Paju sabiedrība «Sesava» ir gatava pastāvēt līdz 2002. gadam, kad valstī tiks pieņemts komerclikums, kas paredzēs paju sabiedrību likvidāciju.
Paju sabiedrība «Sesava» ir gatava pastāvēt līdz 2002. gadam, kad valstī tiks pieņemts komerclikums, kas paredzēs paju sabiedrību likvidāciju.
«Sesava» dibināta 1992. gadā uz bijušā kolhoza «Padomju jaunatne» bāzes. Gadu gaitā ir mainījušās robežas, strādājošie, bet specializācija palikusi nemainīga – cukurbiešu un graudaugu audzēšana, piena un gaļas lopkopība.
Augstākā rentabilitāte cukurbietēm
Paju sabiedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Tabors stāsta, ka pēdējos gados valdības noteikto kvotu dēļ cukurbiešu audzēšana bija jāsamazina.
– Cukurbietes ir vienīgā kultūra ar tik augstu rentabilitāti – 75 procenti. Mēs jau gadiem esam audzējuši ap desmit tūkstošiem tonnu cukurbiešu, bet nu pēc valdības noteiktajām kvotām drīkstam saražot tikai 5649 tonnas. Līdz ar to mūsu saimniecības zaudējumi ir 60 tūkstošu latu. Nu jādomā, kā šo naudu atgūt. Cukurbiešu vietā sējam graudus, bet to rentabilitāte ir krietni zemāka – 10 procentu. Par lopkopību vispār nav vērts runāt. Pērn tā mums radīja 66 tūkstošu latu zaudējumu. Bet mēs esam konservatīva tauta un tik ātri neatsakāmies no paražām, – skaidro J.Tabors.
Strādnieku skaits lēnām sarūk
«Sesava» ir klasisks lauksaimniecības ražošanas uzņēmums, un visi tā darbības veidi ir vienots komplekss. Valdes priekšsēdētājs uzskata, ka nav prātīgi atteikties no iestrādēm un atņemt cilvēkiem darbu.
– Protams, uzlabojot darba organizāciju, radās iespēja samazināt strādnieku skaitu, taču nedaudz – pagājušajā gadā mums bija 154, tagad – 138 strādnieki. Piemēram, agrāk, lai novāktu cukurbietes, vajadzēja vismaz 100 cilvēku, tagad pietiek ar desmitreiz mazāku skaitu. To nosaka modernā tehnika, kas ļauj darbu veikt kvalitatīvāk un apjomīgāk, – stāsta J.Tabors.
Valdes priekšsēdētājs arī spriež, ka modernās tehnikas ziņā mēs esam pat solīti priekšā rietumniekiem.
– Ja mūsu lauksaimniekiem vecā krievu tehnika nolietojas, daudz izdevīgāk ir to nomainīt pret pilnīgi jaunām vismodernākajām ierīcēm, kas ļauj uzlabot darba kvalitāti. Nav jau nekādas nozīmes pirkt vēl vienu vecu krāmu, – spriež Jānis Tabors.
Darbinieki ir aizsargāti
– Daudzi varbūt teiks, ka pie daža laba zemnieka var nopelnīt krietni vairāk un jāstrādā arī mazāk, bet es šo dogmu gribētu apgāzt. Mūsu darbinieku vidējā alga ir 65,4 lati – tas nav daudz, bet viņi ir sociāli aizsargātāki. Piemēram, pie zemnieka strādājot uz kombaina, var nopelnīt pat 100 latu dienā, bet jārēķinās, ka pēc desmit dienām darbs ir padarīts un līdz nākamajam gadam šie pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Arī slimības gadījumā darbiniekam nav nekādu garantiju, – spriež Jānis Tabors.
Sesavā ir lēna iedzīvotāju migrācija – cilvēki gadiem dzīvo un strādā vienā un tajā pašā vietā.
– Paju sabiedrībā ir daudzi cilvēki, kas te pavadījuši visu savu darba mūžu, un nu viņu vietā nāk bērni. Arī sezonas laikā mūsu darbinieku skaitu palielina galvenokārt darbinieku bērni, kuri veic dažādus palīgdarbus, – stāsta valdes priekšsēdētājs.
Prioritāte ir zemnieku saimniecībām
Jānis Tabors uzskata: ja paju sabiedrības un zemnieku saimniecības varētu darboties pēc vienādiem noteikumiem, pirmās varētu pastāvēt vēl ilgi.
– Es saprotu, ka ir jāmaksā nodokļi, darbiniekiem ir jābūt sociāli aizsargātiem, bet kāpēc zemnieku saimniecību un paju sabiedrību nodokļu nasta tik krasi atšķiras? Valstī taču par to vien runā, ka mazajiem saimniekiem jāapvienojas, ka prioritātes būs tikai lielajiem uzņēmējiem, bet nodokļu sistēma ir pavisam ačgārna. Piemēram, 1999. gadā nodokļos samaksājām 101 tūkstoti latu. Tā ir fantastiska summa! Valdība runā par to, ka nav kur ņemt subsīdijas lauksaimniecībai. Bet, ja ļautu pāris gadu nesamaksāt šos šausmīgos nodokļus, mēs varētu veikt nopietnu modernizāciju un lieliski izdzīvot, – uzskata Jānis Tabors.
Ļaudis baidās no reorganizācijas
Privatizācijas pašos pirmsākumos paju sabiedrības biedri nobalsoja pret privatizāciju – viņus baidīja nezināmais. Arī tagad cilvēki ir noskaņoti pret jebkādu reorganizāciju.
– Es pats arī agrāk prātoju, ka privatizācija nebūtu labākais variants, – bija taču tik daudzi piemēri, kad kaut kas ir iegūts, bet pēc neilga laika izput un zemnieks netiek galā ar vadību. Taču pagāja septiņi gadi, līdz valdība man pierādīja pretējo – tagad uzskatu, ka daudz vieglāk ir saimniekot zemnieku saimniecībām.
Es pat nezinu, kas notiks pēc 2002. gada komerclikuma – mainīsies statūti, bet vai saimniekošana? Nezinu, laiks rādīs. Bet vienu gan varu teikt: lauksaimniecība ir mana vienīgā specialitāte, neko citu savā dzīvē neesmu darījis, tāpēc turēsimies tik ilgi, cik vien būs iespējams, – tā valdes priekšsēdētājs Jānis Tabors.
