Šogad vienā no pasaules grūtākajiem skrējieniem – spartatlonā – jelgavnieks Edgars Simanovičs no 392 dalībniekiem 246 kilometrus garo distanci no Grieķijas galvaspilsētas Atēnām līdz Spartai veica 28:58,16, ierindojoties 28. vietā. Pavisam finišēja 234 skrējēji. 4. oktobrī Edgars atgriezās Latvijā.
Šī gada skrējiens bija īpašs ar pārsteidzoši lielo finišējušo dalībnieku skaitu. Citus gadus līdz karaļa Leonīda statujai nokļūst aptuveni 40 procenti skrējēju, šoreiz tas bija pa spēkam 60 procentiem. Visvecākais vīrs, kurš finišēja šogad, bija 68 gadus vecs. Rekordus uzstādīja arī citi – viens mūžā jau ir pievarējis 20 spartatlona skrējienu, kāds cits finišu sasniedza sešpadsmito gadu pēc kārtas.
Edgara Simanoviča rezultāts, kas ir otrs labākais Latvijas sportistu rādītājs šajā vēsturiskajā skrējienā, garantē viņam vietu arī nākamajos divos spartatlonos, ja vien viņš piesakās.
– Kāds radās iespaids par Grieķiju un Atēnām?
Atēnas, manuprāt, ir netīra pilsēta. Glifada rajons, kurā dzīvojām, tiek uzskatīts par prestižu, taču visas ceļa malas tur bija piemētātas ar pudelēm un nekoptas. Iespējams, latvieši ir izlutināti, jo otrdien, kad braucām mājās no lidostas, ceļmalas šķita kā ar slotu izslaucītas. Arī satiksme Grieķijā ir haotiska, visi brauc, kā grib un kā nu katram vajag. Lai arī ir haoss, braukt nav grūti, tikai jābūt uzmanīgam, jo uz ielām ir daudz motorolleru. Lai gan Atēnās ir daudz tūristu, angļu valodas zināšanas grieķiem nav īpaši augstā līmenī. Viņiem ir sava sapratne par to, kādā valodā visiem būtu jārunā. Grieķi uzskata, ka viss griežas ap viņiem.
– Kas bija jūsu komandas biedri, kuri pavadīja skrējiena laikā?
Līdzi brauca mans draugs Kristers Ūdris, režisors Hārdijs Cibuļskis un operators Toms Zarāns. Kad sāku gatavoties spartatlonam, radās doma uzfilmēt iedvesmojošu video rullīti, kā es trenējos sacensībām. Viens klasesbiedrs ieteica parunāties ar Tomu, kurš savukārt aprunājās ar Hārdiju, un viņš piekrita uzņemt video ar nosacījumu, ka abi ar Tomu arī piedalās filmēšanā skrējiena laikā, jo viņš vēlas uzfilmēt ne tikai to, kā viss sākas, bet arī to, kā viss beigsies. Tā viņi par saviem līdzekļiem arī devās uz Grieķiju un šobrīd jau strādā pie dokumentālas filmas par spartatlonu. Tā man bija kā papildu motivācija, jo pašam tas viss būs jāskatās un arī citiem jārāda.
– Citi spartatlona dalībnieki no Latvijas uz sacensībām ir braukuši bez tādām filmām, sponsoriem un komandām. Aizbrauca un noskrēja. Kāpēc vajadzēja tik plašu vērienu?
Ja ko dara, tad kārtīgi līdz galam, citādi labāk nedarīt nemaz. Sponsori mani atbalstīja ar sporta apaviem, apģērbu un sporta uzturu. Finansiāli atbalstīja arī Jelgavas pilsētas dome un Jelgavas Sporta servisa centrs. Mums ar sponsoriem bija noruna, ka reizi mēnesī vai divās nedēļās atskaitos par padarīto treniņos. Tā bija arī kā papildu motivācija, ka nevaru slinkot.
Man ir vajadzīgs spiediens, jo tas mani motivē. Pazīstu sportistus, kuri nekad neatklāj savus mērķus, jo neizdošanās gadījumā viņus iemīs zemē. Viņi cenšas būt pēc iespējas klusāki un zemāki par zāli. Es esmu sapratis, ka man vajag stresu, lai es jūtu uz saviem pleciem atbildību, ka mani vēro. Tas dzen uz priekšu un neļauj atslābt.
Nebija tā, ka kaut ko izmantoju tikai tāpēc, ka deva par velti, viss bija vajadzīgs. Arī finansiālais atbalsts, jo tikai dalības maksa spartatlonā bija 520 eiro. Arī atbalstītājam bija jāmaksā 520 eiro, kā arī visi pārējie izdevumi – lidmašīnas biļete, automašīnas noma un citas izmaksas.
– Cik viegli bija atrast atbalstītājus šādam pasākumam?
Latvieši ir atsaucīgi. Nav tā, ka te dzīvo tikai nīgri un dusmīgi cilvēki. Jā, protams, visas durvis, pie kurām tiek klauvēts, neveras vaļā. Bija cilvēki, kuri pieklājīgi atbildēja, ka viņus tas neinteresē. Bija arī tādi, kuri neatbildēja nemaz. Bet es neapvainojos, jo viņi man neko nav parādā un viņiem nav pienākums neko tādu darīt. Prieks ir par tiem, kas palīdzēja aizbraukt uz Grieķiju. Mans mērķis bija iesaistīties cīņā par labāko desmitnieku. Daudzi par to smējās, daudzi neticēja un daudzi arī atklāti, acīs skatoties, man novēlēja neveiksmi.
– Bijāt ļoti tuvu sava mērķa sasniegšanai, jo sākumā skrējāt ļoti ātri – 22. un 28. kontrolpunktā bijāt trešais.
Jā, man bija plāns, kā un cik ātri gribu skriet. Sākumā sanāca mazliet ātrāk, nekā plānoju. Emocijas. Adrenalīns. Bija iekšējā pārliecība, un viss notika ļoti viegli, bez piepūles. Ar komandu vienojāmies, ja jau labi ripo, tad tik jāskrien, jo «plīsīsim» jebkurā gadījumā. Visi «plīsīs». Man ir pārliecība, ka sākumā jāskrien ātrāk, jo tad, kad tu «noplīsīsi», būsi tālāk ticis. Citi gan tam nepiekrīt.
Līdz 123. kilometram skrēju trešais, pēc tam biju ceturtais un piektais. Ap 190. kilometru man sākās problēmas, ko gan sākumā nesapratu. Visu, ko iedzēru, pēc pāris minūtēm organisms izvadīja laukā. Pārstāja darboties kuņģis, tāpēc no aptuveni 190. kilometra līdz pat finišam es skrēju tukšā dūšā, un man nebija nekādu iespēju sevi pabarot vai nepieciešamās vielas uzņemt ar šķidrumu.
Zinu daudzus, kuri vēdera problēmu dēļ ir izstājušies no sacensībām. Trasē arī ļoti daudzi vemj. Ir liels karstums, un katra cilvēka kuņģis reaģē dažādi. Tā ir arī lielākā problēma, un ļoti daudzi izstājas tieši tāpēc, ka kuņģis nestrādā. Ja ir nelaba dūša, ar to vēl var tikt galā, bet, ja nestrādā kuņģis, parasti pārtrauc sacensības. Līdz šim manā pieredzē nav bijušas distances, kurās es būtu izstājies. Līdz šim vēl nav. Ir jābūt ļoti drosmīgam, lai to izdarītu.
– Vai esat apmierināts ar rezultātu?
Ar rezultātu līdz galam apmierināts neesmu, taču esmu gandarīts, ka uzvarēju sevi. Mans mērķis bija finišēt 23–26 stundu robežās, tagad, kad pagājušas trīs dienas pēc sacensībām, ir skaidrs, ka viss ir iespējams, tikai jānotic sev, turklāt vidējais vecums spartatlonā ir 48 gadi, bet man – 28. Sacensību organizatori pēc finiša nāca klāt un teica, kas tas, ko es paveicu, bijis kaut kas neiedomājams. Es cīnījos ar pasaules stiprākajiem plecu pie pleca, kas tādā vecumā, piedaloties skrējienā pirmo reizi, parasti nenotiek. Arī Kristeram kontrolpunktos sacensību organizatori vaicāja, no kurienes un kas tādi esam.
– Kā, strādājot policijā, rodat laiku skriet un trenēties?
Ar to ir grūti. Milzīgs paldies jāsaka manai sievai. Liela daļa no tā, ko esmu sasniedzis, ir, pateicoties viņas pacietībai. Viņa varbūt ir pat pacietīgāka nekā es. Man septiņās dienās bija 10 skriešanas un vēl četri vingrošanas treniņi. Stundu izteiksmē mēnesī noskrēju ap 44 stundām. Darbs policijā ir 12 stundu maiņu darbs, astoņas naktis mēnesī ir jābūt nomodā. Bet tas pierāda, ka cilvēks var paveikt visu, ja vien to ļoti, ļoti vēlas.
– Kas spartatlonā bija patīkams pārsteigums?
Jo tuvāk finišam, jo visi kļuva draudzīgāki. Startā bija jūtams liels stress un satraukums, šķita, ka gaiss vibrē, jo vīri ir trenējušies mēnešiem un varbūt pat gadiem. Distance visu sakārtoja pa savām vietām, un – jo tuvāk finišam, jo skrējēji kļuva draudzīgāki. Izjutu to, ka šajās sacensībās necīnās cits ar citu, bet gan visi kopā ar garo distanci. Visi bija sirsnīgi un draudzīgi, ko ne vienmēr var just citās sacensībās.
– Vai skrienot sanāca pievērst uzmanību dabai?
Uz kādu brīdi. Redzēju gan kalnus, gan kaut ko no Senās Grieķijas. Trase veda caur Korintu un Nemeju. Tur bija ko redzēt, bet, protams, kad sacensībās ir svarīgs rezultāts, tad apkārtējā pasaule ir tādā kā mazā tunelī. Skrējējs ir vairāk iegājis sevī, abstrahējies no visa un neklejo apkārt savās domās.
– Cik reizes gribējās izstāties no sacensībām?
Ne reizes! Un ne reizes neuzdevu sev jautājumu, kāpēc es to daru. Acīmredzot tāpēc, ka treniņi bija jau no janvāra un biju ļoti motivēts. Nepiedalījos nevienās citās sacensībās. Man ir interesanta pieeja, kā es sevi uzlādēju, uzkrāju enerģiju. Uzskatu, ka katrās sacensībās, kurās sportists piedalās, viņš sevi izlādē, atbrīvo. Ja grib skriet garās distances, tad vajag būt ļoti, ļoti, ļoti uzlādētam. Tāpēc man gadā ir vienas vai divas garo distanču sacensības. Ne reizi sev nepajautāju, vai varbūt vajadzētu izstāties.
– Varbūt tad, kad nevar vairs paskriet un nav spēka?
Visiem nav spēka, un visiem ir grūti. Nav iespējams pievarēt spartatlonu bez grūtībām. Visiem ir ļoti, ļoti smagi, un visi cīnās ar sevi. Bija skaidrs, ka būs grūti, un es tam morāli biju sagatavojies.
– Kas palīdzēja pārvarēt grūtības?
Kad kļūst grūti, vienmēr palīdz tas, ka es vizualizēju finišu. Ja man ir grūti treniņos, iet dienu pēc dienas arī tad, ja laukā ir mīnus 10 vai 15 grādu, vai pēc darba maiņas 12 stundām skriet un ierasties mājās vienpadsmitos vakarā, bet pussešos no rīta atkal jāceļas. Tas ir ļoti smagi. Kad ir grūti, iedomājos finišu, to uzzīmēju savā galvā.
Ja vari pateikt, ka esi finišējis spartatlonā, tad vari teikt, ka piederi skrējēju augstākajai raudzei. Tu esi ļoti, ļoti stiprs. Pat ja esi nostājies uz starta, tu jau esi stiprs.
– Finišējot spartatlonā, esat iekļuvis pasaulē spēcīgāko skrējēju sarakstā. Vai ir vēl kādas izaicinošākas sacensības par šo 246 kilometru skrējienu?
Jebkurš, kurš aizskrien no Atēnām līdz Spartai, skaitās uzvarētājs. Neviens nevaicā, kurā vietā tu finišēji, bet gan – vai tu finišēji? Pirms sacensībām man tā šķita tāda kā zaudētāju filozofija, bet tagad saprotu, ka tā patiešām ir. Nav svarīgi, vai esi beidzis sacensības 35 stundās vai 27.
Kalifornijā, Nāves ielejā, ir 217 kilometru skrējiens, taču tā laikā gaisa temperatūra ir 50 grādu. Skrējienā piedalās tikai 90 cilvēku no visas pasaules, no Latvijas startējis tikai viens skrējējs – Artūrs Veicis. Ir arī sacensības Sahāras tuksnesī, bet tajās dalības maksa vien ir 3000 eiro. Vienmēr var kaut ko vēl sameklēt – ja ne jaunas sacensības, tad piedalīties jau zināmās, bet ar labāku rezultātu. Esmu pavisam drošs, ka Grieķijā atgriezīšos. Nākamā reize būs pēc gada vai diviem. Pavisam noteikti būs.
