Potenciālo valdību veidojošās partijas uzsākušas iekšējās un ārējās konsultācijas par ministru amatiem un personālijām jaunajā Ministru kabinetā.
Potenciālo valdību veidojošās partijas uzsākušas iekšējās un ārējās konsultācijas par ministru amatiem un personālijām jaunajā Ministru kabinetā. Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas premjera amatā aicinātais Andris Bērziņš vakar konsultējās ar Jauno partiju (JP) un apvienību «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK («TB»/LNNK), lai noskaidrotu to vēlmi par amatiem nākamajā valdībā.
Šodien iecerēta tikšanās ar Tautas partiju (TP). Turpinās darbs arī pie nākamās valdības deklarācijas un koalīcijas līguma izstrādāšanas. Pagaidām gan A.Bērziņš, gan partiju līderi atturas publiskot iespējamo valdības modeli.
Kamēr sabiedrībai ir liegta iespēja gūt oficiālu informāciju par partiju aizkulisēs notiekošo tirgošanos, daudz tiek runāts par to, kam nevajadzētu būt jaunajā valdībā un ar kādiem dotumiem vajadzētu būt apveltītiem nākamajiem ministriem. Gan «Latvijas ceļš» («LC») A.Bērziņa personā, gan arī «TB»/LNNK visai strikti pauduši, ka jaunajā valdībā nav vietas bijušajiem premjeriem. Domājams, pret šā principa ieviešanu visaktīvāk mēģinās cīnīties TP, par katru cenu savam kritušajam eņģelim cerot saglabāt vismaz ministra posteni.
Vakar notikušajā TP frakcijas saietā A.Bērziņa vēlme neiekļaut valdībā bijušos premjerus izraisīja dažādus komentārus. Tautpartijnieki pauduši, ka valdībā tādā gadījumā nevajadzētu ņemt arī bijušos basketbolistus, «cekas» sekretārus un Makšķernieku biedrības biedrus. Kā zināms, bijušie basketbolisti ir «ceļinieks» un ekspremjers Vilis Krištopans, ekonomiste un Jaunās partijas frakcijas pārstāve Ingrīda Ūdre, bet Centrālajā komitejā strādājis, piemēram, «LC» pārstāvis Anatolijs Gorbunovs. Pēc Šķēles teiktā, ja TP tomēr nolems virzīt viņu uz kāda ministra amatu, partija par to strikti pastāvēs.
Taču kauliņi ir mesti, un pēc tik plaši popularizētā topošā premjera vēlmes strādāt ministru kompānijā bez Andra Šķēles, Valda Birkava, Guntara Krasta un Ivara Godmaņa mainīt viedokli un atrast vēl pārliecinošākus argumentus, kas apgāž iepriekš izteiktos, būtu vismaz dīvaini. Tā ka diezgan droši var teikt, ka «bijušo» valdībā nebūs, un tas neapšaubāmi būtu pozitīvs vaibsts vēl netapušā Ministru kabineta «saturā». Jāpiezīmē gan, ka TP smiekliņiem ir savs iemesls. Tāpat pamats ir uzskatīt, ka «bijušo» kārts izspēlēta galvenokārt tāpēc, lai novērstu Šķēles un Birkava iekļaušanu valdībā.
Savukārt demisionējušais premjers Andris Šķēle uzskata, ka jaunajā valdībā nebūtu vietas «vājām personībām» jeb politiķiem ar zemu atpazīstamību. Šķēlesprāt, svarīgi ir tas, ka par attiecīgo politiķi sabiedrībai ir viedoklis. Turklāt neesot svarīgi, vai tas ir pozitīvs, vai negatīvs.
Ja var ticēt socioloģiskajiem pētījumiem, izteikti negatīvs viedoklis sabiedrībā ir par bijušo, bet tautā vēl joprojām populāro «komseku» Rubiku. Arī vienīgajam «iesēdinātajam» Saeimas deputātam «Auseklīša» Krisbergam. Nav gan domājams, ka Šķēle ar savu sentenci būtu mērķējis uz šādiem «politiķiem». Izteikuma jēga tomēr ir nepārprotama: sabiedrības viedoklim, lai kādu personu izvirzītu par ministru, nav nekādas nozīmes. Jā, tam kāda nozīme ir tikai priekšvēlēšanu laikā, kad pār bezdibeni starp sabiedrības vairākumu un valdošo eliti tiek pārmesti glumi un satrunējuši tukšvārdības skangali.
Sarunās ar «Ziņām» koalīciju veidojošo partiju politiķi bija ārkārtīgi atturīgi un ļoti «neoficiāli», nosaucot iespējamos ministru kandidātus. Gluži kā sagūstīti partizāni – neko un ne par vienu. Pagaidām «apzīmogots» nav neviens no ministru portfeļiem, taču visai komiska šķiet partiju vēlme deleģēt ministru posteņiem tos pašus nu jau izbijušos kabineta locekļus. Tiesa, ar nelielām rokādēm. Ja tā notiks, par cinīti – iepriekšējās valdības gāzēju – pamatoti varēs uzskatīt Jāni Ādamsonu.
Parādās arī jauni uzvārdi, un, iespējams, gaidāmi daži pārsteigumi. Pēc tās pašas neoficiālās informācijas, piemēram, Tautas partija ārlietu ministra postenim varētu virzīt Helēnu Demakovu – sabiedrībā vairāk pazīstamu kā Šķēles komandas biedreni, mazāk – kā erudītu mākslas kritiķi un dažādu mākslas projektu kuratori. Tas neapšaubāmi ienestu svaigumu Ārlietu ministrijas gaiteņos. Taču «LC» jau ir ziņojis par savu vēlmi saglabāt šo posteni vienlaikus ar tā līdzšinējo ieņēmēju Induli Bērziņu. Kompartijas vēsturnieka nomaiņa pret mākslas zinātnieci liktos ekskluzīva pat tik ļoti «netradicionālajai» latviešu politikai.
Topošajā koalīcijas līgumā jau panākta vienošanās, ka valdība tiks veidota pēc proporcionalitātes principa, tas ir, jo partijai vairāk balsu Saeimā, jo vairāk ministra posteņu valdībā. Tajās pašās neoficiālajās sarunās tiek prognozēts, ka valdībā varētu būt divi jauni (būtībā – piemirsti vecie) amati: augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Izglītības ministrijā un veselības valsts ministrs Labklājības ministrijā. Tajā pašā laikā, iespējams, tiks apbedīti valsts un pašvaldību reformu ministra un īpašo uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu organizācijām (ak, cik daiļskanīgs nosaukums!) amati. Ja tā, ministru skaits paliks iepriekšējais – 12 apustuļu plus divi bez «sekotājiem» – ierēdņiem ministrijās. Tātad uz katriem pieciem frakcijas deputātiem – viens ministrs. TP – pieci, «LC» – četri, ieskaitot premjera posteni, «tēvzemiešiem» – trīs vai četri, «jēpī-
šiem» – viens vai, ticamāk, divi.
«LC» savu apetīti «aprobežojis» ar finansu (iespējams, Aiju Poču), ārlietu (I.Bērziņš?) un satiksmes ministra (A.Gorbunovs?) portfeļiem.
TP, domājams, gribēs saglabāt «iekšlietas» (Mareks Segliņš) un zemkopības «lietas» (Aigars Kalvītis). Vismaz kabineta formēšanas sākumā TP pastāvēs par Šķēles kandidatūru Ekonomikas vai Satiksmes ministrijas «pārraudzīšanai». Ja šis sapnis gaisīs, uz kādu no minētajiem posteņiem varētu pretendēt Gundars Bērziņš. Vēl varētu parādīties Ata Slaktera un Silvas Goldes (atkārtoti) kandidatūra saistībā ar veselības un izglītības procesu «sakārtošanu».
«Tēvzemieši» pagaidām paziņojuši par vēlmi saglabāt visus iepriekšējās valdības posteņus (ar tām pašām personālijām, ieskaitot Vladimiru Makarovu), par «mazāk svarīgu» atzīstot īpašo uzdevumu ministru sadarbībai ar starptautiskajām finansu organizācijām. Savukārt Jaunā partija pretendē uz visiem iespējamajiem un arī neiespējamajiem ministru amatiem.
Lai īstenotu partiju vēlmes jaunajā Ministru kabinetā, būtu «jāiedibina» vismaz divi ārlietu, ekonomikas, satiksmes, finansu ministri… Šķiet, Rīgas mērs A.Bērziņš, pametot tik «sakārtoto» un ierasto pilsētas politikas vidi un strauji mainot ampluā, varētu krist par upuri klaustrofobijai. Savos izteikumos un it īpaši lēnajā valdības veidošanas procesā A.Bērziņš atgādina līdaku, kas nokļuvusi haizivju sabiedrībā. Taču viņš ir «komandas cilvēks», un gan jau vecie «Ceļa» kareivji rūpēsies par sava biedra prāta un sirds skaidrību, pieņemot pareizos lēmumus.
Pieminot Bērziņa sirdi, jāmin arī Latvijas kardiologu vakar publiskotais aicinājums nākamajam veselības ministram veltīt īpašu politisko atbalstu sirds veselības aprūpei, jo šajā jomā mūsu valsts ieņem vienu no pēdējām vietām Eiropā. Pagājušajā gadā Latvijā 54 procentos gadījumu nāves iemesls bija tieši asinsvadu un sirds slimības. Sabiedrības veselība un pārticība mūsu valstī gan nav varas prioritāte.
