Marika Grīslīte savā saimniecībā plāno ierīkot arī maizes ceptuvi.
«Cilvēkus uzņemam savā mājā, lai viņi redz, kā dzīvojam. Visi zina, ka zemnieki strādā laukos, notiek ražošana, bet viņi nezina, kā cilvēks laukos dzīvo. Vedam iekšā un rādām savu ikdienu,» stāsta Marika Grīslīte, kura kopā ar vīru Dzintaru saimnieko Auces novada Īles pagasta «Kalnacīruļos».
Cienā ar zupu
Marika izveidojusi savu uzņēmumu SIA «Krīgeri», kas darbojas mājražošanas un tūrisma jomā. Viņa stāsta, ka tūristu grupas «Kalnacīruļos» iegriežas galvenokārt ieturēt maltīti pēc apkārtnes tūrisma objektu apskates. Tad viesiem galdā tiek celta uz ugunskura vārīta zupa, retāk – jēra sautējums. Marikas un Dzintara mājās cilvēkiem tik ļoti iepatīkas, ka vēlāk zvana un piesakās ciemos jau ar savu ģimeni. «Viņiem patīk lauku vide un rodas pavisam cits priekšstats par dzīvi laukos. Tas priekšstats ir tāds, kādu mēs gribam radīt. Mums ir aitas, taču tas nenozīmē, ka katru dienu jāceļas piecos, arī septiņos ne,» ikdienu ieskicē Marika.
Lauku tūrisms saimniecībā attīstījās pats no sevis. Viss sākās ar vietējo iedzīvotāju interesi parādīt bērniem aitas, kuru ganāmpulkā nu jau ir veseli trīs simti. «Pirms gadiem septiņiem sāka braukt bērni, kuri gribēja redzēt aitas. Tad cilvēki sāka interesēties par iespējām arī paēst. Nemaz nebijām domājuši par tūrismu. Nav arī tā, ka tūristi brauktu diendienā un mēs strādātu noteiktu darbalaiku. Tā varbūt kādreiz būs – man jau ļoti patīk cilvēki,» teic Marika, kura nevairās savā mājā uzņemt svešiniekus. «Ir saimnieki, kuri pēc tam izjūt kādu negatīvismu, kaisa sāli, lai to visu dabūtu prom. Bet mums tā nekad nav bijis, ka kāds būtu briesmīgi rīkojies. Ja cilvēks to visu jau ir redzējis, viņš pastāv klusu, varbūt kaut ko paprasa, paēd. Man labāk patīk, ka atbrauc pie manis, nevis man jābrauc uz tirdziņiem, jāsalst,» stāsta Marika.
Enerģijai – «Šoferīšu cepumi»
Bez zupas «Kalnacīruļos» var nogaršot un iegādāties gan pašceptu maizi, gan īpašos «Šoferīšu cepumus». To pamatā ir rieksti, sēklas, žāvēti augļi, un sākumā tie tapa kā našķis bērniem un gardas dāvanas. Marikai ir īpašs stāsts, kas apliecina cepumu vērtību. «Kāda firma Ziemassvētku laikā mums pasūtīja 500 cepumu kastītes dāvanām. Par kastīti prasījām piecus eiro bez pievienotās vērtības nodokļa. Nebija vēl samaksājuši, kad zvana – gribam, lai jūs pārtaisāt pavadzīmi. Domāju – tā, negribēs maksāt tik daudz. Taču viņi bija saņēmuši tik labas atsauksmes, ka bija gatavi mums maksāt par eiro vairāk. Bijām stāvā sajūsmā!» atminas saimniece. Pamazām Marika cepumus sāka arī tirgot, taču lielos apjomos našķi netiek gatavoti – tas viss ir roku darbs. Līdz ar to arī izmaksas ir krietni augstākas nekā tad, ja cepumi tiktu ražoti rūpnieciski. Taču «Šoferīšu cepumi» ir pieprasīti – tos var nopirkt gan Dobeles veikalā «100 grami dabas», gan Rīgā, drīzumā arī «Pārtikas amatnieku» veikalā Jelgavā. Tā kā sastāvdaļas Marika nevar iegādāties vairumā un, nepievienojot kādu sastāvdaļu, lai samazinātu cenu, tie vairs nebūs tie paši cepumi, enerģiju sniedzošie našķi ir padārgi, tāpēc pārsvarā tiek iegādāti dāvaniņām. Arī par interesanto nosaukumu ir savs stāsts. «Sākumā bijām domājuši saukt par riekstu cepumiem, taču tas skan pārāk vienkārši. Sākām domāt, kam cepumi īsti būtu domāti un ko tie dod. Rieksti dod enerģiju. Kad braucam ceļojumos, ņemam līdzi riekstu miksli. Izdomāju, ka būs šoferīšu cepumi,» skaidro Marika.
Tā kā saimniecībā audzē aitas, ieņēmumi nāk arī no iztirgotās dzijas. Tomēr, samaksājot visus izdevumus, ko veido aitu cirpšana, vilnas pārstrāde, ceļa izmaksas, dzijas krāsošana, nekas daudz pāri nepaliek. «Tad es domāju, ko vēl no aitas varētu dabūt. Sāku aust segas un lakatus. Pusgadu braukāju uz Bēni, iemācījos aust, nopirku sev stelles un tagad mājās aužu. Kad pats uzaud segu, pievienotā vērtība tai ir stipri lielāka nekā tam, ka pārdod tikai dziju,» stāsta Marika. Aušana viņai ļoti patīk un tiek rādīta arī viesiem. Marikas veikumu var iegādāties Rīgas veikalā, kur iegriežas galvenokārt tūristi un par adekvātu cenu lakatus un segas arī nopērk – šādu izstrādājumu pirktspēja Latvijā ir zema. Tāpat pie Marikas var pasūtīt tautiskos brunčus. Pasūtījumi ir nākuši no vairākām Latvijas vietām, un katra nēsātāja vienmēr grib tajos ieaust sava novada rakstus. Ja Marikas pašas stelles to neatļauj, talkā nāk draudzene, un pasūtījums vienmēr tiek izpildīts.
Tūrisms pa spēkam arī sievietei
Saimniecībā bioloģiski tiek audzēti rudzi, no kuru Jelgavas dzirnavās samaltajiem miltiem «Kalnacīruļos» pēcāk tiek cepta maize – un atkal pašu zemē izaudzētajam ir atrasta pievienotā vērtība. Arī aitas tiek audzētas pēc bioloģiskajām metodēm. Savulaik izdzīvots piena lopkopības posms. Marikas vīratēvs pēc padomju iekārtas sabrukšanas privatizēja Īles kolhoza fermu ar visām govīm. Taču, uztaisot analīzes, tika konstatēts, ka govīm ir leikoze, un ganāmpulku nācās likvidēt. Tad vīratēvs pārgājis uz Šarolē buļļu audzēšanu. Gadiem ejot, arī šī nodarbošanās pārtrūkusi. Kādu laiku ferma stāvēja tukša, bet tad Lauku atbalsta dienests sāka virzīt projektus. Saimniekot sāka Marika ar vīru, saņemot atbalstu jaunas nozares izveidei. Nolemts, ka saimniecībā nodarbosies ar aitām. Ģimene nopirka pirmās desmit aitu mātes, bet nu ganāmpulks izaudzis līdz trim simtiem. Pašlaik nav domas paplašināt saimniecību, jo zemes ir tik, cik ir. Marika stāsta, ka viss apkārt pārdots dāņiem – tagad ne uz mežu sēnēs, ne medībās var aiziet. «Nav viegli, sevišķi jau bioloģiskajai saimniecībai, kad visapkārt miglo laukus un jāsatraucas, vai ķīmija netiks arī tavai zemei. Sankcijas jau piemēros bioloģiskajai saimniecībai, ne tiem, kas indes lieto,» skaidro Marika. Par saimniecības paplašināšanu netiek domāts arī tāpēc, ka ģimenē aug četras meitas. «Labi apzināmies – var būt arī tā, ka neatnāks tāds znots, kas gribēs dzīvot laukos. Tūrisma nozarē var strādāt arī sievietes, tur nevajag lielu vīriešu spēku. Ja tev ir prāts, vari visu noorganizēt, dabūt strādniekus,» tā Marika. Taču lielās meitas ir palīgs tētim – ar traktoriem brauc, zemi apstrādā, sienu groza. Vecākā Diāna Rīgā studē ķīmiju, bet dvīnes Megana un Megija pabeidza 9. klasi un mācās attiecīgi Liepājas Jūrniecības koledžā un telekomunikācijas. Meitenes aizraujas arī ar riteņbraukšanu – Megana ir Latvijas čempione. Savukārt Diāna kopā ar mammu dodas uz tirdziņiem un atklājusi, ka uzņēmējdarbība viņai tuva. Pati mazākā gadu vecā meitiņa peciņa šobrīd ir vecāku acuraugs.
Marika saviem viesiem cep maizi un vēlas šo jomu attīstīt. Ģimene ir iegādājusies senu ēku, kuru vēlas izveidot par ceptuvi. Tūristi tajā varētu paši darboties, cept maizi, sevišķa interese ir no jaunlaulāto puses. Īpašumā varētu arī svinēt latviešu tradicionālos svētkus. Marika iesniegusi Lauku atbalsta dienestā projektu. Lai arī pirmo reizi tas netika atbalstīts, viņa cer, ka ar šo reizi izdosies. «Laukos stipri jācīnās, lai kaut ko dabūtu, visa nauda paliek pilsētā,» teic Marika. Tomēr viņa nepadodas. «Pirmkārt jau gribas parādīt saviem bērniem, kā laukos latvietis var dzīvot. Mēs negribam, lai bērni aizbrauktu prom, dzīvotu citās valstīs un mēs te divi paliktu. Ar vīru nekur negrasāmies braukt un negribam, lai arī bērni brauc. Jādod viņiem tā iespēja saskatīt, ka laukos var dzīvot labi,» tā Marika.
