Jubilejas un salidojuma
priekšvakarā direktore Anda Stankeviča stāsta par paveikto, iecerēm un
dalās spilgtākajās atmiņās.
– Novembrī apritēs vienpadsmit
gadu, kopš vadāt Mākslas skolu. Šo jubileju droši vien sagaidāt ar citām
izjūtām nekā apaļo divdesmito, kad tikko bijāt sākusi pildīt direktores
pienākumus.
Protams, sajūtas ir citādas. Mana
ienākšana skolā bija smaga, bet palēnām iejutos. Pa šo laiku daudz kas
ir mainījies. Tikko kolektīvā runājām, ka visu laiku esam soli pa solim
gājuši, veidojot darba vidi. Lielie mērķi par 99 procentiem ir sasniegti
– telpas, vide, ainava ir sakārtotas, atliek tikai ikdienas darbs. Mums
ir arī sapņi, kas vēl būtu jāizdara, bet pamats ir. Pulksteņa
aprūsējušie zobrati ir labi ieeļļoti, viss aizgājis kārtīgā darba dunā.
Ienākot
skolā, pirmais darbs bija telpu renovācija. Skola saņēma ēku, kas bija
paredzēta civilās aizsardzības nodarbībām. Pirmais direktors Andrejs
Zvejnieks, cik varēja, jau bija kaut ko darījis. Sākām ar lauka kāpnēm,
kas bija jāpārtaisa, tad sekoja telpu remonti. Katru gadu remontējām pa
divām trim mācību telpām, zāli arī pārtaisījām. Tagad tikai viena
kāpņutelpa palikusi nesakārtota. Renovējām iekšējās kāpnes, kas bija
briesmīgas – viens pakāpiens augstāk, otrs zemāk, cilvēki krita. Sētas
pusē uztaisījām piebrauktuvi, lai varētu materiālus skolai pievest.
Izveidojām arī jumta projektu – pašlaik tur ir «baseins», kur ūdens
krājas, mēs gribētu divslīpju jumtu. Ideāli būtu, ja skolai varētu
piebūvēt trešo stāvu.
Foto:
Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 29. septembra–5. oktobra
«Zemgales Ziņās»
