Eiropas Komisija no nākamā gada oktobra atcels cukura ražošanas kvotu režīmu, tomēr gribētāju atsākt ražošanu Latvijā nav.
Ja ES būtu cilvēks, tā noteikti nebeigtu žagoties no tā, cik bieži to piesauc kā galveno vaininieci Latvijas cukura industrijas sagrāvē. Tomēr no nākamā gada situācijai ir teorētiska iespēja mainīties uz labu. ES tiks atcelts tā sauktais cukura ražošanas kvotu režīms, ļaujot šo nozari Latvijā atjaunot. Reakcija uz jaunumiem gan nav pārāk priekpilna – zemniekos jūtama skepse un pamatota neticība. Arī Zemkopības ministrijā atklāj, ka līdz šim nav bijis neviena vērā ņemama jaunas cukurfabrikas celtniecības piedāvājuma.
Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre liek saprast – Latvijas cukura nozares vilciens ir aizgājis, un kvotu režīma atcelšanai to atsaukt nebūs pa spēkam. «Tāpat tas tirgus ir slēgts. Pirmkārt, mums nav rūpnīcas, otrkārt, ja arī rūpnīcas būtu, ražošanai vajag tirgu, kur pārdot. Pārdošanas kanāli jau ir sadalīti, un tas nozīmē, ka mums būtu jāatrod jauni eksporta tirgi. Protams, ja kāds sāktu celt rūpnīcu, zemnieki par daudzmaz saprātīgu cenu cukurbietes izaudzētu – kas viņiem, viena sezona, un gatavs. Grūtāk ir uzcelt rūpnīcu un atrast tirgu,» teic M.Dzelzkalēja-Burmistre.
Nav piedāvājumu
Zemkopības ministrijā norāda, ka pagaidām vēl neviens nav vērsies ar ideju būvēt jaunu cukurfabriku. Laikraksts «Dienas Bizness» pirms sešiem gadiem vēstīja par SIA «Jelgavas cukurs» izveidi. To radīja krievu nacionālā degvīna «Samogon» ražotājs SIA «Istrenka», kuras valdes loceklis Vladimirs Bičkovskis tolaik klāstīja, ka jaunā kompānija būs orientēta uz cukura ražošanu. Uzņēmuma pārstāvis uzsvēra, ka cukuru plānots ražot Jelgavā, kur agrāk bija cukurfabrika. Jelgavā kompānija jau bija saņēmusi pašvaldības atļauju izveidot laboratoriju, kur bija paredzēts veikt eksperimentus un pirmo partiju ražošanu nelielos apjomos, lai izpētītu tirgu un pieprasījumu. Tāpat bija iesniegts projekts Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, lai saņemtu finansējumu projekta realizēšanai. Vēlāk izskanēja ideja ražot eksotisku cukuru, piemēram, no bērzu sulas un burkāniem, tomēr arī tā netika realizēta. Zemkopības ministrijā par minētajām iniciatīvām neko nezina. «Pa šiem gadiem ik pa brīdim kaut kas ir uzvirmojis. Esam saņēmuši vēstules no fiziskām personām, ka jāatjauno cukura ražošana, bet, tās izvērtējot, mēs neredzējām nevienu nopietnu piedāvājumu. Pie mums nav vērsies neviens investors ar reālu biznesa plānu. Protams, ja tagad tiktu iesniegts kāds investīciju piedāvājums un biznesa plāns, mēs labprāt to izvērtētu,» skaidro ministrijas pārstāve Dagnija Muceniece.
«Lursoft» dati rāda, ka SIA «Jelgavas cukurs» saimniecisko darbību neveic, pērn tās apgrozījums un peļņa bija 0 eiro.
Būtu jāceļ no jauna
Ar ovācijām ziņu par kvotu atcelšanu nesagaida arī Liepājas pusē. Liepājas cukurfabrika bija viena no divām ražotnēm Latvijā, kas pēc ES reformas tika slēgta, piedāvājot to īpašniekiem daudzos miljonos latu mērāmas kompensācijas. Liepājas mēra Ulda Seska vietnieks bijušais pilsētas Attīstības pārvaldes vadītājs Vilnis Vitkovskis norāda, ka tas pilsētai bija liels zaudējums – ievērojams skaits liepājnieku palika bez darba, turklāt tas bija trieciens arī ražošanai pakārtotām nozarēm, piemēram, transportam un pakalpojumiem. Tomēr līdz ar kvotu atcelšanu nav dzirdēts par jaunām iniciatīvām atsākt ražošanu. «Mums nav vairs rūpnīcas. Ja šāds piedāvājums būtu, tad būtu jāvērtē jaunas rūpnīcas celšana citā vietā. Bijušās cukurfabrikas teritorijai ir mainījušies īpašnieki, līdz ar to tam būtu jābūt pilnīgi jaunam projektam. Es uz to raugos skeptiski – pagājis vērā ņemams laika posms, arī eksporta tirgi ir aizņemti, fabrikas strādnieki pārkvalificējušies,» skaidro V.Vitkovskis. Viņš īsti nevēlas vērtēt, cik pareizs vai nepareizs lēmums bija slēgt fabriku, vien bilst, ka tās īpašnieki saņēma iespaidīgas kompensācijas.
«Arī pilsēta saņēma kompensāciju, kas visa tika novirzīta meliorācijas un hidrobūvju projektiem. Tā kā rūpnīca vairs nepatērēja tādu ūdens daudzumu, mums bija gan jāsakārto grāvju sistēma, gan jāveido hidrobūves un kanāli, lai vesels rajons nepārvērstos par purvu. Pilsēta saņēma finansējumu, lai novērstu visas nelabvēlīgās sekas, ko rūpnīcas slēgšana var nodarīt pilsētas infrastruktūrai,» pauž V.Vitkovskis.
Gan Jelgavas, gan Liepājas cukurfabriku īpašnieki dāsno cukura sāpju naudu, visticamāk, nav ieguldījuši jaunos biznesa projektos. Lielāko kompensāciju (attiecīgi 17 un 10 miljonu latu) saņēma abu cukurfabriku īpašnieki. Pie vienas no iespaidīgākajām kompensācijām tika arī Liepājas fabrikas ģenerāldirektore Valija Zabe. Par to, vai tagad Latvija būtu gatava atsākt cukura ražošanu, viņa sākumā runāt nevēlas, jo tas ir pārāk komplicēts jautājums, bet vēlāk gan piekrīt izteikties.
Cukura ražošana ir pastāvējusi 50 gadu, reglamentējot attiecības starp audzētājiem un ražotājiem. «Bija konstanti noteikts, par kādu maksu tiek iepirktas cukurbietes, kā pēc tam tālāk tiek realizēts cukurs – kur tas iet un kā. Tātad jautājums ir – kas notiek pēc tam, kad kvotas tiek atceltas? Vēl ir jāsaprot, ka cukura tirgus ir sadalīts jau labu laiku. Tāpēc jāskatās, cik lieli katram ir tauciņi. Pamatideja tirgus iekarošanā ir tāda – lielie ražotāji savā zemē, kur cilvēkiem ir lielāka pirktspēja, cukuru var pārdot pat dārgāk, turpretī tur, kur viņi cenšas iegūt tirgu un kādu nogremdēt, cukuru laiž iekšā pa lēto. Ir ļoti sarežģīti ko iesākt, īpaši tad, ja nav savas tirgus nišas. To mums neviens uz paplātes neatnesīs. Vēl jāapzinās, ka ir iznīcināts viss, kas bija. Es nerunāju par iekārtām, tas ir mazākais, par ko uztraukties. Audzētāji ražoja bietes tāpēc, ka bija laba cena. Ja cena netiks garantēta, neviens tās neaudzēs,» skaidro V.Zabe. Viņa netic, ka šādos apstākļos parādīsies kāds investors, kas būtu gatavs ieguldīt līdzekļus jaunas fabrikas izveidē, kā arī investēt mārketinga kampaņās, no jauna meklējot eksporta tirgus. «Potenciālais investors šeit varētu gaidīt mūžību un trīs dienas, kad viņa naudas līdzekļi atmaksāsies, jo faktiski pašreizējā situācijā par Latvijas tirgu vispār var aizmirst. Mums tirgus nav tāds, lai šeit varētu ko nopietnu izdarīt. Samazinās rūpnieciskais sektors, mums vairs nav ražotāju. Arī tas plikais jeb plaukta patēriņš ir ļoti neliels. Bez eksporta neiztikt, bet pie eksporta principā tikt nav iespējams,» skeptiska ir V.Zabe.
Eiropas Parlaments par ieceri atcelt cukura kvotas runāja jau labu laiku. Sākumā par to paziņoja 2015. gadā, tad nobalsoja kvotas saglabāt līdz 2020. gadam. Par to saglabāšanu bija Vācija, Francija, Spānija, Beļģija, Polija un citas, bet pret – Lielbritānija, Dānija, Zviedrija, Itālija, Beļģija. Lielākoties šo sistēmu akceptējušas valstis, kur notiek cukura ražošana lielos apjomos. Kā norāda Zemnieku saeimas pārstāve M.Dzelzkalēja-Burmistre, ES īstenojot reformu, Eiropā tika slēgtas vien trīs cukurfabrikas – divas Latvijā un viena Īrijā.
