Akciju sabiedrības «Jelgavas Cukurfabrika» ģenerāldirektors Harijs Veģeris uzskata, ka pagājušā laika spilgtākais moments bijis Latvijas valsts neatkarības atgūšana.
Akciju sabiedrības «Jelgavas Cukurfabrika» ģenerāldirektors Harijs Veģeris uzskata, ka pagājušā laika spilgtākais moments bijis Latvijas valsts neatkarības atgūšana.
– Tas bija ne tikai valstiski svarīgs notikums, bet daudz nozīmēja arī man personīgi. Es neesmu bijis politiski represēts un dzīvojis Sibīrijā, bet esmu izjutis, ko nozīmē, ja tevi vajā partija. Ja Latvija neatgūtu neatkarību, es noteikti nebūtu tas, kas esmu. Jelgavas rajonā bija trīs cilvēki, kurus partija ļoti stingri uzmanīja, un viens no tiem biju es. Brīžiem šis farss pat pārvērtās apsēstībā – manā partijas grāmatiņā bija tik daudz rājienu, ka vajadzēja speciālu ieliknīti, lai visi tur sarūmētos. Biju saņēmis arī nopietnāko sodu – stingro rājienu ar brīdinājumu. Visi sodi bija par tīrākajiem sīkumiem. Nu, piemēram, Veģeris aizbraucis makšķerēt ar valsts mašīnu. Es tādā sabiedrībā vienkārši nevarēju dzīvot – jutu, ka smoku, – stāsta Harijs Veģeris.
Ģenerāldirektors atzīst, ka dzīvē bijušas daudzas svarīgas lietas – ģimene, bērnu nākšana pasaulē, augstskolas absolvēšana. Tas viss šķitis īpašs un mīļš, taču vairāk Harijs Veģeris domā par plašākām un valstiski svarīgākām lietām.
– Atceros, kā mans tēvs dzīvoja, – lai atdotu parādus, sērkociņus plēsa uz pusēm un pienu savām vajadzībām atšķaidīja, bet parādu godam atdeva. Taču tad nāca krievi un visu atņēma. Man šķiet, ka pa šiem piecdesmit gadiem latviešu mentalitāte ir krietni mainījusies uz slikto pusi. Šajā gadsimtā latviešos vairāk gribētos redzēt no tā godaprāta, kas mūsu tautai piemitis jau kopš seniem laikiem. Ieejot Eiropas apritē, jāmainās ne tikai ārēji. Cilvēkiem jākļūst iecietīgākiem vienam pret otru, – uzskata Harijs Veģeris.
