Jelgavnieka Kārļa Viduča ģimenē neviens nebija slimojis ar vēzi, taču pēc dažādām smagām saslimšanām šī gada sākumā viņam noteica diagnozi – plaušu vēzis, II stadija. Ārsti skaidroja, ka slimības izraisītāji varētu būt krāsošanas un metināšanas laikā ieelpotie izgarojumi, gāzes un dūmi.
K.Viducis dzimis Jelgavā 1953. gadā un šeit nodzīvojis visu savu mūžu. Kad viņam bija divi gadi, tēvs Ganību ielā iesāka būvēt privātmāju un pēc četriem gadiem tajā apmetās uz dzīvi ar savu ģimeni. Tēva celtajā ēkā Kārlis dzīvo arī šobrīd.
Arodskolā viņš apguva elektromontiera profesiju un visu mūžu uzticīgi nostrādājis Jelgavas uzņēmumos. Darba gaitas tika sāktas Sadzīves pakalpojumu kombinātā, pēc tam sekoja dienests armijā, vēlāk – darbs Jelgavas Tirdzniecības pārvaldē.
«Strādāju par elektromontieri. Vasarās arī meliorācijā. Man patika, varēja labi nopelnīt,» atzīst Kārlis.
Vēlāk viņš iestājās darbā Valsts Jelgavas celtniecības pārvietojamā mehanizētajā kolonnā, kur par elektromontieri nostrādāja astoņus gadus.
«Pārsvarā darbs bija apakšstacijās Jelgavas rajonā. Bija arī objekti Rīgas rajonā. Būvējām kautuvi Ķekavas putnu fabrikai,» atceras Kārlis. «Daudz nācās metināt. Tajos laikos nebija griezējripas un viss notika ar elektrometināšanas palīdzību. Tā mēs metinājām un griezām metāla konstrukcijas, un tika ieelpoti visi dūmi un gāzes.»
Nākamos piecus gadus par savu darbavietu Kārlis sauca Jelgavas Autobusu parku, kur viņš ne tikai strādāja par elektromontieri, bet arī apguva citus amatus, piemēram, krāsotāja. «Bija jāriktē un jākrāso automašīnas. Kad krāsotājs bija atvaļinājumā, bija dienas, kad uz tehnisko apskati vajadzēja līdz pat sešām volgām nokrāsot. Tas viss notika sētsvidū. Kādā krāsā volgas krāsojām, tādā arī pēc tam viss no mums nāca ārā,» savas darba gaitas izklāsta Viduča kungs. Uz jautājumu, kāpēc netika izmantoti respiratori, lai pasargātu savu veselību no kaitīgajiem izgarojumiem, Kārlis atsaka: «Tolaik bijām jauni un par to nedomājām. Neviens mums respiratorus neizsniedza, un darba drošība nevienu neinteresēja.»
Līdz 2011. gadam Kārlim nebija nopietnu sūdzību par veselību, taču togad rudenī, mežā gatavojot malku ziemai, viņam iekoda ērce. Par to, ka sliktajā pašsajūtā bija vainojama inficēta ērce, Kārlis uzzināja tikai pēc gada, kad no Rīgas tika atsūtīti asins analīžu rezultāti. Viņš uzskata, ka no iekaisuma izārstējies pats pavisam nejauši, jo pēc atgriešanās mājās no slimnīcas tik ļoti sāpējuši zobi, ka nācies dzert antibiotikas. Taču slimnīcā izmeklējumu laikā ārsti Viduča kungam atklāja dažādas vainas, no kurām nopietnākās bija bullas (čulgas) labajā plaušā un aizkuņģa dziedzera iekaisums. Kārlis devās uz Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu uz konsultācijām. Lai aizkuņģa dziedzeris darbotos un nemocītu dedzināšanas sajūta, viņam līdz mūža galam jālieto zāles, bet saistībā ar bullām plaušās speciālisti rekomendēja operāciju, ko veica Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Operācija notika 2013. gada oktobrī, bet pēc tās radās veselības saasinājumi, tika atklātas jaunas slimības, piemēram, kuņģa čūla, un Kārlim piešķīra II invaliditātes grupu. Lai arī tika lietotas zāles, pašsajūta pasliktinājās. «2014. un 2015. gadā mums uz ielas izbēra smalki sasmalcinātu vecu asfaltu. Pēc tam visa māja un dārzs bija pilns ar putekļiem. Ja dārzā noliku spaini, lai sasildītu ūdeni puķu apliešanai, uz ūdens virsmas kā plēve nostājās tumšas krāsas viela. Tā kā es visu dienu biju mājās, jo savas invaliditātes dēļ nevarēju vairs strādāt, visus tos putekļus arī saelpojos, un tie izraisīja plaušu vēzi. Jutos tik slikti, ka paiet varēju tikai ar spieķa palīdzību. Knapi kustējos,» stāsta Viduča kungs. «Janvārī devos pie pneimonoloģes. Tiku nosūtīts uz rentgenu, kas ar katru reizi uzrādīja arvien sliktākus un sliktākus rezultātus.»
Nedēļu Kārlis pavadīja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur pārbaudes laikā plaušās tika atrasts vēzis. Ņemot vērā citas slimības un aizdomas, ka vēzis ir jau pārņēmis abas plaušas, ārsti nolēma, ka operāciju neveiks. Ķīmijterapija arī nebija risinājums, jo citu veselības problēmu dēļ tā negatīvi ietekmētu pacienta organismu un pašsajūtu. Kārlis internetā atrada Starptautisko Viroterapijas centru, un drīz vien sāka lietot zāles «Rigvir». Viņam arī jāievēro īpaša diēta – nedrīkst uzturā lietot cukuru, ceptus un žāvētus ēdienus, baltmaizi. Pilnībā jāatsakās no alkoholiskajiem dzērieniem un smēķēšanas.
«Ar kaitīgiem ieradumiem esmu ticis galā,» Kārlis ir lepns. «Var iztikt! Nav īpašas vajadzības. Ja tu, cilvēk, esi slims, tad tie kārdinājumi vairs nav tik svarīgi. Baltmaizi vairs negribas, arī saldumus man var kaut vai blakus ēst – nekārojas. Daktere atļāva kādu karoti labas kvalitātes medus, arī melno šokolādi, kad dikti sagribas ko saldu. Nesmēķēju jau 18 gadu, un saprotu, ka ne no smēķēšanas, bet no tiem metināšanas dūmiem un krāsu izgarojumiem man ir problēmas ar plaušām.»
Ar kārdinājumiem Viduča kungam problēmu nav. Nedaudz bēdīgāka aina ir ar finansēm. Kārļa pensija ir 97 eiro, bet zāļu mēneša kurss izmaksā mazliet virs 200 eiro. «Ja ir ādas vēzis, valsts apmaksā «Rigvir» lietošanu, bet, tā kā man ir plaušu vēzis, jādomā pašam, kā izgrozīties. Kādreiz biju turīgs, bet katra operācija kaut ko atņēma,» stāsta Kārlis. «Iztaisīja pirmo operāciju, nācās pārdod «Ford Transit» mikroautobusu. Kad iztaisīja vēl vienu operāciju un nācās maksāt par uzturēšanos slimnīcā, pārdevu traktora piekabi.»
Tā kā Kārlim piešķirts maznodrošinātā statuss, nav jāmaksā par citām zālēm, piemēram, aizkuņģa dziedzera ārstēšanai. Sociālais dienests arī izpalīdzējis ar malkas sagādi. Maijā Kārlis vairs nespēja pārvietoties bez pavadoņa palīdzības, un viņam tika piešķirta I invaliditātes grupa. «Starp I un II invaliditātes grupu naudas ziņā nav nekādas atšķirības. Gan I, gan II grupas invalīdi var uz Rīgu aizbraukt par velti, vienīgā atšķirība, ka I grupas invalīdiem stacijā atļauts pačurāt par brīvu, bet II grupas invalīdiem par to jāmaksā 30 centu!» situāciju raksturo Kārlis.
Pēdējā pusgada laikā viņam vērojams veselības stāvokļa uzlabojums par 50 procentiem, un Kārlis ir pilns optimisma: «Man ir Kņopienes mašīna – volga. Ar to es aizbraucu uz tirgu un pie dakteriem. Skats uz dzīvi ir cerīgs! Tagad man ir izrakstīts jauns kurss. Nu tiksimies pēc gada!»
