Trauslo likteņu stāsti
Ledus. Tas ir tik trausls, ka no tā veidotās figūras var ātri vien izkust. Dažreiz pietiek tikai uzpūst elpu. Tikpat trausli liekas stāstu varoņu likteņi Daces Vīgantes grāmatā «Ledus apelsīns».
D.Vīgante pēc profesijas ir juriste, bet jau no skolas gadiem rakstījusi. Tapuši raksti gan skolas avīzē, gan sacerēti dažādi teksti kolēģu izirušo attiecību partneriem. «Ledus apelsīns» ir viņas pirmais stāstu krājums, kurā jaušamas iezīmes no Regīnas Ezeras «Zemdegām». Katrs stāsts ir tās varoņa iekšējo pārdzīvojumu atklājējs. D.Vīgante dziļi psiholoģiski prot attēlot, kas notiek gan pieaugušā, gan bērna dvēselē.
Pirmais krājuma stāsts «Ledus okeāns» ir visgarākais un aizved lasītāju atmiņu fragmentos no dažādiem 20. gadsimta notikumiem. Tie ir stāsti par «Latvijas laikiem», izsūtījumu, padomju gadiem. Atmiņas no diviem dažādiem skatu punktiem. Viena ir māte, kurai bijis jāizšķiras, vai izglābt savus bērnus no izsūtījuma vai ņemt viņus līdzi tālajā un nezināmajā ceļā. Otra ir meita, kura tā arī nekad nespēj dzīvē piedot mātei, ka uzaugusi bez viņas mīlestības. Katrai sava sāpe, katrai sava taisnība, bet vienotu valodu nespēj atrast. Vēl jo vairāk tāpēc, ka māte pēc atgriešanās Latvijā visu savu mīlestību atdod dēlam. Savukārt meita, kas pieradusi būt lēmumu pieņēmēja it visā, neprot atrast kopīgu valodu ar meitu. Stāsts ir par divu sieviešu izjūtām, kas balstītas uz nepiepildītām ilgām. Autore ir spējusi uzburt tik reālu 20. gadsimta vidi, ka liekas – stāsts ierauj sevī, liek dzīvot galveno varoņu dzīvi.
Par nepiepildītām ilgām var lasīt arī citos stāstos – «Diptihs», «Ziemeļbriedis», kura galvenā varone atzīstas: «Es nespēju nedomāt par viņiem. Naktīs ilgas mani nogalina.» Par spīti tām, viņai jādzīvo reālā dzīve – jābūt labai mammai.
Savi iekšējie pārdzīvojumi ir arī bērniem stāstos «Apelsīns», «Kustība ir gandrīz nemanāma» un «Cita». Viņiem visiem ir sajūta, ka pieaugušie kaut ko nepasaka līdz galam. Tāpēc bērns atrod veidu, kā, viņaprāt, labāk palīdzēt savai vientuļajai mammai, – iedod gabaliņu padomju laikos tik ļoti kārotā apelsīna vai sagriež ar šķērēm tēta jaunās sievas sarkano kleitu.
Visi stāsti uzrakstīti viegli saprotamā sarunvalodā. Lasot šķiet, ka stāsta varonis ar lasītāju sarunājas. Stāsta «Nekādu ķep-ļep» galvenā varone ir vienkārša šuvēja, kas sapņo par grezno kleitu biznesu, taču dzīvo reālā vidē, kurā: «Divas dienas gaidīju, kamēr saimnieks logu iestikloja. A man jāstrādā. Kauns, solīdi cilvēki nāk, bet man te bomžatņiks kaut kāds – finieris loga vietā. Slava bogu, tagad rokas vairs nesalst.»
Viņas un pārējo stāstu varoņu izjūtas, kas tvertas gan ar nopietnību, gan humora devu, spēj aizraut jebkura vecuma lasītāju un ir interesanta lasāmviela tumšajiem rudens vakariem.
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»
