Skaidrītei Bauzei cimdu adīšana mijas ar dārza darbiem.
«Ierosmi man deva Jete Užāne Dzērbenē – šķita, ka es arī varētu uzadīt tādus skaistus cimdus,» stāsta tautas daiļamata meistare un cimdu adītāja Skaidrīte Bauze, kuras pūrā ir 185 dažādi dūraiņu pāri. Tie skaisti izkārtojušies vīra kunga Haralda darinātā cimdu kokā, ko var apskatīt ikviens Dobeles novada Bērzes pagasta «Lejniekos» iegriezies ciemiņš.
Ada, kā pašai patīk
Skaidrītes kundze adīt sāka 1997. gadā. Kad reiz televīzijā ieraudzījusi tautā mīļi dēvētās cimdu Jetiņas veikumu, nolēmusi veidot pati savu cimdu krājumu. Adīšanas mākā skolojusies pie Līvbērzes Tautas lietišķās mākslas studijas vadītājas Ritas Harlinskas, kaut šo to bija adījusi arī iepriekš. Pēc pirmajiem pāris gadiem saadīts bija jau pietiekami, lai veikumu rādītu izstādēs. Skaidrītes kundzes cimdi bijuši izlikti apskatei Līvbērzē, Dobelē, Jelgavā, arī Rīgā. Savus cimdus viņa parādījusi arī Jetiņai. Lielākā adītāja Latvijā par tiem bijusi ļoti priecīga.
Savos cimdos Skaidrītes kundze ieada galvenokārt dažādus rakstus. Viņas veikumā ir arī smalku dziju izadīti «Lāčplēša cimdi», kas tapuši gana lielai rokai, arī Ziemassvētku dāvanu cimdiņš, tādi, kas adīti ar pērlītēm. Ir arī kāds eksperiments – izšūšanai paredzēts rozes zieds ieadīts dūrainī. Cimdi top lielākoties no pašu vilnas dzijas, kaut «jaunie jau grib tādus mīkstākus, no mohēras». Kādreiz saimniecībā turētas aitas, tāpēc dzijas pietikšot vēl ilgam laikam. Rakstu Skaidrītes kundzei savākts vesela grāmata, tik daudz, ka «savā mūžā nevaru izadīt». Tos adītāja atrod, kāds atsūta vai arī izdomā pati. Arī rakstu krāsas viņa izvēlas pati.
Liela gudrība vajadzīga, lai saskaņotu krāsas, rakstus un dzijas raupjumu. Ir gadījies, ka darbu nākas pārtraukt pusē. «Adu tā, kā pašai patīk. Gadās, ka uzadu puscimdu, kaut kas nepatīk, un izārdu. Tad ir sāpīgi,» tā meistare, kurai katrs pāris mīļš. Ik gadu vīra kunga no egles darinātajā cimdu kokā klāt nāk vēl pa dažiem pāriem – pagājušajā ziemā tādu bija pieci. Tajā atrodams arī viens pirkstaiņu pāris, šoziem varētu nākt klāt vēl kāds. Apadīti arī mājinieki, ļoti daudz top dāvanām. Skaidrītes kundze ada arī pasūtījuma darbiņus, ko izvēlas mājās iegriezušies ekskursanti.
Interesējas arī japāņi
Lielā adīšana sākas novembra beigās, kad noslēdzas dārza darbi, un ilgst līdz aprīlim, kad saulīte sāk ļaut rosīties pa lauku. «Vēl gribas kaut ko uzadīt, bet vairs nav laika. Ziema ir par īsu, lai paveiktu visu, kas iecerēts,» teic Skaidrītes kundze, kurai cimdu pāris top piecās dienās, bet, ja nepieciešams, darbu var paveikt arī ātrāk. Zeķes gan viņai adīt nav interesanti – pārāk garš tas taisnais gabals. Tās labprāt ada meita, kura ar ģimeni dzīvo turpat «Lejniekos». Abi ar vīru izaudzinājuši arī divus dēlus, un nu priecē prāvs mazbērnu pulciņš.
Skaidrītes kundzes cimdu kolekcija un adītājas stāsts iekļauts japāņu žurnālistes Sanajes Nakatas grāmatā par latviešu cimdu adīšanas tradīcijām un rakstiem. Savukārt Dobeles novada Tūrisma informācijas centrs kundzes cimdus pieteicis kultūras zīmes «Latviskais mantojums» nosaukumam, ko piešķir tiem lauku tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā un daudzina latvisko kultūras un sadzīves mantojumu, rādot to apmeklētājiem un nododot tālāk nākamajām paaudzēm.
Iestājoties pavasarim, adīšanai jāmet miers, jo viss laiks tiek veltīts dārzam. Tas ir vēl viens saimnieku lepnums. Izveidota ne tikai vīnogulāju kolekcija, aug neparasti augi, arbūzi, melones, un ir savs lielogu dzērveņu purviņš, dārzā iemājojuši gan pašas Skaidrītes no dabas materiāliem veidoti dzīvnieki, gan vīra kunga darinātas koka skulptūras – Lutausis, Ādams un Ieva, Lielais Kristaps. Ir arī enerģijas piramīda, kurā smelties veselību.
Īpaša viesmīlība
Anita Banziņa, Dobeles novada Tūrisma informācijas centra vadītāja
Ja kāda lauku sēta ir pelnījusi «Latviskā mantojuma» goda nosaukumu, tad tie ir «Lejnieki». Domāju, Skaidrīte pašlaik ir viena no čaklākajām cimdu adītājām Latvijā – viņas cimdu kolekcija ir kaut kas unikāls un interesants. Sevišķi tāpēc, ka cimdi nevis kaut kur tāpat stāv, bet viņas kungs Haralds ir uztaisījis cimdu koku. Ciemiņiem braucot, tas vienmēr tiek iznests dārzā, kur cimdus var aplūkot pēc sirds patikšanas. Nekur citur Latvijā neko tādu neesmu redzējusi. Man šķiet, ka Skaidrīte ir nākamā pēc cimdu Jetiņas. Viņas cimdi ir tik daudzveidīgi, var skatīties un priecāties par ieadītajiem rakstiem.
Jāatzīmē arī «Lejnieku» dārzs ar neparastajiem augiem un koka skulptūrām, piramīdu, kas to visu padara interesantu ceļotājiem. Un tad vēl tā īpašā viesmīlība – ciemiņi vienmēr tiek pacienāti ar āboliem, sulām, tēju un medu. Skaidrīte un Haralds arī ņem no mums tūrisma informāciju, lai saviem ciemiņiem varētu pastāstīt, ko vēl tuvumā var apskatīt.
«Lejnieki» ir paraugs, kā jāstrādā lauku māju īpašniekiem, kas darbojas tūrisma industrijā.
