«Vai tiešām šeit, pļavā pretī pilij, grib celt veikalu «Depo»?» – neticīgā izbrīnā jautā mana skolas gadu draudzene, kad tuvojamies tiltam no Pārlielupes puses. «Taču nē – tas ir tur,» rādu otrpus ceļam, un viņa pagriež galvu zālēm aizaugušās pļavas virzienā – acīmredzot ne vien prātā, bet arī acu skatienā vecās Jelgavas dominante un iedomātā jaunceltne «tīri tehniski» nesatilpst.
Uzbraucam Trīsvienības tornī aplūkot, kas jauns izstāžu telpā, un pie viena kārtējo reizi varam novērtēt arī Jelgavu no putna lidojuma. Teiksim, no tāda pilsētas vārnas planējuma, jo pili un iespējamo veikala būves vietu arī te vienā skatienā ietvert neizdodas. Pāri Rastrelli arhitektūras cildenumam tas aizklīst zilajos Lielupes ūdeņos, aizķeras graciozo jahtu baltumā un nonāk pelēko zirgu meklējumos jau Pils salas galā.
Bet, pagriežot galvu mazliet pa labi, tā pati Jelgava jau pavisam cita – zaļumos paslēpušās nedaudzās privātmājas pārtrumpo dzīvošanai un ražošanai domātas dažādas kubatūras un krāsas kastes, starp kurām tā vien šķiet – viens «Depo» vairāk vai mazāk. Vismaz stils būtu ieturēts.
Lai gan – par stilu jēdzīgi spriest var tikai skolots arhitekts, kam tad arī parasti tiek prasīts padoms. Cita lieta ir tā ņemšana vērā, jo katram gribas pašam secināt – patīk vai nepatīk. Par piemēru – sēžot glīti noformētajā Vaļņu ielas skvēriņā līdzās tikpat sakoptajam bērndārziņam, ja nu ne tik krasā kā «Depo» un pils, tomēr pretskatā nonāk kāds dzīvokļu nams ar vismaz trīs desmitiem dažādas apdares formas un krāsas logu un lodžiju. Radošumā, liekas, varētu konkurēt teju ar slaveno Hundertvasera māju Vīnē, tomēr izpildījums stipri atpaliek, un laikam jau tāpēc pilsētas «saistošajos noteikumos» šādai pašdarbībai tiek pieprasīts arī arhitekta akcepts. Tomēr «patīk», vismaz šajā lietā, ir ņēmis virsroku.
Kaut kur, ne mūsu valstī, starp juristiem esot izraisījusies diskusija, vai apskatei izstādīta sabojāta darba bojātājs turpmāk nav jāuzskata par līdzautoru ar visām izrietošajām tiesībām. Tā jau nu gan laikam var aizrunāties par tālu…
