Dobeles pusē kultūras dzīve ir aktīva ne vien pilsētā, bet arī desmit pagastos.
Ceriņu svētki, pilsdrupas un Sniegavīru saiets jau kļuvuši par Dobeles vārda nesējiem ārpus pašvaldības robežām. Taču tās nav vienīgās kultūras aktivitātes, kas norit novadā. Par tām un arī iecerēm stāsta Dobeles novada Kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Māra Krūmiņa.
– Ar ko nodarbojas Dobeles novada Kultūras un sporta pārvalde?
Tā ir pašvaldības iestāde, kuras pārziņā ir kultūra, sports, tūrisms un viss, kas ar tiem saistīts. Mūsu tiešais darba uzdevums ir veidot kvalitatīvu kultūras un sporta piedāvājumu novada iedzīvotājiem, popularizēt novadu un piesaistīt tūristu interesi.
Kad pēc administratīvās reformas Latvijā tika izveidoti novadi, šīs struktūras radīšana bija diezgan pārdroša. Šāds modelis bija jauns un darbojās tikai dažās pašvaldībās. Domāju, pa šiem gadiem tas ir attaisnojies. Zinu, ka arī tuvākās pašvaldības to ir pārņēmušas. Protams, neviens modelis nav ideāls un arī mums ir savas problēmas, bet tas nozīmē, ka ir uz ko tiekties.
Kultūras un sporta pārvaldes pārraudzībā ir dažādas struktūrvienības – muzejs, bibliotēkas, kultūras nami, tūrisma un informācijas centrs, sporta centri. Taču katram ir savs budžets, katrs zina savus pienākumus un pats plāno savu darbu. Kā es sākumā teicu – nekas jau nav atņemts, tagad tikai atliek strādāt uz priekšu visiem kopā. Vairāk strādājam kā komanda, neesam tik neatkarīgi kā līdz novada izveidošanai. Esam pieraduši pie šī modeļa, un domāju, ka viss mums diezgan labi padodas. Budžeta plānošana man šķiet vieglāka – nauda kultūrai, sportam un tūrismam atrodas vienā plauktiņā, katru gadu tā tiek sadalīta, nosakot prioritātes, kam vajag vairāk, kur varam paciesties.
– Kā kultūra un sports sadzīvo zem viena jumta?
Kad sākām strādāt, man pašai bija izaicinājums, kā tagad būs. No pirmā acu uzmetiena šķiet – divas dažādas jomas, taču patiesībā jau tā nav. Abas attiecas uz iedzīvotājiem un rūpējas par to, lai viņi savu brīvo laiku varētu pavadīt saturīgi, kvalitatīvi un lai iespēju robežās mēs apmierinātu viņu pieprasījumu. Abas jomas var strādāt roku rokā, un lielo pasākumu organizēšanā tā arī notiek. Varam izmantot mūsu iestāžu telpas, inventāru, kā nepieciešams.
– Novada mājas lapā atrodams saraksts ar kultūras projektiem (tai skaitā krājuma «Pēteris Upītis laikabiedru atmiņās» sagatavošana un izdošana, Augusta Bīlenšteina grāmatas par Dobeli tulkošana un izdošana un citi), kuriem nupat piešķirts pašvaldības finansējums.
Kopš novada izveidošanas kultūras un sporta sabiedriskajām organizācijām ir iespēja iesniegt pašvaldībā kultūras projektus. Lai arī piešķiramās summas nav lielas, tā ir laba skola pirms lielo projektu rakstīšanas. Divreiz gadā izsludinām šādus projektu konkursus gan kultūrā, gan sportā, un biedrības un iedzīvotāji šo iespēju aktīvi izmanto. Šādi tiek rasta iespēja realizēt tādus pašvaldībai nozīmīgus projektus kā Bīlenšteina mantojuma popularizēšana vai atmiņu krājums par Pēteri Upīti. Viens ir tad, ja to dara pašvaldības speciālisti, bet pavisam cita interese ir, ja projektus īsteno paši iestāžu darbinieki vai iedzīvotāji, kuriem pašvaldība labprāt nāk pretī. Projekti palīdzējuši iedzīvināt vairākas idejas. Piemēram, no nelielas bērnu folkloras skoliņas izaugusi mūsu folkloras kopa «Leimaņi». Ir arī piemēri sportā. Šāda iespēja tiek piedāvāta vairākās pašvaldībās, un arī pie mums tā labi darbojas.
– Dobelē un pagastos darbojas kultūras nami un centri, kur var dziedāt, dejot, spēlēt teātri. Cik aktīvi iedzīvotāji iesaistās mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos?
Dobeles novadā kopā ir 44 pašvaldības finansēti amatieru mākslas kolektīvi un pulciņi. Pašvaldība neatbalsta līnijdejas, hiphopu un dažas citas apsveicamas aktivitātes, jo naudas ir tik, cik tās ir. Mums ir tautas deju kolektīvi, pūtēju orķestris, teātri, vokālie ansambļi. Katrā pagastā kāds kolektīvs darbojas, un domāju, ka strādā labi. Mūsu nosacījums ir, ka kolektīviem jāpiedalās skatēs, un tajās mums ir ļoti labi rezultāti. Ja darbojies par pašvaldības naudu – tiek algots vadītājs, nodrošinātas telpas, daļēji inventārs un tērpi –, jābūt atgriezeniskajai saitei.
Esam nedaudz «pašpikojuši» no Jelgavas, un arī mums darbojas punktu sistēma, kurā katram kolektīvam jāatskaitās par sezonas laikā paveikto. Ja kolektīvs ir labi darbojies, piešķiram mazus bonusus. Gada kopsavilkums ir kultūras un sporta darbinieku balle, kas notiek decembra sākumā un kurā suminām tos, kas to nopelnījuši.
Ļoti sāpīgi, ka cilvēku Latvijā kļūst arvien mazāk. Nu jau tas valstī ir sadzirdēts, bet neviens neko vairs nevar izdarīt. Sevišķi to jūtam laukos, kur jaunu cilvēku tikpat kā vairs nav. Ja tā turpināsies, tikai laika jautājums, ka tautas mākslas kolektīvi arī pazudīs. Varbūt pilsētās tie vēl būs. Uz gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem ir lielais pacēlums, kad svētkus gribam un dalībnieki būs, bet uz nākamajiem svētkiem pacēlums būs, bet cilvēku vairs nebūs. Tās ir lielākās bažas ne tikai kultūrā un sportā, domāju, to jūt visās pašvaldībās. Tad nebūtu arī jāslēdz skolas. Es priecātos, ja cilvēki sāktu braukt atpakaļ, bet viņiem nav tādu iespēju.
– Kas cilvēkus mudinātu atgriezties Latvijā?
Adekvāts darbs ar adekvātu atalgojumu. Man ir daudzi paziņas jaunieši, kas dzīvo un strādā ārzemēs. Viņi labprāt brauktu mājās, bet darbs un alga tur ir pavisam citi. Ko pašvaldības darīs, ja cilvēku vairs nebūs? Tas ietekmē arī lielos infrastruktūras projektus. Lauku iedzīvotāji tāpat ir pelnījuši kvalitatīvu izglītību, veselības aprūpi, kultūras un sporta iespējas. Nezinu, kā uzlabot situāciju, bet neesmu pesimiste.
– No šīs puses kultūras dzīves organizētājiem Jelgavā vairāk dzirdēts par Dobeles pilsētas kultūras namu un Amatu māju. Sevišķi interesanta šķiet Amatu māja – sestdien tajā sāksies pusotru mēnesi garš nodarbību cikls, kurā interesenti tiks ievadīti adīšanas un aušanas gudrībās. Savukārt līdz valsts simtgadei plānots kopīgiem spēkiem noadīt Dobeles šalli.
Pilsētas kultūras nams ļoti ilgi gaidījis renovāciju. Beidzot tas brīdis ir pienācis, tūlīt jābūt gatavai visai tehniskajai dokumentācijai, lai varētu izsludināt iepirkumu. Tas nebūs īss un viegls process, bet ilgi gaidīts.
Amatu māja pati par sevi ir ļoti jauka. Cilvēki labprāt nāk, izbauda mājīgo un patīkamo atmosfēru. Ja grib kaut ko iemācīties, var iet adīt, aust, ja ne, var vienkārši tāpat pavadīt laiku. Amatu māja ir diezgan noslogota – tur darbojas gan folkloras kopa «Puduris», gan keramikas darbnīca, kas ir jauninājums, notiek radošās darbnīcas un izstādes. Tiek ceptas pankūkas, vārītas zaptes, un ja vēl iekur plīti… Šis ir labs piemērs, kā tādai iestādei darboties organiski.
Amatu mājā nekas nav uzspiests, samākslots vai ķeksīša pēc. Viss tur ir tāpēc, ka tam tā vajag būt. Lielākais prieks, ka arī jaunieši izrāda interesi un nāk mācīties, piemēram, aust. Protams, viņu nav desmitiem, bet tas arī nav vajadzīgs. Galvenais, ka interese ir. Viss, kas tiek darināts, ir mūsdienīgs, piemērots šodienas sadzīvei. Katru gadu septembra sākumā uz Amatu mājas dzimšanas dienu tiek rīkots amatnieku plenērs.
Latvijas 100. gadadienas šalle jau ir diezgan gara. Man gan nav pēdējo mērījumu datu, bet kopīga adīšana notiek katrā mūsu valstij nozīmīgā svētku reizē.
– Uz Dobeli brauc arī profesionāli viesmākslinieki. Cik iespējami atvest, piemēram, lielos Rīgas teātrus, un kāds ir šādu pasākumu apmeklējums?
Lielos Rīgas teātrus mēs nevaram atvest un droši vien arī nevarēsim. Pirmkārt mums pietrūkst tehniskā nodrošinājuma – pilsētas kultūras nama skatuve un skatuves laukos ir tādas, kādas ir. Bet pie mums regulāri brauc teātri ar mazajām izrādēm. Ļoti svarīgi, lai finansiāli tas atmaksājas. Tie, kas brauc, arī skatās, lai viņiem tas būtu izdevīgi. Ar apmeklējumu varētu būt labāk, bet ir pasākumi, uz kuriem biļetes ir izpirktas. Laukos ar profesionālo mākslu ir grūtāk – nav jau arī iedzīvotāju, lai piepildītu zāli, turklāt viņi nevar to atļauties. Taču lauku kultūras nami strādā, meklē iespējas.
Domāju, ka mūsu iedzīvotājiem ir priekšrocības izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā – stunda, un esam Rīgā, vēl īsākā laikā Jelgavā un pēc teātra vai koncerta laikus tiekam atpakaļ uz mājām.
– Vai, jūsuprāt, valsts finansējums kultūrai reģionos ir pietiekams?
Lielisks ir valsts atbalsts reģionālo koncertzāļu būvniecībai un uzturēšanai – tas ir liels ieguldījums reģionu ekonomikas attīstībā. Mums ir jāprot novērtēt mūzikas un mākslas profesionālās ievirzes izglītības iespējas. Dotācijas tautas mākslas kolektīvu darba samaksai ir vairāk kā jauks žests – jūtamies novērtēti un pamanīti. Citādi tāda joma kā Dziesmu un deju svētku tradīcijas uzturēšana jeb tautas mākslas veicināšana un attīstība ir pilnībā uz pašvaldību pleciem, un tie ir pietiekami lieli izdevumi. Tas liek piesardzīgi raudzīties nākotnē, jo manu ilgo darba gadu pieredze rāda – ja nepieciešams meklēt taupības iespējas, pirmais, uz ko skatās, ir kultūra un sports. Diemžēl. Vai šajā reizē, kad trūkst līdzekļu veselības un izglītības jomā, tas nenotiks? Cerēsim uz to labāko.
Valstī vajag stabilitāti – nedrīkst tik bieži mainīties valdības sastāvs, tad būs arī rezultāts, jo būs, no kā prasīt atbildību.
– Kādus pasākumus Dobeles pusē jūs ieteiktu apmeklēt?
Mums ir četri lieli sezonu pasākumi, kuros ļoti bieži redzu arī jelgavniekus. Pavasarī tie ir Ceriņu svētki – esam atteikušies no novada svētku nosaukuma, jo tie jau sen notiek vienlaikus ar ceriņu ziedēšanu. Pavisam citā stilā vasarā pilsdrupās norit Senās pils svētki, nupat sadarbībā ar Dārzkopības institūtu nosvinēta Ābolu diena, bet ziemā pie mums «sabrauc» pasaules lielākie sniegavīri. Novadpētniecības muzejā tiek piedāvātas īpašas zāļu tēju programmas. Tad mums svētkos vēl ir lielie tirgi, uz kuriem tiek aicināti amatnieki, zemnieki, tirgotāji un kas kļūst aizvien saturīgāki.
Par pilsdrupām runājot, nākamajā gadā tās piedzīvos pārmaiņas – tur tiks izbūvēta izstāžu zāle. Pilsdrupas un kultūras nams būs divas vietas, kur uz laiku pasākumi nenotiks. Bet vēl ir Ķestermeža estrāde un lielais, skaistais Tirgus laukums, kur rīkot pasākumus. Koncerti būs, tautas mākslas kolektīvi strādās, mums ir kultūras nami laukos. Remontu piedzīvos arī stadions, kas ir bēdīgā stāvoklī, tiks pārbūvēta Mūzikas skola, kur būs koncertu zāle.
Nedrīkstam aizmirst arī pagastus. Krimūnas aicina braukt ciemos, lai atpūstos un apskatītu skaisto parku, kur ir brīnišķīgi apstādījumi. Vasarās tiek svinēti skaisti pagasta svētki. Penkulē notiek amatierteātru festivāls «Reprīze», un tūlīt 29. oktobrī būs arī mūzikas kapelu saiets «Kuļmašīna». Tur ir arī aktīva sporta dzīve. Brīnišķīgs pasākums ir «AnneBize», kur Annennieki, Biksti un Zebrene (šogad pievienojās arī Īle) rīko piedzīvojumu ralliju. Mūsu pagasti katrs meklē savu odziņu. Tie, kas tuvāk pilsētai – Auri, Dobeles pagasts, Bērze –, Dobelei ir tik pietuvināti, ka jau pamazām saauguši ar to.
Lai mums stabilitāte valstī un lai varam paveikt visu, kas iecerēts! Strādājam cilvēkiem, kaut tikai viņu skaits neietu mazumā!
