Līvānos Latgales Mākslas un amatniecības centrā – manas dzimtas šūpulītis un dažādi darbarīki no savulaik bagātākās reģiona saimniecības.
Doties uz Latgali man vienmēr ir īpaši. Vilina ne tikai Zemgales līdzenumam pretējais reljefs, kas krāsaini iemirdzas rudenīgās saules zeltā. Līkumotie ceļi un ezeri, kuri kā zili graudi izsēti pa visu plašo zemi. Bagātais kultūras mantojums. Sava valoda, kas aizvien uzstājīgāk dzirdama publiskajā telpā. Droši vien visvairāk vainīga ir «asins balss». Arī es paaudzi starpā esmu no tā pulciņa, par kuru Dagnija leģendārajā nupat 80. dzimšanas dienu nosvinējušā režisora Jāņa Streiča filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» zobojās: «Krievi mongoļu-tatāru jūgu izturēja, bet latvieši zem čangaļu jūga sabruks!» Nezinu, kā ar to sabrukšanu, taču saknes liek sevi manīt, padarot braucienu personīgu.
Pieskāriens dzimtas vēsturei
Tas īpaši izpaužas Līvānos. Pilsētā, kurā paši saka – glabājas atslēgas, kas atslēdz Latgales vārtus. Tiesa, raugoties pāri Daugavai, vēl redzama Zemgale ar Jēkabpili kā punktu teikuma galā.
Līvāni gan nav manu senču dzimtā puse. Tā jāmeklē gabaliņu tālāk Preiļos. Taču šajā «Latgales vārtu» pilsētā, kas gluži kā fēnikss ceļas no pēcpadomju rūpnieciskā sabrukuma pelniem, degradēto rūpniecības teritoriju vietā izveidojot mūsdienīgu industriālo parku, atjaunojot ēkas un gaumīgi kārtojot pilsētvidi, varu pieskarties lietām, ko ikdienā lietojuši mani vecvecāki un vecvecvecāki Preiļu puses Pundurienes saimniecībā. Tieši no turienes Latgales Mākslas un amatniecības centrā nonākuši dažādi saimniecībā noderīgi instrumenti. Piemēram, sena siera spiede, bet galvenais – šūpulītis, kurā, šūpojoties lazdas līkstī, izauklēts arī mans tēvs. Patlaban, sasegta sedziņā ar tamborētām maliņām, tur guļ lellīte, radot iespaidu, ka vecāki kuru katru brīdi atgriezīsies.
Tāds ir arī ekspozīcijas «Amatnieki Latgalē 19.–20. gadsimtā» mērķis – pēc iespējas atdzīvināt tā laika sadzīvi. Tāpēc centrā, kas, apvienojot seno ar moderno, izveidots 2003. gadā pussalā, kur 1533. gadā barons Līvens uzcēla savu muižu Līvenhofu, var skatīt daudz dažādu darbarīku un priekšmetu, ko radījuši cilvēki ar «zelta rokām». Te ir arī autentiski veidots latgaļu tautastērps, kura raksti ir arī manas vecmāmiņas dāvinātajos sarkanajos brunčos un baltajā villainē, kā arī 94 metrus garā tautiskā josta ar senām rakstu zīmēm, ko ar lielu uzdrīkstēšanos un mīlestību 2006. gadā darināja 13 izcilas audējas. To var sajust katrs, jo jostu atļauts tīt un taustīt.
Latgales Mākslas un amatniecības centrā, kur darbinieki sagaida ar latgaļiem raksturīgo sirsnību, izvietota arī izstāžu zāle ar košām ikmēneša mākslinieku un amatnieku darbu izstādēm. Savukārt keramikas, stikla un tekstilmākslas darbnīcās iespējams pašiem redzēt un izmēģināt seno arodu radošo burvību. Īpaši iespaidīgs ir stikls, kura vijīgu pārtapšanu glāzē telpā ar tūkstoš grādu karstu krāsni vērojam ar izbrīnā pavērtu muti.
Stikls, kas mājās teju katram
Stikla stāsts Līvānos, protams, ir īpašs. Tas sākās jau 1887. gadā, kad Dinaburgas tirgotājs Jūliuss Fogess, izpētot, ka Līvenhofā ir labvēlīgi ekonomiskie, ražošanas un izejvielu ieguves nosacījumi stikla ražošanai – kvarca smiltis Grīvas mežā, dolomīts Dubnas upē un Rīgas–Orlas dzelzceļa tuvums – nolēma būvēt stikla fabriku. Pārdzīvoti dažādi kritumi un kāpumi. Visstabilāk uz augšu «stiklinieks» virzījās pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad, piemēram, tika izveidota sava mākslinieku nodaļa, produkcija ceļoja uz Vāciju, Somiju, Zviedriju, Holandi, Poliju, Lielbritāniju, Itāliju, Mongoliju, Kuveitu, Libānu, ASV, stikla vēsturisko dzimteni Ēģipti, izstrādāta jauna tehnoloģija krāsainā stikla ražošanai, apgūta kristāla trauku, kā arī sākta optiskās šķiedras un gaismas vadu ražošana, 1980. gadā nodarbinot jau 1250 cilvēku. Patlaban no fabrikas palikusi vien atblāzma. Tikai Līvānu ražotnei raksturīgās glāzes, vāzes, krūzes, pudeles, burkas un traukus, kurus vēl var atrast teju katrā Latvijas mājsaimniecībā, nu var apskatīt Līvānu Stikla muzejā, kas arī mājvietu radis Latgales Mākslas un amatniecības centrā.
Kur patlaban strādā līvānieši? Daudzi atraduši darbu augsto tehnoloģiju uzņēmumā «Z-Light», kas ražo optisko šķiedru medicīniskajam aprīkojumam un pašus medicīnas instrumentus, konditorejas izstrādājumu ražotnē «Adugs», kūdras fabrikā u.c..
Uz Deputāta soliņa adatām
Lai gan Līvānos pavadītais laiks nav ilgs, paliek iespaids par sakoptu un attīstošos pilsētu, kas Latgalē ir piektā lielākā. Pašvaldība atklāj, ka tam pamatā ir efektīvi apgūts Eiropas fondu finansējums, kā arī aktīva uzņēmējdarbība. Top un atdzimst daudz jaunu objektu. Ne tikai amatniecības, bet arī Līvānu inženiertehnoloģiju un inovāciju un Līvānu novada kultūras centri, Līvānu novada centrālā bibliotēka, sporta zāle un stadions. Atjaunoti 99,9 procenti daudzdzīvokļu māju iekšpagalmu, visas pilsētas garumā notiek veloceliņu izbūve, kā arī tiek atjaunota pilsētas infrastruktūra.
Ir arī savas «rozīnītes». Mūsu uzmanību piesaista asprātīgi tematiskie soliņi. Piemēram, tāds ar milzu spraudītēm ar adatām uz augšu pie pilsētas domes – Deputāta soliņš. Līvānos var atrast arī romantisku Izlīgšanas soliņu, Pirts baļļu jeb kubula soliņu, Brīvdabas viesistabu pilsētas augstākajā vietā, kura paveras skats uz Līvānu centrālo daļu un Dubnas līčiem. Slīpētā betona galda virsmā iestrādāta optiskā šķiedra, kas naktī spīd. Savukārt Raiņa un Rīgas ielas krustojumā var atrast senatnīgu kaltu metāla auto. Arī tas ir soliņš, kur var ērti iekāpt gan pieaugušie, gan bērni. Tas liek gribēt atgriezties Līvānos vēl, jo laba nevar būt gana!
Līvāni
• Kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau akmens laikmetā.
• Par Līvānu dibināšanas gadu nosacīti var pieņemt 1289. gadu, kad vēstures dokumentos pirmoreiz minēta nocietināta apmetne – Dubnas pils.
• Mūsdienu Līvānu pirmsākumi saistās ar 1533. gadu, kad zemes īpašnieks Jurgens Līvens izveidoja muižu, ko nosauca par Līvenhofu.
• 1824. gadā Līvāniem piešķīra miesta tiesības.
• 1926. gada 7. jūnijā Līvāniem piešķīra pilsētas tiesības.
• 20. gadsimta 70. gados uzbūvēja vairākus lielus ražošanas uzņēmumus – eksperimentālo bioķīmisko rūpnīcu, māju būves kombinātu, būvmateriālu un konstrukciju kombinātu un citus. Paplašinājās stikla rūpnīca un Kūdras fabrika.
• Jauni tirgus meklējumi, īpašnieku maiņa, ražošanas pārstrukturizācija, rūpnīcu slēgšana, jaunu uzņēmumu veidošanās – tas viss raksturo rūpniecību Līvānos neatkarības gados.
No livani.lv
Vienā mirklī miljonāra statusā
Manu senču Pudurienes saimniecību sekmīgi vadīja vectēvs Jānis (1848–1917). Pēc 1910. gada zemes paplašināšanas viņš bijis ietekmīgākais zemnieks tuvajā apkaimē. Turklāt Pirmā pasaules kara, revolūcijas un atbrīvošanas cīņu liesmas neskāra saimniecības linu pārstrādes rūpalu – gatavās produkcijas noliktavu. Eksporta tirgus bija sagrauts jau deviņus gadus. Tomēr senči ik gadu sēja ap trim hektāriem linu – tos plūca un atpoguļoja, mērcēja mārkos un balināja rugainēs, žāvēja rijā, kūla un kulstīja, kamēr ieguva šķiedras kā zīdu. Tā virsvērtība sakrājās rijā, kuras saturu, nodibinoties Latvijas latam, 1923. gadā izdevies pārdot kādam Varakļānu ebrejam. Viņš nopircis uzreiz visu, veselu nedēļu kravu vedot līdz Stirnienes dzelzceļam. Tā Pundurienes kontā ieripoja apaļš miljons jauno, stipro latu, padarot Pundurieni par bagātāko zemnieku saimniecību Latgalē.
Līdz pat 1927. gadam Pundurienē bija izmitināti 23 cilvēki, ieskaitot vienu istabmeitu (15 lati mēnesī) un strādnieku (20 lati). Vecajā pirtī zem vītola dzima spēcīga dzimta. Pirmā 1883. gadā pasaulē nāca Jāņa vecākā meita Ksaverija. Visas Pundurienes paaudzes, mani ieskaitot, izšūpotas šūpulītī – vienkāršā koka silītē ar siena vai salmu matracīti un mīkstu spilventiņu. Griestos pie cepļa bija riņķis, kuram caurvērpa šūpuļa lazdu līksti. Šūpulītis patlaban atrodas Latgales Mākslas un amatniecības centrā Līvānos.
Fragmenti no Jāzepa Oša grāmatas «Vienkārša cilvēka atmiņas»
