Jaunajai partijai un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK vakar izšķiroties par Rīgas mēra Andra Bērziņa kandidatūru premjera amatā, viņu atbalsta visa potenciālā valdības koalīcija, kurai parlamentā ir 70 balsu.
Jaunajai partijai (JP) un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK («TB»/LNNK) vakar izšķiroties par Rīgas mēra Andra Bērziņa kandidatūru premjera amatā, viņu atbalsta visa potenciālā valdības koalīcija, kurai parlamentā ir 70 balsu.
Drīzumā tiks pabeigts jaunā premjera «iesaiņošanas» darbs, prezidente no savas kancelejas uzsauks «saderināšanos» un deputāti teiks «āmen», bet no pedofilijas skandāla orģijām nomocītā sabiedrība tiks aplaimota ar trešo valdību šīs Saeimas laikā. Tiesa gan, iepriekšējās valdības koalīcijas trijotnei būs krietni jānopūlas, lai salāpītu bojājumus, ko nodarījuši savstarpējie mīlestības un augstsirdības uzplūdi, kas noveda pie Šķēles kārtējā solījuma «atgriezties».
Tomēr, nīzdami un vainodami viens otru valdības krišanā, «partneri» nolēmuši turēties kopā. Pārvietojies tikai smaguma centrs: iepriekšējo reizi varas «pamatus» stiprināja Tautas partija (TP) un «TB»/LNNK, tagad – «Latvijas ceļš» («LC») un TP. Ne jau būdami pieraduma vergi, bet gan pakārtojoties sava veida politiskās gravitācijas likumībām, pirmie divi par valdības veidošanu vienojušies arī ar pastarīti – «TB»/LNNK – un, nodrošinot lielākas manipulācijas iespējas, iespējams, arī ar Jauno partiju.
No sešiem premjera kandidātiem, kurus sākotnēji izvirzīja «LC», spēles laukumā ceļinieki atstājuši Rīgas mēru Andri Bērziņu, kuru atbalsta arī TP, «TB»/LNNK un Jaunā partija. Valdības veidošana gan ir kā ķīmiska reakcija, kurā lielākā daļa reaģentu ir nezināmi, tāpēc negaidīti pavērsieni tās gaitā un straujas izmaiņas partiju izvirzīto personāliju lokā ir vairāk nekā iespējamas.
Raksturojot Rīgas mēru, politiķi visbiežāk aprobežojas ar izteikumu «pieredzējis politiķis». Tiešām, trūcīgi ir vārdi, ar kādiem politiķi cenšas izteikt pozitīvo, kas rodams piedāvātajos premjera un ministru kandidātos, un cik bagāti tie kļūst, kad jārunā par iepriekšējo partneru un pretinieku neveiksmēm, jo politiskajiem aktieriem taču nevar būt vēl lielāka baudījuma, kā redzēt pretinieku nošaujam greizi un apgānām skatuvi.
Uz tādu «LC» izvirzīto premjera kandidātu fona kā Godmanis un Kehris, Bērziņš šķiet gluži eņģelis esam. Spārnu gan potenciālajam ministru prezidentam nav – tie aplūzuši daudzos ar līdzekļu izšķērdēšanu saistītos skandālos Rīgas Domē. Galvaspilsētas mēra tēla neatņemama sastāvdaļa ir bēdīgi slavenais «Navigator» un epopeja ar pašvaldības policijas priekšnieku Andersonu. Rīgas pašvaldība Bērziņa (kurš ir arī Rīgas ostas pilnvarnieks) vadībā ilgstoši nav spējusi atrisināt jautājumu par prāmju līnijas atjaunošanu no Rīgas uz Stokholmu. Arī satiksmes, ielu, tiltu un autostāvvietu problēmas galvaspilsētā brīžiem tiek risinātas visai savdabīgi. Taču, kas neapšaubāmi ir svarīgāk, Bērziņš ir «komandas cilvēks» – kā partija lems un liks, tā arī darīs.
Jaunās valdības veidošana norit privatizācijas ēras beigu posmā, kas izstiepies vareni garš un nepārredzams. Privatizācija Latvijā kļuvusi par tikpat privātu politiskās elites lietu kā zobu suka diviem miljoniem šīs valsts trūcīgo. Vienošanās par neprivatizēto atlikumu sadali būs arī vienošanās par jaunās valdības formu un saturu. Valdība solās būt daudzgalvaināka, un nevajadzētu brīnīties, ja jaunu ministra krēslu tapināšanai tiks izmantoti tie paši argumenti, kas savulaik to likvidēšanai. Arī apetīte četrām partijām ir lielāka nekā trijām.
Veidojot jauno valdību, politiķu un sabiedrības uzmanības perifērijā atbīdītas vairākas problēmas, kas gaida atrisinājumu. Kā atzinusi Ģenerālprokuratūra, tiesas spriedums deputāta Jāņa Ādamsona lietā nerada nekādas šaubas, ka viņš bijis PSRS VDK štata darbinieks. Tātad Saeima, atsakoties Ādamsonu izslēgt
no Saeimas, rupji ignorējusi likumu. Neatbildēts palicis jautājums, kā premjers Šķēle ticis pie 29 000 000 dolārus vērtā vekseļa. Viņa ienākumi nu kļuvuši tik lieli, ka būtu laiks padomāt par vēl labākiem advokātiem. Ar Saeimas lēmumu izbeigt deputātu izmeklēšanas komisijas pedofilijas lietā darbību, pati lieta vēl nav izbeigta. Ādamsons iespējamos pedofilus norādījis nepārprotami, LNT raidījums «Nedēļa» – vēl nepārprotamāk. Savukārt valstī valdošo un politiskās elites leģitimizēto tiesisko nihilismu pasvītro Privatizācijas aģentūras vadītāja Nagļa «atgriešanās». Prezidente nākusi klajā ar paziņojumu par «šausminošiem» amatpersonu ietekmēšanas gadījumiem, par šantāžas mēģinājumiem paziņojušas arī vairākas augstas valsts uzņēmumu un iestāžu vadošas amatpersonas. Savdabīgi vispārējo ainu iekrāso Rīgas Ziemeļu rajona tiesas lēmums noraidīt Ģenerālprokuratūras prasību izlikt bijušo NBS komandieri Juri Eihmani no septiņistabu dzīvokļa, kura remontā nelikumīgi iztērēti 43 000 latu no Zemessardzes budžeta līdzekļiem un par ko prokuratūra viņu apsūdzēja dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā. Tiesa noraidījumu pamatoja ar Satversmi, kas garantē katra iedzīvotāja tiesības uz mājokļa neaizskaramību…
Vairāki politiķi pasteigušies prognozēt premjera amata kandidāta Andra Bērziņa valdībai ilgu pastāvēšanu. Taču, tā kā vēl nav likvidētas vai atrisinātas «problēmas», kuru dēļ krita divas iepriekšējās valdības, nevajadzētu lolot pārlieku lielas ilūzijas, ka ierastais temps – viens gads, viena valdība – Latvijā tiktu mainīts.
