Biedrības «Mentor Latvia» programma palīdz arī Jelgavas jauniešiem gūt atbalstu patstāvīgas dzīves sākšanā.
«Padomdevējs – pieaugušais, jaunieša atbalsta un uzticības persona vecumā no 25 gadiem. Sniedz atbalstu jaunietim, uzklausot viņu, pavadot kopā laiku dažādās brīvā laika aktivitātēs un palīdzot labāk sagatavoties patstāvīgai dzīvei,» tā biedrība «Mentor Latvia» raksturo mentoru, līdz nākamā gada 7. janvārim atverot pieteikšanos 2017. gada programmā. Tā risināsies ne tikai Rīgā, bet otro gadu arī Jelgavā, Tukumā, Saldū un Kuldīgā.
Palīdz pārvarēt dzīves izaicinājumus
Jelgavas mentorprogramma ar svinīgu atklāšanu Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā sākās šā gada 31. martā. Patlaban, sniedzot atbalstu Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes centra, SOS Jauniešu mājas, Elejas Jauniešu mājas un Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes redzeslokā nonākušajiem bez vecāku gādības palikušajiem jauniešiem, kas sākuši patstāvīgo dzīvi, tajā piedalās 32 dalībnieki, veidojot 16 mentorpārus (četrus puišu un 12 meiteņu).
«Šo jauniešu mentori ir dažādu profesiju pārstāvji. Cilvēki, kas brīvprātīgi apņēmušies atbalstīt jauniešus gada garumā. Viņi ir gan Jelgavas iedzīvotāji, gan rīdzinieki,» stāsta programmas pārstāve Līva Rancāne, kura šogad arī pati piedalās Jelgavas programmā. Tās laikā jaunieši ne tikai vismaz divreiz mēnesī individuāli tiekas ar saviem mentoriem, bet arī apmeklē kopīgus pasākumus, kas pēc kārtas risinās katrā reģiona programmā. Tā šogad jau notikuši pasākumi par droša darba iespējām un brīvprātīgo darbu, komandas saliedēšanas pasākumi Sveikuļos un Ānes muižā, sporta spēles Kurzemes rezidencē, boulinga turnīrs, pasākums par atkarībām un cilvēktirdzniecības riskiem. Jelgavas programmas jaunieši labprāt apmeklē notikumus arī Rīgā.
«Varam būt priecīgi par jauniešu apņēmību un izaugsmi. Daži jaunieši ar sava mentora palīdzību sākuši mācības profesionālajā izglītībā, daži atraduši darbu. Taču ir arī problēmas, ar kurām nākas saskarties mentoriem, piemēram, zemā motivācija, alkohola atkarība, patstāvīgas dzīves uzsākšana un ar to saistīti izaicinājumi, ar kuriem jauniešiem ir grūti tikt galā,» pauž L.Rancāne. Viņa piebilst, ka grūtības, īstenojot programmu Jelgavā, sagādā arī tas, ka jauniešiem, dodoties uz pasākumiem, nav pieejams pašvaldības transports. Atbalstu šajā jautājumā sniedz tikai Elejas pagasts.
«Šogad mūsu programmu atbalsta arī karalienes Silvijas fonds, kas dod lielu ieguldījumu tās nodrošināšanā. Plānots, ka arī nākamgad saņemsim atbalstu no šī fonda,» min Līva. Jāpiebilst, ka mentorprogramma paredz kabatas naudu mentorpāra tikšanās un dažādu pasākumu apmeklēšanas izdevumu segšanai, kas ir 168 eiro gadā.
«Domāju, ka ietekme būs radikāla»
Divu Līvu stāsts
«Programmai pieteicos, jo mani ļoti «ieinteresēja» šī ideja. Līdz tam nedaudz darbojos arī manas draudzenes organizācijā «Bērnu draugi», kur brīvprātīgie dodas pie bērnunamu jauniešiem, ar kuriem man izveidojās ļoti labs kontakts. Tāpēc, kad kolēģes vīrs nejauši sāka stāstīt par mentorprogrammu, kurā pats bija piedalījies, sapratu, ka tas varētu man būt ļoti interesanti,» sākumu šķetina Tieslietu ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste Līva Rancāne, kura nu šo pienākumu pilda arī «Mentor Latvia».
Aug kopā ar jaunieti
Rīdziniece Līva arī tikusi pie meitenes no Jelgavas (arī Līvas), jo visi jaunie rīdzinieki jau bijuši aizņemti. Tas gan kļuvis par zināmu izaicinājumu satikties tik bieži, cik vajadzētu, jo Līva patlaban apgūst restauratora asistenta profesiju Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā. Tāpēc atliek telefons un dators. Savukārt tikšanās reizes, kas parasti saskaņā ar meitenes vēlēšanos notiek Rīgā, ir gana piesātinātas un radošas. «Ļoti nozīmīgi ir parādīt jauniešiem citu vidi. Mani interesē dizains un arhitektūra. Tāpēc daudz staigājam pa Vecrīgu un citām šajā ziņā interesantām pilsētas vietām. Esam bijušas arī Televīzijas tornī,» stāsta mentore, tāpat kā citi akcentējot, ka programmā pati svarīgākā ir apziņa, ka esi vienmēr pieejams un gatavs palīdzēt.
Šis aspekts arī bijis viens no tiem, kas pamudinājis Līvu kļūt par mentori. «Līvas vecumā es pati biju diezgan viena. Man pietrūka vecāku atbalsta. Ja toreiz būtu bijusi tāda programma, es noteikti piedalītos, jo pieaugušā cilvēka padoms un praktiskais atbalsts ikdienā daudz dod,» vaļsirdīgu turpina pieaugusī Līva. Viņa gan piebilst, ka programmā mentors aug kopā ar jaunieti, labāk saprotot, kas notiek jauniešu vidū, kādu mūziku viņi klausās, kā ģērbjas un ko skatās. Tāpēc var teikt, ka pieredzes nodošana ir abpusēja – kā jau labās attiecībās pienākas!
Citi pāri šķiras
Arī abas Līvas var sacīt, ka labi saprotas un uzticas viena otrai, lai gan bijuši gadījumi, kad mentorpāri šķiras. Neizveidojas saderība un līdz ar to sadarbība, kad parasti programmas jaunieši neatbild uz telefona zvaniem un neierodas uz sarunāto tikšanos. Nav arī spiesta lieta, jo programma balstās uz brīvprātības principu. Jāpiebilst, ka attiecību negludumus un citas problēmas palīdz risināt psihologs, bet Līvām tas nav bijis nepieciešams.
«Meklējot līdzīgas rakstura īpašības un intereses, jaunietim prasa, kādu mentoru viņš grib, un arī man bija jānorāda, piemēram, vēlamais jaunieša vecums un tas, vai viņš ir aktīvāks vai klusāks. Man tas nebija būtiski, taču var teikt, ka esam līdzīgas. Es gan esmu drošāka un runātīgāka, bet tas nāk ar laiku – jaunieša gados es arī nebiju tik drosmīga,» saderību raksturo lielā Līva. Sākumā gan viņai šķitis, ka varēs ietekmēt jaunietes dzīvi radikālāk, bet mentore ātri sapratusi, ka tas nav vajadzīgs. Sarunas par dzīvi un pieredze, kā pašai klājies šajā vecumā, arī ir pats vērtīgākais.
Nebaidīties pamēģināt
To apstiprina arī pati jauniete, kura, ikdienā dzīvojot kopā ar vecmāmiņu, par programmu uzzināja no sociālās darbinieces. «Gribēju iepazīt jaunus cilvēkus, interesanti pavadīt brīvo laiku un piedzīvot ko jaunu,» Līva min savu motivāciju, mudinot arī citus jauniešus izmantot šo iespēju. Viņa saprot, ka programmas veiksme atkarīga arī no pašas vēlēšanās un darbošanās, bet iegūtās attiecības ir neatsveramas.
«Pēc programmas turpināsim draudzēties. Negribētu zaudēt saikni – jaunietis jau ienāk tavā dzīvē. Kad pieteicos, domāju, cik tā būs liela atbildība. Baidījos, kā mani uztvers, vai ielaidīs savā dzīvē, bet tas nav nemaz tik dramatiski. Būt mentoram nozīmē būt pieaugušam draugam, kas prasa vien regulāru satikšanos un sazināšanos. Tāpēc, ja cilvēks jūt, ka spēj ko dot jaunietim, mans ieteikums ir nebaidīties un noteikti pamēģināt,» mentoru pulkā aicina Līva.
Mācās saprasties, iet tālāk un nepadoties
Beatas un Džanetas stāsts
«Man vienmēr bijusi vēlme darīt ko vairāk, nevis vienkārši dzīvot sev. Pamudināja tāpat tas, ka arī es esmu bijusi pusaudze ar savām iekšējām cīņām, kad šķiet, ka tās ir pasaules beigas. Tāpēc, kad «feisbukā» ieraudzīju aicinājumu palīdzēt kādam bērnunama jaunietim sākt patstāvīgu dzīvi, tas manī uzreiz atsaucās,» juriste Beata Plociņa, kura savu profesionālo ikdienu vada advokātu birojā Rīgā, stāsta, kā šopavasar iesaistījusies «Mentor Latvia» programmā.
«Biju gatava visam»
Tas gan noticis pēdējā brīdī, kad visiem Rīgas jauniešiem jau bija atrasts pāris. Atlika jelgavnieki. «Rīga no Jelgavas nemaz nav tik tālu. Kāpēc gan ne?» Beata min ceļu, kā satikusi Džanetu. Lai izveidotu pēc iespējas saderīgāku mentorpāri, pirms programmas sākuma tiek izjautāti gan potenciālie mentori, gan jaunieši. Īpašu kvalifikācijas, izglītības vai pieredzes prasību pieaugušajam, kuram vajadzētu būt vismaz 25 gadus vecam, nav. Tomēr organizatori ievāc rekomendācijas, interesējas par darbavietu, daudz ar kandidātu runā, kā arī ielūkojas soda reģistrā, lai saprastu potenciālā mentora atbilstību un iespējamo pienesumu. Notiek arī ātra, intensīva un radoša jauno jauniešu palīgu apmācība.
«Džanetu pirmo reizi ieraudzīju vien Jelgavas programmas atklāšanas pasākumā. Visi bija pārsteigti, cik vizuāli esam līdzīgas. Taču tie nav tikai tumšie mati. Izrādījās, ka mūs abas, piemēram, saista karatē, bet galvenais – mēs saprotamies,» pirmos iespaidus ieskicē mentore, piebilstot, ka jau no sākuma bija noskaņojusi sevi būt gatavai visādām jauniešu spurainības izpausmēm. Tas lieti noderējis, jo meitenes ārējā poza ir diezgan noraidoša. «Nē! Negribu! Nepatīk!» ir diezgan ierasti aizsardzības vārdi Džanetas leksikā, taču aiz brīžam cietās un asās čaulas mīt apņēmīga un centīga meitene, kurai, tāpat kā ikvienam, savos apjukuma pilnajos jaunības gados nepieciešams cilvēcisks atbalsts, padoms un vienkārša saruna.
Uztver sevi kā citādu
«Pārāk neiedziļinoties pagātnē, mēģinām koncentrēties uz to, kādas esam patlaban, ko varam darīt, kā saprasties ar apkārtējiem cilvēkiem, iet tālāk un nepadoties. Bērniem, kuri nāk no šādas vides, bieži vien jau «saknē» ir tas, ka esmu citāds un nespēju darīt lietas, ko citi. Tāpēc galvenais ir saprast, ka visiem mēdz būt grūti, kā arī – nav bezizejas situāciju, bet vienmēr ir izvēle un dažādas iespējas, kā no tā izkļūt,» galveno savstarpējās komunikācijas virzītājspēku atklāj Beata.
Mentorpāris klātienē tiekas aptuveni divreiz mēnesī. Notiek arī dažādi programmas formālie un neformālie pasākumi, kad, piemēram, mentori sarunā un mazākā kompānijā sarīko kādu pikniku vai dodas uz akvaparku. Taču galvenā komunikācija norisinās tālrunī un sociālajos tīklos, radot sajūtu – esmu blakus! Beatai un Džanetai satikties gan ir vieglāk, jo jaunā jelgavniece pēc neliela pārtraukuma sākusi mācīties Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma pavārkursā un dzīvot skolas dienesta viesnīcā. Mentore uzslavē, ka tā jau no sākuma ir bijusi pašas Džanetas izvēle – Beata tikai atbalstījusi meiteni iesniegt dokumentus.
Programma beigsies, bet ne attiecības
Lai gan par skolu ik pa brīdim dzirdama paskaļa sūdzēšanās, meitene mācās cītīgi, novērojusi mentore. Tāpat viņa apmeklē angļu valodas nodarbības, ko šogad programmā piedāvā paši mentori. Džanetai ir ķēriens uz valodām – viņa spēj komunicēt ne tikai latviski un krieviski, bet arī angliski un zviedriski, jo trīs gadus pavadījusi Zviedrijā pie saviem «bērnunama krustvecākiem», kur apguvusi valodu, mācījusies mākslas skolā un trenējusies karatē. Par šo valsti Džaneta runā diezgan daudz arī patlaban. Taču – kā par atkāpšanās plānu. Programma beigsies nākamā gada pavasarī, un daudziem jauniešiem šķiet, ka arī attiecības. Mentoriem nāksies darbos pierādīt, ka ielaists savā dzīvē ir ielaists! To apņēmusies arī Beata.
«Šis noteikti ir veiksmīgs un ļoti vajadzīgs projekts. Latvijas bērnunamos mīt aptuveni pusotrs tūkstotis bērnu. Ja nevari adoptēt, kas ir ļoti liels un atbildīgs solis, varbūt vari kļūt par saliņu jaunieša dzīvē, kur viņam zināt, pie kā vērsties un kam piezvanīt,» kļūt par kāda jaunieša draugu un atbalstu mudina Džanetas mentore.
«Mentor Latvia»
– Nevalstiska organizācija, kas sniedz praktisku un emocionālu atbalstu jauniešiem, palīdzot iepazīt veselīgu dzīvesveidu, iesaistot dažādās aktivitātēs un iepazīstinot ar reālām dzīves situācijām, tādējādi palīdzot sagatavoties patstāvīgai dzīvei.
– Ideja nākusi no Zviedrijas. Ar pirmā Latvijas prezidenta mazmazdēla Aleksandra Čakstes iniciatīvu programma no 2010. gada darbojas arī Latvijā – Rīgā, Tukumā, Saldū, Kuldīgā un Jelgavā.
– Programma, kurā katram jaunietim tiek nodrošināts individuāls mentors, ilgst gadu, mentoram un jaunietim tiekoties vismaz divreiz mēnesī. Biedrība viņiem organizē arī kopīgus izglītojošus un radošus pasākumus.
