Piedāvāt mēdz visu ko – tēju, cepumus, reklāmu televīzijā. Raitis Ašmanis piedāvā mūziku. Profesionāli nospēlētu balli, koncertu. Mūzika ir viņa dzīve.
Piedāvāt mēdz visu ko – tēju, cepumus, reklāmu televīzijā. Raitis Ašmanis piedāvā mūziku. Profesionāli nospēlētu balli, koncertu. Mūzika ir viņa dzīve.
Maijā paredzēts koncerts ar interesantu nosaukumu – «Raitis Ašmanis piedāvā…». Kā radusies tāda iecere?
– Bigbendā visi kopā iemācāmies ļoti daudz skaņdarbu, bet ballēs, kur visbiežāk uzstājamies, mūziķi nevar izspēlēties no sirds, jo tur vajag «dejojamus gabalus». Jelgavā nav aktīvas koncertdzīves – kur lai mēs sevi parādām? Bigbendam šogad būs desmit gadu jubileja, tāpēc gribējās noorganizēt kādu jubilejas koncertu. Manuprāt, koncertam izvēlēts burvīgs laiks – maija sākums, kad vēl nav lielu darbu dārzā, studenti ir Jelgavā, tādēļ skatītāju nevajadzētu trūkt.
Sarīkojumu kuplinās solisti un viesmūziķi. Pasākumam vajadzētu izvērsties ļoti interesantam, jo džezs taču ir šovs. Kad solists pieceļas kājās, viņš domā tikai par improvizāciju – aizmiedz acis un, kas ienāk prātā, to arī nospēlē.
Koncertā uzstāsies mūziķi, kas vienā sarīkojumā parasti kopā nav manāmi, piemēram Pits Andersons, Gunārs Meijers, Agnese. Pirmā koncerta daļa būs veidota klasiskam pūtēju orķestrim. Tajā spēlēs «Jelgava», kuru es vadu kopš septembra. Otrajā daļā muzicēs bigbends.
Vai šādi sarīkojumi, jūsuprāt, ir vajadzīgi Jelgavai?
– Par to mēs arī domājām. Salīdzinot ar Jelgavu, citās pilsētās notiek vairāk dažādu pasākumu. Esam piedalījušies džeza festivālos, pēdējos gados – Tijas Auziņas rīkotajās «Bildēs». Latvijā netrūkst «bendu», kas spēlē, – tādi ir Cēsīs, Rīgā, Siguldā, Daugavpilī un citur. Pirms pāris gadiem piedalījāmies koncertā, kurā visu vakaru uzstājās bigbendi – tātad spēlētāju netrūkst, problēma ir organizācijā – katrs sēž savā miestiņā. Tieši tāpēc, ka nekas Jelgavā nenotiek, mēs ar lielāko prieku rīkojam šo koncertu. Tas varbūt nebūs gluži pielīdzināms džeza forumam, tomēr šeit būs dzirdami daudzi profesionāļi.
Varbūt Jelgavā pietrūkst īsta džeza mūzikas klubiņa?
– Jaunākās tendences ir pozitīvas – piemēram, «Mobilē» katru sestdienu var klausīties tieši džezu, arī «Tobago» tiek muzicēts. Bet par īstu džeza klubu var tikai sapņot.
Vai, jūsuprāt, mūsu pilsētā ir daudzi džeza mīļotāji?
– Jelgava ir īpaša pilsēta – nekad nevar saprast, vai Rīgas tuvums traucē, vai palīdz. Ir grūti pateikt, ko cilvēki šeit klausās, jo pārsvarā viņi dodas atpūsties uz galvaspilsētu. Ja Jelgavā dzīve beidzas ap astoņiem vakarā, tad Rīgā tā ap deviņiem, desmitiem tikai sākas. Īpaši vasarā, kad nav studentu, pilsētā pārņem gandrīz pamestības izjūta. Paskatos ap pulksten sešiem ārā pa logu – viss tukšs un kluss.
Vai pats vienmēr esat klausījies džezu?
– Nē, agrāk džezu neklausījos. Nevarētu arī teikt, ka tā ir nejaušība – mācījos Mūzikas akadēmijā un 1988. gadā, divus gadus pirms absolvēšanas, sāku strādāt Rīgas cirkā. Tur sākumā darbojos kā klasisks muzikants un pamazām, ja tā var teikt, samaitājos. Tagad nesaprotu, kā agrāk varēju šo mūziku neklausīties! Džezs ir īpaša mūzika – tikpat nopietna kā klasiskā, bet šovs, kas to papildina, padara to citādu.
Klausāties arī citu mūziku?
– Protams, klausos ne tikai džezu, jo mans darbs ir saistīts ar mūziku. Vadot pūtēju nodaļu Mūzikas koledžā, jāpārzina arī klasiskā mūzika.
Un jauno mūziku?
– Neklausos, piemēram, tā saucamo tīņu mūziku – «bumbastiku». Saprotu, ka tai ir savas mērķis – pulksten desmitos, divpadsmitos vakarā pie tās var lēkāt. Šai mūzikai es nepievēršu uzmanību, bet visam citam gan cenšos sekot līdzi.
(Saruna notiek Studentu klubā, un tajā iesaistās kluba vadītāja Anita Prūse: – Pateicoties Raitim Ašmanim un viņa bigbendam, LLU studentiem ir iespēja saprast, kas ir laba mūzika.)
– Jā, ir bijis tā, ka mācību gada sākumā nolemjam ballē spēlēt lielajā sastāvā, bet pēc stundas pie Anitas pieiet pirmā kursa studenti un prasa: – Sakiet lūdzu, kad koncerts beigsies?
(– Toties atnāk vecie studenti uz balli un priecājas: beidzot sīkie sēž gar malu, var kārtīgi pie Ašmaņa izdejoties, – piebilst A.Prūse).
Vai esat jelgavnieks?
– Jā. 1983. gadā pabeidzu Mūzikas koledžu, pēc tam dienēju armijā un mācījos Mūzikas akadēmijā.
Kā sākāt strādāt cirkā?
– Studēju akadēmijā, strādāju operā un vienlaicīgi sāku to darīt arī cirkā. Situācija bija diezgan uzjautrinoša – pa dienu spēlēju cirkā, bet vakarā – operā «Turandotu».
Kā tas ir – strādāt cirkā?
– Cirkā spēlējam pavadījumu – modernu mūziku, kas ir neuzbāzīga un ko patīkami klausīties.
Tomēr šķiet mazliet jocīgi. Kā tas ir – spēlēt mūziku, piemēram, zilonim?
– Spēlējam tādu pašu mūziku, kādu klausās cilvēki. Zilonis vēl nav visinteresantākais. Cirkā ir dzīvnieki, kuriem nedrīkst mainīt mūziku. Ir pilnīgi skaidrs – jāpaļaujas uz dresētāju. Kopš tur strādāju, esmu redzējis fantastiskus dresētājus, kas dzīvnieku pilnībā saprot. Piemēram, kaķus – patiesībā viņi ir gandrīz nedresējami. Cirkā esmu redzējis, šķiet, visus dzīvniekus – dresētus ežus, cūkas, žurkas, čūskas, kamieļus, ziloņus. Zirgi un suns – tas jau liekas elementāri, bet, piemēram, govis un cūkas? Eži skrien pa barjeru, stumj bumbiņas… Cirks – tas ir kaut kas īpašs. Mūsu uzdevums ir lēnām fonā kaut ko iespēlēt, lai netraucē dzīvniekiem. Piemēram, ezītis ir maziņš – viņam nevar neko skaļu spēlēt.
Vai dzīvnieki reaģē uz mūziku, ja viņiem tā nepatīk?
– Jā. Ja dzīvniekiem mūzika ir par skaļu, viņi nedzird dresētāja komandas. Ar tīģeriem, lauvām, pumām arī jāuzmanās – ja viņi sāk kauties, svarīgi ir dzirdēt dresētāju.
Ko mēdzat darīt bez mūzikas spēlēšanas un klausīšanās?
– Neko īpašu. Darbs ir mans hobijs, un otrādi – mūzika no rīta līdz vakaram.
Tuvojas Lieldienas. Vai jums patīk svinēt tādus svētkus?
– Man patīk svinēt svētkus, ja ir darbs – spēle, jo tad jūtos kā pilntiesīgs svētku dalībnieks. Parasti pirms svētkiem domāju: Jaungadā noteikti nespēlēšu, atpūtīšos. Taču nekāda atpūta neiznāk, aizbraucu kaut kur un secinu – mana vieta ir uz skatuves! Tāpat citos svētkos – ja Jāņos nav jāspēlē, tie nav interesanti.
Lieldienās arī?
– Lieldienās bieži no rītiem jāspēlē baznīcās, arī Pils parkā – Lieldienu pastaigā. Vēl Lieldienas man ir zīmīgas ar to, ka tad parasti beidzas sezona cirkā.
Parasti cilvēki spriež tā – ja garšo olas, patīk Lieldienas!
– Tie ir jauki svētki, kas visvairāk prieka sagādā bērniem. Viņi gaida zaķi, kurš atnes olas. Vecākiem arī izdevīgi – bērnus pie kārtības var dabūt, pasakot: ja neklausīsi, zaķis olas nenesīs! Vēl Lieldienas jaukas padara arī pavasara atnākšana – visiem gribas doties ārā, lai izbaudītu jauko laiku.
