atgūt spēkus dzīves lietu kārtošanai. Dvēselei un garam jākustas radot un raidot!
Taču nemitīgi liekam blokādi, uzvedoties kā tādi sabotieri, grūžot sevi sastingumā vai lēni plivinoties ap savu asi. Fizikā enerģija rodas, daļiņām savstarpēji saduroties, tāpēc arī mums nekas cits neatliks, kā grūsties kādam virsū ar savām pārdomām, sajūtām un idejām. Tikai tā ir cerība piedzimt cilvēcībai, kas tuvāko redz kā vienlīdzīgu vērtību. Un tikai tā tiks audzēti muskuļi iniciatīvai, kuras mūsu garīgajā organismā pietrūkst tikpat ļoti kā D vitamīna mūsu platuma grādos.
Tomēr kādam jābūt pirmajam, kas spēs iešūpoties un atvēzēties tik ļoti, ka trāpīs man, es tev un tu visai pasaulei. Šo triecienu vajadzētu arī atvērti uzņemt, bet mēs kā tādi eži saraujamies, draudīgi izvirzot uz āru savas asās neuzticības adatiņas. Viensētā, kur netraucē kaimiņi, joprojām ir komfortablāk, un var tikai brīnīties, cik bieži sarunājoties sakrustojam uz krūtīm rokas, tā signalizējot – esmu ciet! Taču jātaisās vaļā, jo tur ir silti. Tāds nu ir daļiņu sadursmes blakusefekts. Ja vien tu sevi uztver kā daļiņu no lielā kopuma.
