– Lai iestudētu Blaumani, jābūt savam piegājienam, – atzīst režisors Guntis Krūmiņš, kas tikko Zaļenieku teātrī iestudējis «Indrānus».
– Lai iestudētu Blaumani, jābūt savam piegājienam, – atzīst režisors Guntis Krūmiņš, kas tikko Zaļenieku teātrī iestudējis «Indrānus».
– Mani neiedvesmoja neviena Blaumaņa komēdija, turklāt vēl jubilejas nāk visas strīpā…
G.Krūmiņš jau nosvinējis savu septiņdesmito jubileju un piecdesmito gadskārtu, kopš strādā teātrī.
– Būtu jāpiemēro šim gadījumam kaut kas no latviešu teātra klasikas, – viņš puspajokam piezīmē, tomēr vēl neatklājot īsto izvēles iemeslu.
Līdz šim Zaļenieku teātra izrādēm izmantots galvenokārt latviskais materiāls. Īpaši G.Krūmiņu saistījuši autori, kuru darbi ilgi gulējuši plauktos – Kārlis Ieviņš, Jūlijs Pētersons, trīsdesmito gadu beigās populārais feļetonists Kuri-Beri… Savu segvārdu izvēlējies no pamācošās parunas «kur(i) uguni, ber(i) ogles», ilggadējais Zaļenieku Lauksaimniecības skolas direktors Arvīds Valdmanis vairākus darbus uzrakstījis, izmantojot Zaļenieku pagastā redzēto. Arī komēdija «Viena vasara», kas Zaļenieku teātra iestudējumā pārdēvēta par «Brūti no poļiem», tapusi iz tautā noklausīta joka.
– Padomju laikā neskaitījāmies tautas teātris, repertuāru neapstiprināja ministrija, tāpēc varējām brīvāk variēt.
J.Pētersona «Jaunekli ar sapņainām acīm» pat grasījusies filmēt televīzija.
– To uzzināja Kaupužs* un uzlika veto, – atceras režisors, atgādinot, ka latviešu teātra leģendas Pētera Pētersona tēvs vācu okupācijas laikā bija «Dienas Avīzes» redaktors.
Visbeidzot jāpiemin sadarbība ar Ēriku Hānbergu. G.Krūmiņu ieinteresēja pazīstamā prozaiķa kāzu reportāža «Pirmā grēka līcis». Autors režisoram devis brīvu vaļu «reportāžu» piemērot šodienas situācijai. Rezultāts – ar «Pirmā grēka līci» iegūtā otrā vieta šā gada amatierteātru skatē.
Patiesībā iestudēt «Indrānus» G.Krūmiņš apņēmies, kad jutis, ka Zaļeniekos ir aktieri, kuri var nospēlēt sarežģītās lomas.
– Mums nebūs ne Lūča Valmieras teātrī iestudētās izrādes kopija, ne Nacionālā teātra «Indrāni» ar Sebri galvenajā lomā. Būs savs Zaļenieku variants.
Tam piemērots arī neierasts scenogrāfiskais risinājums un Līgas Valteres mūzika.
Lai «blakus iespaidi nejauktu galvu», režisors apzināti nelasījis teorētiskas apceres par slavenākajiem «Indrānu» iestudējumiem. Viņš ir pārliecināts, ka Blaumaņa lugas režisoram dod iespēju variēt.
– Mēs jau neko nerakstām klāt, tiesa, mazliet paīsinām, lai gan Blaumanis neļaujas «īsināties» – precīzi uzrakstījis.
Centrālā persona «Zaļenieku variantā» būs nevis vecie Indrāni, bet gan viņu vedekla Ieva, kas izmaina Edvarda dzīves redzējumu un līdz ar to – attieksmi pret vecākiem.
– Negribu viņai atņemt cilvēcību. Ievai kā mātei pret vīru un bērnu un kā saimniecei pret savu saimi ir cita attieksme, pret vīra vecākiem, kas krasi nostājušies pret viņu, vēl cita. Vai tas ir pareizi, vai nē – lai tiesā skatītājs.
Pēdējoreiz Zaļeniekos «Indrāni» iestudēti pirms 60 gadiem.
– Man jau jautāja: nu, tu tagad tā moderni taisīsi? Tas G.Krūmiņam šķiet dīvaini, jo, viņaprāt, Blaumanis ir moderns rakstnieks, bet «Indrānos» risinātas pašlaik tik būtiskās tēmas par vides saglabāšanas, paaudžu attiecību ētisko pamatu.
Nenoliedzami, ne tikai jaunajai, pat vidējai paaudzei «Indrāni» vairāk saistās ar skolas laiku obligāto lasāmvielu…. Tādēļ arī veidota šī izrāde – «kā atgādinājums par vērtībām».
Iesākumā gan G.Krūmiņa vēlmi iestudēt tik bieži izrādītu lugu pašu ļaudis uzņēmuši ar izbrīnu. Sava nostāja režisoram bijusi jāapliecina ne tikai aktieriem, bet arī Zaļenieku Pagasta padomes Kultūras komitejas sēdē. Līdzīgi bijis arī ar «Pirmā grēka līci». Daudzi šajā darbā saskatījuši bezcerību, taču izrāde iekaroja neviltotu skatītāju uzmanību.
Nu jau, gatavojoties pirmizrādei 28. aprīlī Zaļenieku kultūras namā, G.Krūmiņu uztrauc pavisam kas cits – «būs daudz jaunu tēlotāju». Tomēr režisors ar lepnumu atzīst, ka visi jaunie aktieri ir no Zaļeniekiem, kas pārsteigtu ne vienu vien teātra kritiķi. Gunārs Treimanis savulaik režisoram vaicājis: cik tad tev tur viņu ir?
* Vosa laika kultūras ministrs.
