Ne reizi vien bijušas situācijas, kad mūsu ārzemju viesi ir pārsteigti par šeit dzīvojošo ļaužu spēju būt tuvu dabai. Viņiem šķiet dīvaini, ka, ejot pa pļavu, latvietis noplūc skābeni un no tās vāra zupu, noplūc pīlādzi un no tā vāra zapti. Un kur nu vēl sēnes. Šogad pat vairāki portāli izsludināja konkursu par dienas sēni – kuram varētu būt skaistākais guvums. Tagad saprotu, kāpēc vienā no iepriekšējiem Eirovīzijas konkursiem sižetā, kur rādīja mūsu valsts vizītkarti, pavīdēja salikums Latvija un sēnes. Svešām acīm tas šķiet neparasti un vērā ņemami, lai gan mums ir pašsaprotami. Ne velti ir tāds skaitāmpantiņš: «Kurš pirmais ceļas, pirmais sēnes lasa.» Paņem groziņu – un mežā iekšā. Jaunai paaudzei esot pat radīta mobilā aplikācija «Sēnes Latvijā», kas padara šo patīkamo nodarbi vēl aizraujošāku. Ar to iespējams noskaidrot, kura liekama groziņā un kuru labāk neaiztikt, un pie viena var uztaisīt foto kopā ar atradumu.
Tas ir jautājums – vai saikne ar dabu ir aizkavēšanās civilizācijas attīstības paātrinātā tempa laikā vai drīzāk glābiņš. Taču iemesls gan ir skaidrs. Tie ir visi četri gadalaiki, kas neļauj mums bezbēdīgi atslābt. Tie liek mums nemitīgi kustēties, plānot un uzkrāt. Tie liek mums ievērot nemainīgo dabas ritmu. Ir labi, ka dabā viss mainās, un tas notiek katru gadu. Esam apdāvināti ar zelta rudeni un reizēm baltu ziemu, vienmēr ziedošu pavasari un smaržīgu vasaru. Un cilvēks, kas te dzīvo, nevar neizjust gadalaiku nomaiņas ritmu.
Tāds ritms ir arī manam mājas augam, kurš jau gadus piecpadsmit ir lielākais istabas augs vasaras mēnešos. Tas mostas pavasarī un oktobrī krīt. Jā, tiešām nokrīt, jo oktobrī pienāk diena, kad augs neliela cilvēka augumā, tautā saukts par istabas kartupeli, vienkārši ņem un puķpodā sabrūk. Tad laiks miera periodam. Puķpods ar to, kas zem zemes, tiek nobāzts tumšā, vēsā vietā, lai pavasarī mostos jaunam cēlienam. Parasti aprīlī tas no jauna tiek izvilkts gaismā, un, sajūtot pirmo ūdens malku, sāk savu zaļo dzīvi no gala. Katru gadu tas mēneša laikā sasniedz pieklājīgu augumu, kas katru gadu ir aizvien varenāks un katru gadu oktobrī beidz būt zaļš, dodoties pie miera. Tagad kartupelis vārgām zaļgani iedzeltenām lapām, slīpi nostutējies, vēl turas un nenojauš, ka par to tiek lasīts avīzē, kura iznāk rudens dienā, kad zaļā krāsa dabā mainās uz rūsgano.
Pretskats
00:00
13.10.2016
45