Līdz oktobra beigām Jelgavas muzejā apskatāma ceļojošā izstāde par politiķi un valstsvīru Fridrihu Vesmani (1875–1941). Viņa portrets atrodas arī pastāvīgajā ekspozīcijā – rindā starp desmit pilsētas mēriem. Tiesa, Jelgavas pašvaldību viņš vadīja tikai trīs mēnešus – no 1920. gada februāra līdz maijam. F.Vesmanis vairāk iegājis vēsturē kā politiķis, kas piedalījās Latvijas valsts izveidošanā, jurists un diplomāts – Latvijas sūtnis Lielbritānijā. Domubiedri un kolēģi viņu raksturo kā uzticamu cilvēku, par ko sevišķi spilgti liecina fakts, ka 1939. gada oktobrī, kad Kārļa Ulmaņa valdība bija parakstījusi valsts okupāciju ievadošo kara bāzu līgumu ar Padomju Savienību, Vesmaņu mājās Rīgā, Mežparkā, slepus sanāca opozicionāri – 1934. gada K.Ulmaņa apvērsumā atlaistās 4. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, izglītības darbinieks un advokāts Atis Ķeniņš, advokāts, slēgtā laikraksta «Latvis» redaktors Arveds Bergs un ģenerālis Roberts Dambītis. Viņi runāja par to, kā gāzt K.Ulmaņa diktatūru un pagriezt Latviju Rietumu demokrātijas virzienā. Tolaik tas neizdevās.
No trīs manuskriptiem izdzīvo divi
1937. gadā, aiziedams pensijā, F.Vesmanis pievērsās dzimtas un tautas vēsturei. Tā tapa 785 lappušu manuskripts «Vesmaņu dzimtas hronika», kas, kā stāsta māsas Marijas mazdēls Ansis Bazons, bija iesiets trīs eksemplāros. Viens no tiem pazuda, iespējams, Bauskā, otrs atradās māsas Annas pēcnācēju Markausu ģimenes mājas bēniņos tikai 2011. gadā. Trešais, dažādas okupācijas pārdzīvojot, stāvēja Bazonu ģimenes mājas grāmatplauktā Jelgavā. «Es to pusaudžu gados lasīju. Taču bez vecāku teikšanas sapratu, ka kuram katram par to stāstīt nevajadzētu,» atceras agrākais jelgavnieks A.Bazons.
2013. gadā šo manuskriptu ar nosaukumu «Klausieties pagātnes soļos» Jelgavas muzejs izdeva grāmatā. Tās sastādītāja ir dzimtas ieprecētā locekle publiciste un ģeogrāfe Ieva Marga Markausa. Lasot F.Vesmaņa 1937. un 1938. gadā rakstīto, nav ne miņas par bažām, ka valsts neatkarība varētu būt zaudēta un pats hronikas autors un viņa kundze Berta pēc trīs gadiem vairs nebūs starp dzīvajiem. Grāmatā nav arī kritiska laikabiedru raksturojuma, taču jūt sirsnību, savstarpējo uzticēšanos dzimtā, ko viņš pats kā jurists sauc par «lielo kontraktu, kas sirdīs nostiprināts».
Pilis būvējot, latvieši kļuva par amatniekiem
Dzimtas vēsturi F.Vesmanis sāk ar tēva stāstīto par vecvectēvu Kārli, kas dzīvoja 18. gadsimtā un bijis hercoga Pētera Bīrona namdaris Kroņa Vircavā. Pamatojoties uz atmiņām un Jelgavas Annas baznīcas dokumentiem, secināts, ka vecvectēvs savu amatu mantoja no tēva, kurš par namdari izmācījās, strādājot Rundāles pils būvdarbos, kas sākās 1736. gadā. Šajā būvē galvenokārt strādāja simtiem ārzemju amatnieku, taču darbu temps arhitektu un būvprojekta vadītāju Bartoleomeo Frančesko Rastelli neapmierināja un nācās apmācīt arī vietējos zemniekus.
Par 18. gadsimta zemniekiem F.Vesmanis rakstīja, citējot Suntažu mācītāja Salamona Guberta grāmatu «Akker – Student», ka zemniekiem arklu aizvietoja eglīte ar sakni. Pie tās piejūdza zirgu, un sakni spieda iekšā zemē. Par ecēšām noderēja kadiķis. «Govis bija mazas un deva maz piena un mēslu. Staļļi bija zemi un pilnīgi tumši. Arī tautas dziesmās tik bieži daudzinātie kumeliņi bija ļoti sīciņi, lai gan izturīgi. Tikai tā sauktie kleperi bija mazliet prāvāki augumā,» atstāstīja F.Vesmanis.
«Neticiet aplamām runām»
Kritiski F.Vesmanis aprakstīja 1817. gada dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē. Zemnieki ieguva personīgo brīvību, bet stipri ierobežotas bija viņu tiesības uz zemi. «Pārejot uz racionālo lauksaimniecību, muižnieki sāka paplašināt muižu laukus. Vajadzīgo zemi viņi ieguva, iznīcinot zemnieku mājas. Tādā veidā Kurzemē tika iznīcinātas vairāk nekā trīs tūkstoši zemnieku māju,» uzsvēra hronists, piebilstot, ka pamazām tomēr «caur spiedienu no apakšas» dažādu nemieru veidā valdībā zemnieku tiesības paplašināja. F.Vesmanis aktualizēja arī tolaik lielo bērnu mirstību. Par cēloņiem viņš minēja kvalificētas palīdzības trūkumu dzemdētājām un tradīciju kristīt bērnus jau piecu dienu vecumā: «Ziemas laikā aukstā baznīcā mazajam nereti tas bija liktenīgi.»
Starp hronikā plašāk aprakstītajām personām ir 1908. gadā Rīgas Centrālcietumā nobendētais revolucionārs, māsas Annas pirmais vīrs veterinārārsts Ādolfs Hertelis, kā arī tēvs Kārlis Vesmanis, kurš kopā ar sievu Lību piedzīvoja Dimanta kāzas. Būdams Rundāles pagasta vecākais, viņš bija uzaicināts uz Krievijas cara Aleksandra III kronēšanu, kas notika Maskavā 1883. gadā. Par šo notikumu K.Vesmanis ir atstājis rakstisku liecību, ka, skatoties pa vilciena logu, bijis ko brīnīties, ka Krievijas sīki sadalītajos laukos strādā vien sievas.
Goda maltītē Maskavā, Petrovkas pilī, klausoties cara Aleksandra III uzrunā, viņš bija piezīmējis muižniekiem tīkamos vārdus: «Neticiet aplamām valodām par zemes piedalīšanu, zemes piemērīšanu par velti un citām tādām jausmām. Šīs valodas tiek izplatītas no mūsu ienaidniekiem. Visam īpašumam, it tāpat kā jūsējam vajag būt neaiztiekamam.» F.Vesmanis šajā saistībā rakstīja: «37 gadus vēlāk likteņa ironijai bija paticis nostādīt šī delegāta dēlu komisijas priekšgalā, kura sagatavoja likumprojektu par Latvijas muižu atsavināšanu un ieskaitīšanu valsts zemes fondā.»
Dumpinieks, taču ne muižu dedzinātājs
1896. gadā absolvējis Jelgavas ģimnāziju, F.Vesmanis devās uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur 1897. gadā sāka studēt tieslietas. Viņa biogrāfijas pētnieks Latvijas Universitātes profesors Rihards Treijs savulaik rakstīja – jaunekļa vēlmi iegūt teicamu akadēmisko izglītību ierobežoja tas, ka jau pirms studijām viņš bija iepazinies ar sociālisma mācību un sācis korespondēt jaunstrāvnieku laikrakstam «Dienas Lapa» Rīgā. Tas nepalika bez sekām. 1899. gada novembrī F.Vesmani izslēdza no augstskolas un notiesāja uz pieciem mēnešiem cietumā. Pārliecinājies, ka pret viņu vērstās represijas nemitēsies, jaunstrāvnieks nolēma emigrēt. Tas notika kopā ar jaunstrāvnieku Frici Roziņu. «Kāds Raibenieku saimnieks Andersons mūs noveda uz Liepāju, kur gaidīja draudzīgi jūrnieki, kurinātāji uz angļu preču kuģa. Bija sarunāts, ka tie mūs novedīs uz Londonu (..). Mūsu draugi bija mūs novietojuši pašā kuģa dibenā zem tvaika katliem, un tur palikām vairākas dienas, līdz radās iespējamība pārvietoties uz ogļu telpām. Par mūsu atrašanos kuģī neviens nekā nedabūja zināt, un nemanīti mēs arī pēc nedēļas Londonā tvaikoni atstājām,» dzimtas hronikā lasāms par aizbraukšanu no Latvijas.
F.Vesmanis, Londonā strādādams par burtlici, kopā ar F.Roziņu izdeva astoņus mēnešraksta «Latviešu Strādnieks» numurus, kas iznāca 2000 eksemplāru lielā metienā. Savās atmiņās viņš rakstīja: «Pēc pulksten pieciem, kad beidzu savu maizes darbu, stājos pie latviešu manuskriptu salikšanas, kādu darbu parasti turpināju līdz pulksten desmitiem vakarā. Lai paātrinātu salikšanu, man vēlāk nāca palīgā arī Roziņa kundze, kura burtu salikšanu drīzi iemanījās un vēlāk visus daudzus gadus kā burtlice viena pati veica visus latviešu brošūru salikšanas un aplaušanas darbus.» F.Vesmanis daudz darīja nelegālo izdevumu transporta organizēšanā uz Latviju. Viņš vairākkārt brauca uz Tilzīti, Klaipēdu, Šcecinu, kur ar vācu biedru palīdzību šos izdevumus nogādāja pāri robežai.
1903. gadā F.Vesmanis atgriezās Latvijā un labprātīgi pieteicās žandarmērijā, lai atsēdētu piespriesto piecu mēnešu ieslodzījumu Jelgavas cietumā. Viņa māsas Marijas mazdēls A.Bazūns atzīmē, ka F.Vesmanis, būdams revolucionārs sociāldemokrāts, nekādā ziņā nebija «muižu dedzinātājs», bet drīzāk liberāls tolstojietis ar ideju par vardarbīgu nepretošanos ļaunumam. Par nacionālajiem un sociālā taisnīguma centieniem savos uzskatos F.Vesmanis rakstīja: «Daudz vairāk par (latviešu) politisko neatkarību mūs tos laikus interesēja problēma, kā pēc dzimtbūšanas atcelšanas atjaunot izgaisušo vienību mūsu pašu tautas vidū. Plaisu starp saimnieku un kalpu mums gribējās līdzināt un dzīvi nostādīt uz tādiem pamatiem, kaut tautas vienība un kopība nav tukša skaņa, bet reāls fakts. Mums šķita, ka sociālistiskā sabiedrībā tas ir iespējams, un tādēļ mēs arī dzīvi interesējāmies par šādas kārtības izveidošanas iespējamībām.»
Viens mērs otram iesaka samazināt algu
1905.–1907. gada revolūcijas laikā F.Vesmanis strādāja legālā kreisā laikraksta «Pēterburgas Latvietis» redakcijā, rediģēja žurnālus «Nākotne» un «Izglītība».
1909. gadā beidzot arī izdevās pabeigt Pēterburgas universitāti. Ar jurista diplomu viņš kļuva par advokātu Jelgavā.
Pirmā pasaules kara laikā pēc Februāra revolūcijas Krievijā F.Vesmani ievēlēja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā. Būdams šajā amatā, viņš daudz ceļoja pa Krieviju. Taču, kā uzsver profesors R.Treijs, īstā viņa karjera šī vārda labākajā nozīmē sākās tikai pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas. 1918. gada decembrī F.Vesmanis kļuva par Jelgavas apgabaltiesas locekli. Pēc tam 1920. gadā sekoja trīs mēnešu ilgais darbs pilsētas galvas amatā.
Grāmatā «Klausieties pagātnes soļos» citēta jaunievēlētā mēra runa pilsētas domē, kur viņš aicina nākt palīgā arī vecos pašvaldības darbiniekus. Jelgavas vēsturē viņš palicis kā mērs, kurš pēc iepriekšējā mēra Pētera Juraševska ieteikuma nolēma samazināt sev algu, kas pēckara grūtībās bija vēlams sociālā miera labad.
Pilsētas galvas tēvs par dēla jauno amatu gan nepriecājās. 24 gadus viņš bija nokalpojis par Rundāles pagasta vecāko, un galu galā šī darba iznākums bija finanšu grūtības paša saimniecībā Kraukļos.
Tomēr F.Vesmanis savu politisko karjeru turpināja un tika ievēlēts Satversmes sapulcē, tādēļ arī darbs Jelgavas galvas amatā tik ātri beidzās.
Puse Latvijas zemes vēl piederēja muižniekiem
Rakstot par savu politisko darbību Satversmes sapulcē, F.Vesmanis uzsvēra, ka tolaik gandrīz puse Latvijas zemes atradās «nedaudzu ģimeņu» jeb vācu muižnieku rokās. Turklāt tie trešdaļu no savas zemes bija nolēmuši nodot landesvēra karavīriem jeb «Kurzemes atbrīvotājiem no Krievijas jūga». «Liktenis tomēr bija lēmis tā, ka Latvija atbrīvojās gan no Krievijas jūga, bet nevis tādēļ, lai nokļūtu atkal jaunā vācu jūgā,» tā F.Vesmanis.
Sociāldemokrātu frakcijas biedrs Fēlikss Cielēns savulaik rakstīja: «Kluss, citu nepamanīts, mierīgi nosvērts bija F.Vesmanis, kas plašāk bija pazīstams tikai kā solīds, korpulents Jelgavas advokāts…» Taču 1922. gadā, kad tika ievēlēta Latvijas Republikas pirmā Saeima, F.Vesmanis kļuva par pirmo tās priekšsēdētāju – otro valsts amatpersonu aiz prezidenta Jāņa Čakstes. Profesors R.Treijs gan uzsver, ka šo amatu viņš nopelnīja ar darbīgumu Satversmes sapulcē. F.Vesmanis tajā piedalījās piecās komisijās, turklāt referēja par četriem nozīmīgiem likumiem: muižnieku korporāciju slēgšana, Krievijas 1917. gada 9. jūnija pilsētu pārvaldīšanas nolikuma papildināšana, Vidzemes muižnieku, muižu kredītsavienības un Kurzemes kredītsabiedrības likvidācija un samierināšanas kameru agrārlietās atcelšana. «Par daudziem aktiem viņš runāja debatēs: agrārā reforma, Satversmes sapulces locekļu vēlēšanas no igauņu okupācijas atsvabinātos Ziemeļlatvijas apgabalos, pagasta pašvaldības un Latvijas teritorijas iedalīšana apriņķos. Deputāts iesniedza vairāk nekā 20 priekšlikumu,» rakstīja R.Treijs.
Par F.Vesmaņa kandidatūru Saeimas priekšsēdētāja amatam nobalsoja 72 deputāti, pret bija 12 un atturējās 14. Šāds rezultāts liecināja, ka par sociāldemokrātu kandidātu balsoja arī ne viens vien pilsoniskais deputāts. Tolaik arī Valsts prezidentu J.Čaksti ievēlēja lielā vienprātībā – 92 deputāti bija par un pret – neviens.
Kā Saeimas priekšsēdētājam F.Vesmanim vajadzēja doties ārzemju vizītēs. Viņam veicās uzlabot attiecības ar Poliju un Lietuvu, kas bija saasinājušās tādēļ, ka poļi lietuviešiem neatdeva Viļņu.
Pirmās Latvijas Republikas Saeimas pēdējās sesijas laikā ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics piedāvāja F.Vesmanim ieņemt vakanto sūtņa posteni Londonā. Viņš šo piedāvājumu pieņēma un devās uz savu jaunības zemi Angliju, kur kļuva par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru pie Viņa majestātes Lielbritānijas karaļa. Jaunajam sūtnim darbs ritēja ne tikai Londonā, bet bieži vien arī Ženēvā, kur atradās Tautu Savienības (Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštece) sekretariāts.
Pa smieklam tulkotā Staļina konstitūcija
1926. gada janvārī F.Vesmanis kopā ar sūtni Romā Vili Šūmani un Latvijas delegātu Tautu Savienībā Kārli Ducmani Tautu Savienības padomē sekmīgi aizstāvēja Latvijas intereses pret vācu muižnieku sūdzībām par it kā netaisnīgo agrāro reformu. Savukārt Anglijā nācās kārtot lietas par Brīvības cīņās sniegtās palīdzības atmaksu. Latvieši cīnoties saprata, ka ieročus viņiem dod bez atlīdzības, bet tā tas nebija. Angļi prasīja naudu arī par Troickas un Imantas pulka karavīru pārvešanu no Vladivostokas Krievijas Tālajos Austrumos uz Rīgu 1920. gadā, it kā tas būtu noticis kuģa otrās klases kajītē.
F.Vesmanis par savu diplomāta laiku sirsnīgi rakstīja, ka sevišķi tuvas veidojās saites ar Baltijas valstu diplomātiem. Vairākas intervijas Londonas laikrakstiem viņam nācās sniegt saistībā ar 1927. gadā noslēgto Latvijas un Padomju Krievijas tirdzniecības līgumu. Toreiz nācās atspēkot baumas, ka Latvija grib aiziet no Tautu Savienības un iestāties kādā Padomju Krievijas organizētā savienībā.
Pretēji tautas vairākuma gribai šīs baumas piepildījās 1940. gadā, kad Latviju okupēja Padomju Savienības karaspēks. Grāmatas «Klausieties pagātnes soļos» sastādītāja I.Markausa raksta – dzimtā ir liecība, ka 1940. gadā «onkulis Fricis smiedamies pieminēja, ka esošās varas iestādēm pārtulkojis Staļina konstitūciju latviešu valodā». Tomēr šis pakalpojums nemainīja viņam, tāpat kā daudziem citiem Latvijas patriotiem, jau izlemto nākotni – mocekļa nāvi soda nometnē Krievijā. F.Vesmanis mira Soļikamskā 1941. gada 7. decembrī. Viņa Berta nomira apcietināto vagonā jau divas dienas pēc aresta – 16. jūnijā. Dokumenti liecina, ka viņa apglabāta Jēkabpilī, taču kapa vieta nav zināma. I.Markausa paskaidro, ka F.Vesmani padomju okupācijas vara apsūdzēja politiskā darbībā sociāldemokrātu partijā. Par noziedzīgu tika uzskatīts arī fakts, ka viņš no Latvijas valsts bija saņēmis pensiju.
2013. gadā Rundāles pagasta Sudmalu kapos Vesmaņu dzimtas pēcteči atklāja piemiņas akmeni Bertai un Fridriham Vesmaņiem. Uz tā ir uzraksts: «Viņi kalpoja Latvijai.»
