Skolēnu brīvlaiku izmantot, lai gluži kā laika mašīnā dotos uz agrāku rudeni, šķita ļoti laba doma. Tiesa, šajā periodā ceļot vēlas daudzi un cerēt uz lētām aviobiļetēm ir nereāli. Tieši tāpēc un arī tādēļ, ka pirms diviem mēnešiem mūsu saimei pievienojies kucēns, nolemjam ceļā doties ar automašīnu. Sunēnu, kas nesen ticis pie jauniem saimniekiem, atstāt svešiem cilvēkiem gluži negribas, lai gan saprotam, ka brauciens gandrīz divarpus tūkstošu kilometru garumā būs pārbaudījums. Tomēr Juka izrādās tikpat liela ceļotāja un, omulīgi ieritinājusies aizmugurējā sēdeklī starp meitenēm, nobrauc visu ceļu no naktsmītnes līdz naktsmītnei bez problēmām.
Pirmā nakšņošanas vieta ieplānota uzreiz aiz Vroclavas. Pieredze rāda, ka aptuveni tik lielu gabalu pirmajā dienā iespējams nobraukt vienā paņēmienā (izbraucam agri no rīta – ap četriem). Daudzajos ceļojumos jau noskaidrots, ka visas tā gala lielās poļu pilsētas, piemēram, Krakova, Vroclava, Poznaņa, atrodas līdzīgā attālumā.
Ceļojuma sākuma posms, protams, sanāk viena liela braukšana, bet neko nevar darīt – Lietuvai un Polijai pāri jātiek. Vien Varšavā piestājam paēst un izmest nelielu loku pa veikalu.
Arī Vācijā (kur Ālenā plānots palikt nākamo nakti) jānoripo garš gabals, bet tur braukšana pa bāni norit raiti. Ar nosacījumu, ka negadās kāds pamatīgs sastrēgums.
Esam izvēlējušies maršrutu cauri Šveicei, bet ar nožēlu jāatzīst – dienā, kad iebraucam Šveicē, līst plīkšķēdams un viss kalnu valsts skaistums paslēpies milzīgos mākoņos. Dažbrīd iespējams vien nojaust – braucam gar pamatīgi augstiem kalniem. Pēcpusdienā pārstāj līt, bet dūmaka saglabājas un kalnu varenos skatus īsti izbaudīt neizdodas. Laiks nelutina, tāpēc pat nemēģinām braukt pa kalnu pārejām, bet izmantojam ātros un tuneļiem bagātos ceļus. Pirmo reizi braucam pa tik garu tuneli kā Gotharda tunelis – 16 kilometru. Tas gan nav izcilākais eksemplārs Šveicē, jo šeit atrodas arī pasaulē garākais Gotarda kalna pakājes tunelis – 57 kilometri.
Lombardijas vēsturiskais mantojums
Lai visu ceļu nepavadītu automašīnā, esam nolēmuši Itālijas ziemeļrietumu reģionā Lombardijā palikt divas naktis. Pārbraucot Šveices un Itālijas robežu, ir skaidrs, ka esam sasnieguši siltākus laikapstākļus. Lai gan joprojām ir apmācies un brīžiem smidzina, termometrs mašīnā rāda 14 grādu, kas vakaram nav nemaz tik slikti. Itālijā sagaida ne vien siltāks laiks, atšķirības novērojamas arī mazo pilsētiņu ielās. Šveice svētdienas vakarā šķita pilnīgi pieklususi, bet Itālijā krodziņos un kafejnīcās noris aktīva sabiedriskā dzīve. Rezervētās naktsmītnes atrašana Bergāmo gan paiet ne bez piedzīvojumiem. Vairākas reizes sazvanāmies ar dzīvoklīša saimniekiem un booking.com pārstāvjiem (jo saimnieki faktiski nerunā angliski). Tomēr viss beidzas labi – saimnieki atbrauc pretī uz krustojumu dažas ielas tālāk, kur esam apstājušies, jo nevaram atrast īsto adresi. Dzīvoklī secinām, ka par saprātīgu samaksu esam tikuši pie jauka un plaša divistabu miteklīša dažādu apskates objektu tuvumā. Bērni priecājas par burbuļvannu, suns par terasi, kur izskraidīties. Ledusskapī salikts bagātīgs klāsts ar produktiem brokastīm, tāpat atstāta kaudze ar kapsulām kafijas automātam un kruasānu kalni.
Lombardijas reģions, kurā atrodas Bergāmo, stiepjas no Alpiem, kur Itālija robežojas ar Šveici, līdz plašajam Po upes līdzenumam, savā teritorijā ietverot divus romantiskus ezerus – Komo un Madžores. Savu nosaukumu Lombardija mantojusi no lombardiem jeb langobardiem – barbaru cilts, kas šo teritoriju iekaroja 6. gadsimtā. Lombardijā ir kultūrvēsturiski bagātas pilsētas ar iespaidīgām pilīm un ļoti greznām baznīcām. Šis reģions ir Itālijas finansiālais centrs.
Nenožēlojam izvēli palikt Bergāmo divas naktis, jo varam veselu dienu veltīt pastaigām. Mūsu naktsmītne atrodas vien piecu minūšu gājiena attālumā no gleznu galerijas «Galleria dell’Accademia Carrara». Piecēlušies vēl pēc Latvijas laika izjūtām, saprotam, ka esam ieradušies tur par agru, un dodamies nelielā pastaigā pa apkārtni.
Izrādās, pirmdienās galerijā pieaugušajiem biļetes ir par puscenu, savukārt bērniem līdz 18 gadiem mākslas baudīšana ir bez maksas. Jaunākajai meitai arī tiek iedots speciāls bērnu bukletiņš ar dažādiem uzdevumiem, kas jāveic. Piemēram, kādā nepabeigtā attēlā jāsameklē frizūra, kas uzgleznotajai kundzei ir galerijas gleznā. Tas padara interesantāku galerijas apmeklējumu bērniem.
Pilsētu veido divas atšķirīgas daļas: kalnu virsotni aizņem Bergamo Alta ar viduslaiku un renesanses celtnēm, bet zemāk plešas Bergamo Bassa – modernāka un ne tik blīvi apbūvēta. Uz vecpilsētu kalnā iespējams uzbraukt ar funikulieri, bet var arī doties kājām. Mēs izvēlamies augšup uzbraukt. Oktobra beigas vairs nav tūrisma sezona, tāpēc pastaigas Itālijas pilsētās var izbaudīt bez ceļotāju pūļiem. To pašu secinām nākamajā dienā, apmeklējot vienu no šī reģiona tūristu iecienītākajām pilsētām – Kremonu.
Kremona slavena ar diviem mūziķiem, ar ko pilsētnieki ļoti lepojas, – Klaudio Monteverdi un vijoļu meistaru Antonio Stradivāri. Kremona dižojas arī ar savu «Piazza del Comune» – laukumu, kuru ieskauj izcilas celtnes. Īpašu ievērību pelna daļēji romānikas stilā būvētā krāšņā katedrāle un tās zvanu tornis, kuru dēvē par Torrazzo (to uzskata par Itālijas augstāko viduslaiku torni). Pilsētā atrodas arī Stradivāri muzejs, kurā eksponēti zīmējumi un modeļi, kā arī 700 vijoles, kuras darinājis pats meistars.
Atpakaļ vasarā
Mūsu tālākais ceļojuma punkts ir Sestri Levanti Ligūrijā, kur arī esam rezervējuši dzīvoklīti. Tas atrodas burvīgā vietā – pa vienas puses logiem paveras skats uz Vidusjūru, pa otras – uz mazu ieliņu ar augļu un zivju tirgotavām. Nākamajā rītā, protams, izmantojam iespēju iegādāties svaigas garneles un smaržīgus Itālijas apelsīnus. Arī dzīvokļa saimniece ir parūpējusies, lai, jau atbraucot, varam sajusties kā mājās – uz galda salikti augļi un sarūpēti dažādi pārtikas produkti. Par interesantu piedzīvojumu gan izvēršas došanās brokastīs uz lejā esošo bāru – kungs aiz bāra letes nesaprot nevienu vārdu angliski, savukārt mūsu itāļu valodas zināšanas ir nepietiekamas, lai izskaidrotu, ka brokastis mums jādod par velti, jo tās iekļautas naktsmītnes cenā. Paši nopērkam kafiju un svaigas fokačas. Vēlāk ierodas ļoti satraukta dzīvokļa saimniece, ka neesam dabūjuši ierēķināto maltīti (lai gan dzīvoklī nekā netrūkst, lai brokastis pagatavotu paši). Atvainojusies viņa atdod atpakaļ naudu, ko iztērējām bārā, un nopērk mums vēl fokačas. Nākamajā rītā nolemjam brokastīs neiet, jo visa kā ir gana, bet tas kalpo par iemeslu, lai pēc tam mums saimnieki nestu siltus kruasānus un maizītes. Itāļu laipnība visspilgtākajās izpausmēs! Ar to vēl nepietiek – kad dodamies mājupceļā, saimniece pārsteidz ar dāvanu – maisiņu ar klementīniem un cepumiem bērniem.
Ligūrija, kuras pilsētā Sestri Levante esam apmetušies, ir gara, šaura piekrastes josla, kas faktiski pārdalīta divās daļās. Rietumu piekraste Ponentes Rivjēra ir šaura krastmalas līdzenumu josla, kas stiepjas līdz Francijas robežai, bet izrobotā un gleznainā austrumu piekraste Levantes Rivjēra vietām it kā iegrimst jūrā. Starp abām piekrastes joslām atrodas reģiona galvaspilsēta un lielākā osta Dženova.Ligūrija mūs sagaida ar gluži vasarīgu laiku – aptuveni 22 grādiem, kas no ziemeļiem atbraukušajiem liekas pasakains siltums oktobra beigās.
Viens no galvenajiem mūsu apskates mērķiem (neesam pārāk vērsti uz lielo pilsētu apmeklējumiem) ir Činkve Terre – Levantes Rivjēras klinšainā jūras piekraste, kas var lepoties ar burvīgiem dabasskatiem. Činkve Terre stiepjas no Monteroso al Mares līdz Riomadžores dienvidaustrumu galam. Nosaukums Činkve Terre attiecas uz pieciem ciemiem, kuri ir it kā pieķērušies klinšu malām. Kādreiz šajos ciemos varēja nokļūt vienīgi no jūras, un arī tagad nav neviena ceļa, kas tos savienotu. No ciema līdz ciemam var aiziet tikai pa seno piekrastes kājceliņu (pazīstams kā Sentiero Azzuro), no kura paveras burvīgi skati.
Mums ļoti patīk arī brauciens uz citu pusi no Sestri Levantes – Dženovas virzienā. Tur izvietojusies Portofino. Ar bagātnieku jahtām piepildītā Portofino ir ekskluzīva Itālijas ostas un kūrorta pilsēta. Tur, starp citu, atrodas arī Berluskoni villa. Līdz Portofino var nokļūt pa šoseju, bet pašā apdzīvotajā teritorijā ar automašīnām braukt nedrīkst. Pāri pilsētai paceļas pils un «San Giorgio» baznīca, kurā, kā vēsta nostāsti, esot pūķa nogalinātāja relikvijas.
Vietējais iedzīvotājs mums lepni parāda, kur atrodas šīs puses lepnākā viesnīca – tā slejas vienā no kalnu terasēm. Runā, ka numuriņa cena par nakti tur sasniedzot 5000 eiro.
Esot Itālijā, pilnīgi noteikti nedrīkst ignorēt ēšanas baudas, jo tā šeit ir svarīga nodarbe. Nepārspējamas picas vietējā picērijā, svaigi ceptas fokačas, kruasāni un bruščetas teju jebkurā sevi cienošā bārā, kafejnīcā un ceptuvē. Un kur tad vēl slavenās pastas un jūras veltes.
Kalnu pārbagātība
Kārtīgam latviešu tūristam (līdzīga tendence novērota ar nīderlandiešiem) ceļojumā jāredz arī kalni. Mazos un ekstrēmos kalnu ceļus gana izbaudām Itālijā, tomēr gribas papriecāties arī par Šveices majestātiskajiem brīnumiem. Šoreiz mums paveicas – nelīst, un atpakaļceļā caur Šveici dodamies burvīgā saulainā dienā. Izlemjam kādu gabaliņu pabraukt pa Sanbernadīno pāreju, pirms doties cauri kalniem pa tuneli. Tas vainagojas ar tiešām iespaidīgiem skatiem.
Lai arī esam tur jau bijuši, nespējam turēties pretī vilinājumam izbraukt cauri jaukajai pundurvalstiņai Lihtenšteinai. Lihtenšteina atrodas Rētijas Alpu austrumu daļā un robežojas ar Šveici rietumos un Austriju austrumos. Bērniem sagādā prieku vērot automašīnu numurus, jo nelielajā valsts teritorijā uzreiz var fiksēt, ka pārsvarā redzami transportlīdzekļi ar tās numurzīmēm, nevis šveiciešu.
Lihtenšteina sastāv no Šelenbergas valdījuma un Vaducas grāfistes, kuras attiecīgi 1699. un 1712. gadā iegādājās Johans Adams Andreass fon Lihtenšteins. 1719. gadā šīs teritorijas tika apvienotas Lihtenšteinas firstistē. Šī valsts, kuras 34 600 iedzīvotāji runā vācu valodā, ir konstitucionāla monarhija.
Braucot cauri Šveicei un Lihtenšteinai, pamazām laiks kļūst arvien vēsāks, tā liekot manīt – atvaļinājums tuvojas noslēgumam. Vēl garš brauciens gar Bodena jeb Konstancas ezeru, kas iezīmē Šveices ziemeļaustrumu robežu ar Vāciju un Austriju. Šis ezers, kuram cauri tek Reina, ir 65 kilometrus garš un 15 kilometrus plats. Tad jau esam nokļuvuši Vācijā un sācies atpakaļceļš uz mājām.
