Cik pašsaprotamas mums ikdienā šķiet daudzas lietas – redzēt, dzirdēt, sajust. Tomēr ne katram tā ir. Varbūt paradoksāli, bet tieši cilvēki, kam kaut kas atņemts vai nav dots, mēdz būt optimistiskāki un dzīvi tver ar lielāku baudu. «Neredzīgs cilvēks ir tāds pats kā jebkurš cits. Reizēm varbūt pat optimistiskāks,» īsi un trāpīgi Lāsmas Antonevičas rakstā spriež Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra Jelgavas filiāles vadītāja Ilze Makarova-Makaronoka. Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālā organizācija, kas svin savu 55. jubileju, apvieno cilvēkus no Jelgavas, Bauskas, Dobeles un Saldus.
Līdzīgi par pieredzēto Nepālā secina Santa Logina – lai arī zemestrīce nepāliešu atmiņā joprojām ir svaigs notikums, pārsteidz viņu pozitīvisms un draudzīgais smaids, kuru velta teju katrs sastaptais. Un tas viss, lai arī pērnā gada 25. aprīlis un 12. maijs Nepālas vēsturē ierakstīti melniem burtiem. Dzīvojamo māju drupas, nobrukušas kalnu nogāzes un sabojāti ceļi, cita pie citas saslietas skārda mājas – tāda aina paveras Nepālā, kas joprojām atkopjas pēc zemestrīcēm, no kurām postošākā notika aprīlī. Dzīvību zaudēja teju deviņi tūkstoši, bet ievainoti – 22 tūkstoši cilvēku. Miljoni palika bez pajumtes. Jumts virs galvas Nepālā nebūt nav pašsaprotama lieta, tomēr dzīvesprieks un optimisms netiek zaudēts.
