Valters Frīdenbergs par «Tumsas» un dzīves dažādajām nokrāsām.
Ar daudzajām jubilejas koncerttūrēm izlutinātajiem Latvijas par ne tik nopietnu klasificētās mūzikas cienītājiem nu jau kļūst pagrūti orientēties dažādo grupu dāsnajā piedāvājumā. Taču kāpēc gan ne? Pēc «Remix», «Opus pro», «Pērkona» 30, 35 un vēl citu gadu atzīmēšanas arī «Tumsa» secinājusi, ka tai pienācis laiks svinēt savu gadsimta ceturksni. Turklāt rudens šķiet šādam pasākumam īsti piemērots gadalaiks, ja ne grupas vecumam, tad nosaukumam gan.
Par īpašu iepriecinājumu jelgavniekiem no sešām vismaz sākotnēji plānotajām uzstāšanās vietām kā pirmā izraudzīts Jelgavas Kultūras nams, kur «Tumsa» viesosies 21. oktobrī pulksten 19.
– Grupas sastāvs laika gaitā nav bijis no tiem stabilākajiem – vienīgais grupā joprojām spēlējošais sākotnējā, 1991. gada, sastāva dalībnieks ir basģitārists Jānis Daugalis. Tomēr ar «Tumsu» visvairāk asociējam to grupu, kas sāka veidoties 1995. gada beigās līdz ar tobrīd tikai astoņpadsmitgadīgā Mārtiņa Freimaņa uzaicināšanu par grupas solistu. Mārtiņš palēnām vien izvirzījās par grupas līderi un tāds bija līdz pat savai aiziešanai citā pasaulē 2011. gada 27. janvārī.
Notikums ar Freimi, protams, spēcīgi iedragāja «Tumsas» pašapziņu, nācās pārdzīvot nesaprašanās periodu, ko tagad darīt, kā darīt un vai vispār vērts turpināt. Vienkārši tā, pa draugam, satiekoties un runājoties, izkristalizējās doma – bet kas tad cits spēlēs Mārtiņa Freimaņa dziesmas, ja ne «Tumsa»? Tas arī bija sākotnējais iemesls, kāpēc nolēmām turpināt. Atcerējāmies Freimja vārdus – «Džeki, jādzīvo tā dzīve nost!». Pēc tāda principa tad arī nolēmām rīkoties. Zīmīgi, ka jau labu laiku pirms savu veselības problēmu parādīšanās viņš teica: «Ja kādreiz iznāk tā, ka es aizeju, bet jūs paliekat, tad dariet, spēlējiet, taisiet koncertus, tikai neapstājieties.» Tas arī bija kā viens liels pamudinājums.
Tāpēc mūsu 25 gadu jubilejas koncerts ir ne vien loģisks solis svinēt šo konkrēto brīdi – grupas gadsimta ceturksni, kad atkal esam kopā (varbūt gan nedaudz citā sastāvā) –, bet arī atcerēties to laiku, kas bijis pirms tam. Svinēt visus iepriekšējos sastāvus un sumināt tos cilvēkus, kuri kaldinājuši «Tumsas» vārdu un nesuši to tālāk.
– Jubilejas mēģinājumu «restartēt» kādu kādreiz populāru grupu latviešu attiecīgā žanra mūzikas vēsturē bijis ne mazums. Bet ne visi tie bijuši veiksmīgi, kaut vai atceroties mūžam dzīvos «Līvus». Īpaši veiksmīgs, manuprāt, nebija pat Mārtiņa Brauna «Sīpolu» atkaluznāciens pirms dažiem gadiem, kura turpinājums pēc Nika Matvējeva aiziešanas kļuvis pilnīgi neiespējams.
«Tumsas» gadījumā, manuprāt, ir būtiski, lai mums pašiem patīk tas, ko darām. Protams, ir liels gods, ja tas patīk vēl kādam, šajā gadījumā – klausītājiem. Mēs esam egoisti un neslēpjam, ka mums patīk atkal satikties kopā mēģinājumos, «uzradīt» kaut ko jaunu – tas ir pirmais un svarīgākais punkts, lai mēs turpinātu spēlēt un turpinātu būt kopā ne tikai kā skatuves partneri un skatuves draugi.
– «Tumsai», manuprāt, paveicies ar savu nišu – tādā nozīmē, ka jūs tīri hronoloģiski trāpījāt intervālā starp «Menuetu», «Pērkonu», «Sīpoliem» un tagadējo jauniešu kulta grupām.
Taisnība, un šajā intervālā ietilpstu arī es gan kā «Tumsas» dalībnieks, gan kā «Tumsas» klausītājs. Esmu izaudzis ar «Tumsas» koncertiem un dziesmām. Pats esmu gājis klausīties, kā Freimis dzied un čaļi spēlē arī tai laikā, kad jau biju ar šiem puišiem pazīstams. Man tas bija «foršs» notikums. Gadās, ka šobrīd, esot uz skatuves, es redzu tās priekšā tos pašus cilvēkus, ar kuriem kādreiz pats esmu kopā «fanojis».
– Tava iepazīšanās ar «Tumsu» sākās daudz agrāk, pirms 2011. gada rudens pusē Freimja vietā kļuvi par grupas galveno vokālistu?
Ar «Tumsu» iepazinos vēl tad, kad dziedāju «Dzeguzītē». Atceros, reiz mūsu vadītājas Dailas Martinsones kabinetā iebrāzās vēl galīgi jauns Mārtiņš Freimanis un teica, ka ir puisis no Liepājas ar savu grupu un vēlas kopā ar «Dzeguzīti» ierakstīt dziesmu. Tā 1999. gadā tapa dziesma «Brīnuma sirds». No tā laika daudzas dienas un arī naktis ir pavadītas kopā.
– Tas bija tikai tāds mirklis jeb kopš tā laika sadarbība ar «Tumsu» bijusi regulāra?
Sadarbība, gan ar pārtraukumiem, bijusi visu laiku. Bet par draugiem kļuvām, tieši pateicoties «Dzeguzītei», ar kuru, «Tumsu» un Freimi tapa vēl viens ieraksts – dziesma «Gājējs». Protams, tajā vecumā varēja manīt gadu starpību – man bija ap divpadsmit, bet «Tumsas» veči jau pieauguši vīri. Tomēr sapratāmies, un, kļūstot vecākiem, šo gadu starpību vairs tā nejūt. Pavadīt kopā gan koncertus, gan aizkulišu dzīvi, tie bija jauni un neatsverami piedzīvojumi. Kopš tā laika ar «Tumsu» esam kopā, kā mēdz teikt, «pa lielam».
– Tagad tu esi «Tumsas» galvenais vokālists. Ne pēc izskata, ne pēc balss Mārtiņam Freimanim gan diez ko līdzīgs neesi.
Freimi nevar aizstāt, un nevajag nemaz mēģināt to darīt. Tieši tāpat kā nekad mūžā nebūs otra Fredija Merkūrija. Fredijs ir un paliks Fredijs, un Freimis ir un paliks Freimis. Katrs tikai vienā eksemplārā.
Es nestāvu skatuves priekšā tāpēc, lai cilvēki teiktu – jā, ir (vai nav) līdzīgs Freimanim. Savā ziņā gan jūtos kā viņa skolnieks, jo skatījos, kā viņš uzstājas uz skatuves. Droši vien arī daudz ko esmu no Freimja aizguvis, bet tas tad ir neapzināti.
Mūsu koncertos galvenais akcents būs kopā būšana ar citiem «Tumsas» džekiem un faniem, nevis Freimja atdarināšana – tas nekad nav bijis mans mērķis.
– Bet Mārtiņa Freimaņa dziesmas?
Freimja dziesmas – jā, tās veidos praktiski lielāko daļu koncerta. Tas būs kā mēģinājums ielēkt aizejošā vilcienā pieturpunktā «M.Freimanis». Jūs varat trāpīt uz pakāpiena, bet varat arī palikt uz perona.
– Vai šī tomēr ir cita vai tā pati «Tumsa»?
Droši vien, skatoties kaut vai no tā viedokļa, ka Freimis bija galvenais mūzikas autors, šī ir cita «Tumsa». Viņa artava «Tumsas» attīstībā – skatījums un mūzika – bija vienreizēja un neatkārtojama. Tāpat kā pirmā «Tumsa», tā, kas bija vēl pirms Freimaņa, bija citāda nekā Mārtiņa «Tumsa». Sākumā grupā dziedājis arī slavenajā filmā «Emīla nedarbi» popularitāti iemantojušais Māris Zonnenbergs-Zambergs.Taču «Tumsas» kodols ir tas pats, varbūt ne tieši mūziķu uzvārdos, bet muzikālās un emocionālās domāšanas ziņā gan. Kaut vai jaunais taustiņinstrumentālists Davis Ābrams, kurš lieliski iekļāvies mūsu sastāvā.
Jubilejas tūrē, kurā skanēs gan grupas lielākie hiti («Karaļnams», «Lietusdārzs», «Kad Ēģiptē sniegs», «Es esmu mazliet dons Kihots», «Pārāk daudz», «Pat nejautā», «Satīties, sapīties»), gan citas dziesmas, piedalīsies grupas pašreizējais sastāvs: Jānis Daugalis (basģitāra), Haralds Drekslers (ģitāra), Kaspars Boroduško (sitaminstrumenti), Valters Frīdenbergs (balss, akustiskā ģitāra), Davis Ābrams (taustiņinstrumenti) un viesmākslinieks Oskars Kurdeko (perkusijas), kā arī tie, kas kādreiz muzicējuši grupā. Atsevišķos tūres koncertos piedalīsies arī īpašie viesi. Lai saglabātu nelielu intrigu, pagaidām netiek atklāts, kurā pilsētā kurš viesmākslinieks uzstāsies.
– Un ja nu tomēr…
Labi, atklāšu, ka Jelgavā viesu statusā dzirdēsiet Anniju Putniņu, grupu «Crazy Dolls» un Ralfu Eilandu no «PER». Tomēr rēķinieties, ka iespējamas izmaiņas.
– Par mūziku tā ka būtu parunājuši, bet vai iznāk izpausties arī kā sociālo zinātņu bakalauram politikas zinātnē ar Latvijas Universitātes diplomu?
Pašlaik esmu tik ļoti piepildījis savu dzīvi ar skatuves mākslu, ar «Tumsu» gan muzicēšanas, gan dažādu pasākumu vadīšanas ziņā, ka savu bakalaura grādu uz brīdi esmu nolicis mapītē. Politiskajai dzīvei tīri fiziski neatliek laika, tomēr interese saglabājas. Notikumiem sekoju, bet praktiskajā darbībā neesmu iesaistījies.
– Zināmas paralēles tomēr var saskatīt – gan jau tavas zināšanas noder, vadot LTV spēli «Gudrs, vēl gudrāks». Gribot negribot gribas dzirdēt tavu salīdzinājumu ar paaudzi «kad mēs augām…».
Tur tiešām nākas pakustināt smadzenes nedaudz citā virzienā nekā uz skatuves. Es daudzus mūsdienu jauniešus saprotu tādā ziņā, ka arī man skolas laikā iznāca nodarboties gan ar mūziku, gan vēl ko. Tajā laikā uznāca pat Eirovīzija.
Bet tā jau ir ar daudziem – arī aktīvākie «Gudrs, vēl gudrāks» dalībnieki bez tiešajām skolas mācībām paspēj daudz ko citu. Mani vērojumi kopumā ir optimistiski – mums, Latvijā, ir nākotne ar gudriem cilvēkiem. Redzot tagadējos skolu jauniešus, domāju, ka tie gudrie nekur nepazudīs arī pēc desmit un divdesmit gadiem.
Mūsu un galvenokārt pašu izvēlēto 100 gudro cilvēku uzdevums – kā noturēt šos gudros prātus Latvijā.
