Līvānos Latgales Mākslas un amatniecības centrā – manas dzimtas
šūpulītis un dažādi darbarīki no savulaik bagātākās reģiona
saimniecības.
Doties uz Latgali man vienmēr ir īpaši. Vilina ne
tikai Zemgales līdzenumam pretējais reljefs, kas krāsaini iemirdzas
rudenīgās saules zeltā. Līkumotie ceļi un ezeri, kuri kā zili graudi
izsēti pa visu plašo zemi. Bagātais kultūras mantojums. Sava valoda, kas
aizvien uzstājīgāk dzirdama publiskajā telpā. Droši vien visvairāk
vainīga ir «asins balss». Arī es paaudzi starpā esmu no tā pulciņa, par
kuru Dagnija leģendārajā nupat 80. dzimšanas dienu nosvinējušā režisora
Jāņa Streiča filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» zobojās: «Krievi
mongoļu-tatāru jūgu izturēja, bet latvieši zem čangaļu jūga sabruks!»
Nezinu, kā ar to sabrukšanu, taču saknes liek sevi manīt, padarot
braucienu personīgu.
Foto:
Raitis Puriņš. Visu rakstu lasiet 6.–12. oktobra «Zemgales
Ziņās»
