Ne visi vidusskolēni zina, par ko vēlas kļūt. 4. vidusskolas absolvente Dace Markevica stāsta par pirmkursnieces gaitām Latvijas Medicīnas akadēmijā.
Ne visi vidusskolēni zina, par ko vēlas kļūt. 4. vidusskolas absolvente Dace Markevica stāsta par pirmkursnieces gaitām Latvijas Medicīnas akadēmijā. Klausoties Dacē, domāju, cik labi, ka ir tik stipri cilvēki.
Doma stāties Medicīnas akadēmijā man radās jau vidusskolas sākumā, mani pamudināja profesora Valtnera vadītie kursi akadēmijā. Tur bija daudz praktisko darbu, atceros, mēs tur graizījām vardi.
Sākumā mani sabiedēja, teica, ka tur esot grūti tikt iekšā. Bet, ja vidusskolā bijuši labi skolotāji, nemaz tik grūti nav. Sākumā mēs mācījāmies par mugurkaulu, par visiem skriemelīšiem. Tagad mēs mācāmies par roku, augšējo ekstremitāti. Locītavas, savienojuma veidus, saites. Man tas liekas ļoti interesanti. Iepriekšējais kolokvijs bija par galvaskausu, tas bija ļoti sarežģīti, bet, kad sāku mācīties, sapratu, ka man tas nemaz nav tik grūti.
Nākamnedēļ ķersimies pie muskuļiem. Tas ir grūtāk, jo atbilstoša preparāta nav.
Jāstāv preparēšanas zālē pie līķa un jāskatās.
Vēl jau nekādas briesmas nav bijušas, ne sesijas, ne ieskaites. Bet te jābūt stipriem nerviem. Es satieku dažas meitenes, ar kurām kopā liku iestājeksāmenus. Viņas stāsta, ka rodoties histērijas un nekā nevarot iemācīties. Ja latīniskie nosaukumi neiet galvā, tas uzdzen «baigo» stresu. Man ļoti patīk latīņu valoda, padodas latīņu vārdi. Galvaskauss, piemēram, ir cranium, augšdelms – brachi, apakšdelms – antibrachi. Bet scapula nozīmē «lāpstiņa».
Vēl es eju uz zinātnisko pulciņu. Tas man palīdz mācīties.
Tu tur aizej, un tev vienkārši pajautā – ko tu gribi griezt? Ja tev ir vienalga, tev ko iedod tāpat – man, piemēram, iedeva galvu, un es ar to esmu ļoti apmierināta, jo galva ir ļoti interesanta. Viens otrā kursa students mani pamācīja, kā ar skalpeli jāņem nost āda. Tad man būs jāpreparē tālāk līdz muskuļiem.
Sākumā atved līķi ar ādu, viss normāli. Viņi guļ pagrabā, vannās, formalīnā. Citi tur noguļ divus gadus. Kad viens līķis tiek nodīrāts līdz kauliem, tiek uznests jauns, svaigs.
Es preparēju vīrieti, 38 gadus vecu. Mums tur vispār pa visu šo laiku nav bijusi neviena sieviete.
Mēs jau runājam, ka tie visi ir kaut kādi «bomži». Bet patiesībā es nezinu, kas viņi ir.
Mūsu grupā pagaidām nav cilvēku, kas kaut ko nevarētu izturēt, bet citu kursu studenti stāsta, ka viena meitene esot līķim kaut ko preparējusi, roku laikam, un pēc tam neesot varējusi iziet no mājas.
Tētis man no sava labākā drauga ķirurga atnesa mājās galvaskausu un nolika uz galda. Pirmajā vakarā brālis paņēma viņu, ietina avīzē un paslēpa zem galda. Mamma nākamajā dienā iznesa uz balkona. Ka tik tālāk.
Kad es sestdien un svētdien mācos mājās Jelgavā, izlieku uz paklāja galvaskausu un visus kauliņus. Biju atvedusi arī krūškurvi un ribas ar visām saitēm. Drīz mēs mācīsimies par iegurni, tad vedīšu vēl kaulus.
Ļoti slikti ir tas, ka studentiem nedod līdzi no anatomikuma kaulus uz mājām. Jāgādā pašiem. Ja tev vecāki ir ārsti, tad atnesīs, bet, ja nav, jādara briesmu lietas. Mans kursabiedrs izdomāja, ka viņam vajag visu skeletu, tad viņš varēs mācīties mājās. Viņš ar draugiem sarunāja aizbraukt uz kapiem un izrakt. Bija pulksten 12 naktī, viņi iedzēra nedaudz šņabi, lai nebūtu bail, aizbrauca un izraka. Vispār jau tā nav labi un tā darīt nevar. Tie bija kaut kādi vācu kapi.
Viņi dabūjuši slēpties krūmos, jo tur nākuši cilvēki. Vēlāk manu kursabiedru mocīja sirdsapziņas pārmetumi, jo viņš nebija kapu aizbēris. Pēc kāda laika aizbrauca un aizbēra.
Sēžam filozofijas lekcijā, dzirdam – daži runā kaut ko par kapiem un galvaskausiem. Viens čalis saka – kaut kādos kapos ir baigi lētie galvaskausi. Ar kapraci jāsarunā, viņš tev «pa lēto» atdos.
Man tētis stāstīja, ka viņa studiju laikā Sporta Pedagoģiskajā institūtā meitenes no sākuma ģībušas, kad ieraudzījušas līķi, bet vēlāk pieradušas – pasēž, papreparē un, kad nāk pusdienlaiks, turpat paēd maizītes.
Mums profesore rādīja, kā darīt, un – visu ar plikām rokām, bez cimdiem. Un vēl tur ar pirkstiem to ādu. Bet viņa jau 50 gadu strādā anatomikumā.
Man līķi īpašas problēmas nesagādā. Vislabāk, ja garastāvoklis ir mierīgs. Es nevaru tur ķiķināt, jūtu kaut kādu pietāti, kaut arī viņš ir miris. Mums jau 1. septembrī teica, ka pret līķiem jāizturas ar pietāti. Pret kauliem arī.
Fukšu vakarā mums bija pirmais mēģinājums operēt. Es pieeju, man atsien acis un saka – ķirurgs ir izgājis, šeit ir cilvēks, kas tūlīt mirs, un tev jāšuj. Sirds bija atsegta un iegriezta, un mums bija ar melnu diegu jāturpina šūt. Man nebija pretīga sajūta, pat interesanta – īstas asinis, redzu sirdi. Tas, protams, nebija dzīvs cilvēks, ja arī būtu bijis, nomirtu tajā laikā. Man atļāva izdarīt četrus dūrienus, pēc tam pateica – būsi labs ķirurgs. Es saku – nebūšu ķirurgs.
Vēl neesmu izdomājusi, kas es gribētu būt. Varbūt psihoterapeite.
Man liekas, ir atšķirība graizīt divus gadus stāvējušus vai svaigus līķus – tad ir uzreiz īstas asinis, kā dzīvam cilvēkam.
Sēžu un graizu, un tas man liekas normāli. Jo tur ir cilvēki, kas to saprot. Bet, piemēram, aizgāju pie savas klasesbiedrenes uz dzimšanas dienu un sāku visu šito stāstīt. Tad man likās, ka tas viss ir bijis sapnī un ka tas nav normāli. Viņu attieksme bija pavisam citāda. Tad es domāju, vai tiešām esmu tur bijusi un graizījusi. Jūtos stipra, ka es varu to izdarīt, jūtos atšķirīga no citiem. Man ir gandarījums, ka es varēšu palīdzēt cilvēkiem.
