Izglītība un nodarbinātība vistiešākajā veidā nosaka gan
cilvēka sociālās labklājības līmeni, gan spēju pastāvēt kā
pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Tā ir precīza un pareiza
formula, taču… Viena lieta ir teorija, kamēr pavisam cita –
reālā dzīve. Augstais bezdarba līmenis Latvijas jauniešu vidū
apdraud ne tikai viņu pašu, bet arī visas sabiedrības nākotni.
Profesionāļi zina nosaukt arī galvenos šīs problēmas iemeslus.
Tie ir – izglītības trūkums, tās neatbilstība darba tirgus
prasībām un salīdzinoši zemā jaunatnes politikas efektivitāte.
Kā tad risināt šo problēmu?
Iesākumā būtu vērts atskatīties uz neseno
vēsturi un norisēm darba tirgū ekonomiskās krīzes pilnbriedā.
Jauniešu bezdarba līmenis 2009. gadā gan Latvijā, gan ES valstīs
dramatiski pieauga, pakļaujot sociālās atstumtības riskam
miljoniem jauniešu visā Vecajā pasaulē. Krīze spilgti
apliecināja darba tirgus teorijā sacīto un virknē pētījumu
secināto, ka ekonomiskie šoki daudz spēcīgāk skar tieši vājākos
darba tirgus dalībniekus. Sākoties recesijai, pirmie cieš tie,
kuriem ir neliela pieredze vai tās nav vispār, kuriem trūkst
prasmju vai nav izglītības. Tāpēc mūsu jauniešu bezdarbs uz
ekonomikas lejupslīdi reaģēja straujāk nekā darbspējas vecuma
iedzīvotāju grupā. Jauniešu bezdarbs 2010. gadā sasniedza vēl
nebijušus mērogus –
36,2 procentus! Taču ir jāsaprot, ka bezdarbs
ietekmē ne vien jauniešu šodienas situāciju, bet arī nākotnes
karjeras un ienākumu prognozes.
Reaģējot uz šādu dramatisku situāciju,
Eiropas Komisija 2013. gadā ierosināja izveidot speciālo atbalsta
programmu jauniešiem, kas nemācās un nestrādā, un piešķīra
papildu finansējumu tās īstenošanai – kopumā trīs miljardus
eiro visām dalībvalstīm. Arī Latvijai tika 29 miljoni eiro, kas
bija domāti jauniešiem, kuri nemācās un nestrādā, lai
viņi apgūtu profesiju, kas ir pieprasīta darba tirgū, iegūtu
darba pieredzi un atbalstu darba meklēšanā vai karjeras
jautājumos. Šis atbalsts ES dalībvalstīs
kopš 2014. gada tiek sniegts programmā «Jauniešu
garantija», kas ļauj četru mēnešu laikā pēc kļūšanas
par bezdarbnieku saņemt darba, prakses vai izglītības piedāvājumu.
Kā tad šī programma darbojas Latvijā? Te darbs notiek trijos
ilgtermiņa līmeņos. Pirmkārt, jaunieši profesionālo izglītības
iestāžu programmās un Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA)
rīkotajos kursos var apgūt profesiju. Otrkārt, sadarbībā ar
darba devējiem viņi var iegūt tik nepieciešamo darba pieredzi.
Un, treškārt, tiem, kuriem ir interese, tiek sniegts atbalsts arī
savas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Kopumā jauniešiem ir
pieejami desmit pasākumi, dalība kuros tiek noteikta, ņemot vērā
jaunieša iepriekšējo pieredzi darba tirgū, iegūto izglītību,
kā arī iemaņu un prasmju līmeni. Piecos projekta darbības gados
ir plānots šajos pasākumos iesaistīt 34 tūkstošus jauniešus.
Bet vismaz 100 tūkstoši saņems atbalstu darba meklēšanā un
konsultācijas karjeras jautājumos. Kopš «Jauniešu garantijas»
programmas uzsākšanas jauniešu, kuri nemācās un nestrādā,
skaits samazinās ik gadu aptuveni par 16 procentiem. Līdz ar to
samazinās arī jauniešu bezdarba līmenis kopumā. Šī gada
pirmajā pusē tas veidoja 16,9 procentus, kas ir par diviem
procentpunktiem mazāk nekā vidēji ES.
Papildus minētajam
2015. gada nogalē Jaunatnes Starptautisko programmu aģentūra
uzsāka projekta «Proti un dari» īstenošanu,
attīstot sociālās
atstumtības riskam pakļauto jauniešu pamatprasmes
un nodrošinot viņiem mentora pakalpojumus. Tā
ir laba ziņa, tomēr vairākās aptaujās un pētījumos tiek
kritiski vērtētas Latvijas jauniešu iespējas atrast darbu. Kāpēc
tā?
Jaunieši paši biežāk nekā sabiedrība kopumā starp galvenajiem
šķēršļiem ir minējuši faktu, ka darba devēji nevēlas pieņemt
darbā cilvēkus bez iepriekšējās darba pieredzes. Faktiski var
veidoties apburtais loks –
nav pieredzes, jo nav darba, nav darba – jo nav darba pieredzes!
Tiesa, aptauju respondenti paši atzīst, ka dažreiz arī jauniešu
iegūtā izglītība tiešām nav pietiekama un kvalitatīva, un līdz
ar to šādi jaunieši darba tirgū gluži saprotami ir mazāk
konkurētspējīgi. Taču vissliktākais ir variants, kad jaunietis
nemācās un nestrādā.
Lai pārtrauktu apburto loku, sabiedrība, arī paši jaunieši par
piemērotāko risinājumu bezdarba mazināšanai uzskata izglītības
programmu pieskaņošanu darba tirgus pieprasījumam. Arī to, ka
valsts atbalsta pirmās darba prakses ieguves vietas, kur tad šo
nepieciešamo pieredzi varētu iegūt. Starp citu, Vācijā, Austrijā
un Šveicē apmācība un augstas kvalitātes prakse kādā
uzņēmumā faktiski tad arī ir galvenais veids, kā jaunieši atrod
darbu. Vācijā pat divas trešdaļas no jauniešiem, kuri beidz
mācības, iesaistās šādās aktivitātēs.
Protams, Latvijas un
ES nodokļu nauda ir efektīva. «Jauniešu
garantijas»
programma jau sākotnēji veidota ar tādu pārliecību. Labklājības
ministrija var atskaitīties par katru iztērēto centu. Galu galā
šī programma ir nepārtrauktā citu ES dalībvalstu uzraudzībā.
Bet palūkosimies uz šo problēmu arī no valstiskā viedokļa.
Tātad citviet
Eiropā jauniešu prakses un apmācības iespējas stimulē gan
ilgstošā pieredze valsts un uzņēmēju sadarbībā, kas ļauj gan
jaunietim iegūt vajadzīgo pieredzi, gan uzņēmumam viņu iepazīt
kā potenciālo darbinieku un pēc prakses piedāvāt jaunietim
pastāvīgu darba vietu. Zinot to un apzinoties, ka tieši jaunieši
ir sabiedrības mobilākā grupa, ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi no
Latvijas vienkārši aizbrauks uz turieni, kur lietas sakārtotākas
labāk un iespējas lielākas.
Tāpēc mēs
nedrīkstam rotaļāties ar bīstamiem sinonīmiem. Vai tad mēs
vēlamies, lai, kā dažs labs uzskata, «tik nelielā mērķa grupa»
attīsta citu valstu labklājību? Ir taču skaidrs –
ja nebūs jauniešu, nebūs arī Latvijas.
Aļona Tutova, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas
departamenta vecākā eksperte
